Vakar vairāk nekā uz trim stundām tika aizturēts ES prezidējošās valsts Francijas vēstnieks, bet vakar pievakarē Krievijas vēstniecība iesniedza Gruzijas ārlietu ministrijā notu, kurā pieprasīja, lai tā informē par visām ārvalstu personām, kas dodas uz Gori rajonu, par viņu ceļojuma mērķi, ilgumu, transporta identifikācijas numuriem un maršrutu. Protams, ka mēs šādu informāciju netaisījāmies krieviem sniegt un jau samierinājāmies ar domu, ka brauciens uz Gori nenotiks.
Tomēr piektdien situācija ir manījusies, un ap pulksten 11.00 parlamenta automašīnā dodamies ceļā. Pirmais kontrolpunkts, kur mūs aptur, atrodas apmēram 50 kilometrus no Tbilisi. Tālāk jau sākas okupētā teritorija. Pavisam ceļā sastopam četrus kontrolpunktus, kuros stāv pa vienam, diviem bruņutransportieriem. Pie viena kontrolpunkta ir apturēta preses kolonna un žurnālisti ar savām kamerām izkārtojušies abpus ceļam. Karavīrs, apskatījis mūsu auto bagāžnieku un paprasījis mūsu gruzīnu pavadonimVahtangam cigareti, atļauj braukt tālāk.
Gori sasniedzam bez kavēkļiem. Šur tur ceļmalā redzama sašauta bruņutehnika un kāds izdedzināts zemes pleķis. Ciemati izskatās mazapdzīvoti, bet ne pamesti.
Gori mūs sagaida ar tukšām ielām, izsistiem māju logiem, izlaupītiem veikaliem un bankām. Tuvojoties pilsētas centram, jau var redzēt pa kādam retam gājējam. Galvenajā laukumā, kur stāv milzīgs Staļina piemineklis, pie pilsētas mērijas pulcējās bariņš cilvēku, kas gaida, kad dalīs humāno palīdzību. Kāds no mērijas darbiniekiem apņemas mums parādīt krievu karaspēka nodarītos postījumus. No viņa uzzinām, ka iedzīvotāji pamazām sāk atgriezties pilsētā. Esot jau atgriezušies kādi 15 tūkstoši. Kopumā pilsētā un rajonā ir 128 tūkstoši iedzīvotāju.
Vispirms aizbraucam līdz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kvartālam, kur 9.augusta rītā krievu aviācija bija nometusi pirmās bumbas. Pēc šī uzlidojuma sākās panika, un pilsētu pameta visi, kas to spēja. Iespējams, ka bumbām bija jākrīt uz tuvumā esošo gruzīnu kara bāzi, tomēr kļūda, ja tā bija kļūda, maksāja dzīvību vairākām ģimenēm un atstāja daudz ievainoto. Bumbas sagrāvušas māju augšējos stāvus. Sprādzieni bijuši tik spēcīgi, ka pat tuvumā esošo garāžu metāla durvis ir izliekušās. Apkārt dvako izpostītas kanalizācijas smaka un mētājās trieciena vilnī izsviestas apdegušas mantas. Aprunājāmies ar sirmgalvjiem, kas sēd pie kādas garāžas un turpina dzīvot mājas veselākajā daļā. Vecenīti no nāves izglābusi laimīga sakritība – sprādziena brīdī viņa bija devusies lejup pa kāpnēm, lai ietu uz veikalu. Vecais vīrs bija nikns. Viņš lamāja visus – krievus, eiropiešus, amerikāņus. Viņa nelaime ir tik liela, ka viņam vienalga, kurš uzbruka un kurš nenāca palīgā. Uz tuvējās kalnu nogāzes rēgojas krievu bruņutransportieru grupa, kuru man pat izdodas nofotografēt. Tādas esot visapkārt pilsētai.
Pirmo karavīru posteni pilsētā ieraugām uz tilta. Tur stāv trīs bruņutransportieri ar kādiem piecpadsmit karavīriem. Mums iesaka paslēpt fotoaparātus, tomēr karavīri mūs pat neaptur. Ceram viņus nofotografēt atpakaļceļā, taču tas neizdodas. Postenis noņemts. Vien asfaltā palikušas kāpurķēžu pēdas. Vai tiešām viņi aiziet? Mūsu pavadoņi gan par to šaubās. Tā jau esot bijis vairākkārt, bet krievi vēlāk atgriezušies.
Arī pēc sauszemes karaspēka ienākšanas pilsētā, atsevišķās vietās aviācijas apšaude bija turpinājusies. Bumbas izpostījušas kadetu skolu, kur gājuši bojā piecpadsmit cilvēki. Trāpīts arī līdzās esošajam bērnudārzam un osetīnu pirmā kara bēgļu kopmītnei. Mūsu pavadonis stāsta, ka krievu karavīri kopmītnei nav ļāvuši tuvoties un zem drupām vēl arvien esot mirušie. Pienāk divas sievietes, kas to apstiprina un jautā, vai mēs jūtot līķu smaku. Gaisā virmo nolauzto priežu sveķu smarža un vēl kaut kas. Sājš un pliekans.
Atceļā braucam garām okupētajai gruzīnu karabāzei, kur vēl nesen bijām redzējuši pavīdam krievu tankus. Tur staigā trīs vietējie. Tanku vairs nav. Lūdzam pieturēt. Pie vārtiem mūs sagaida kāds gruzīns, kurš apliecina, ka krievi bāzi atstājuši. Piekodina, ka mēs drīkstam iet tikai pa centrālo ceļu. Aizbraucot krievi brīdinājuši, ka teritorija esot mīnēta. Vēlāk vakarā ziņās rāda Gori, kur redzami dūmu stabi un liesmas. Diktore skaidro, ka tur sprāgušas mīnas.
Atceļā uz Tbilisi vairs palikuši tikai divi krievu kontrolpunkti. Pie viena no tiem formējas militārā transporta kolonna. Izkāpjam un to fotografējam. Karavīri mums nepievērš nekādu uzmanību. Viens no viņiem tin kopā Krievijas karogu. Turpmākajā ceļā mums pretim gandrīz nepārrauktā kolonnā brauc tanki, bruņutransportieri, haubices, kravas mašīnas. Kustība vērojama arī ielejā, pa kuru centrālā ceļa virzienā brauc bruņutehnika. Pavisam saskaitu 91 militārā transporta līdzekli. Laikam taču viņi aiziet. Mūsu gruzīnu draugi tomēr tam nespēj noticēt. Arī mēs šaubāmies.