Paši drosmīgākie cilvēki mūsu valstī laikam atrodas valdībā. Viss taču ir kārtībā, turpināsim pieaugošās inflācijas apstākļos par pusmiljardu latu celt gaismas pili, arī pensionāri pēc 15 latu pielikuma varēs tagad lepni uzdzīvot.
Tikai pavisam nesen ir attapusies Valsts civildienesta pārvalde un piedāvā likvidēt ap 1500 vakances valsts iestādēs, tādā veidā ietaupot 13 miljonus latus. Tātad visus šos gadus mēs maksājām nodokļus ne tikai lai uzturētu jau tā samilzušo ierēdņu armiju, bet arī lai uzturētu vakances. Gogoļa romāna „Mirušās dvēseles” varoņiem tas pat sapņos nebūtu rādījies. Manuprāt, „krāsainā” valsts pārvaldes sistēma, kur, nenesot nekādu atbildību (izņemot, protams, politisko, kas tāpat nozīmē – nekādu), darbojas partiju ielikteņi (komisāri), ir tuvu savam bankrotam. Iedzīvotāju uzticības bankrotam. Augstais korupcijas līmenis vairs nevienam neizraisa izbrīnu. Varbūt tiešām legalizēsim gan „pateicības”, gan citus kukuļus un vienkārši apliksim to visu ar nodokļiem?
Tehniskās universitātes prorektors reiz izteicās, ka vidusskola laiž ārā muļķus. Bet tas taču labi! Muļķus ir vieglāk vadīt. No otras puses, arī šeit it kā nav, ko vainot. Nu, pietrūkst Latvijā ap 400 skolotāju, jo nav jau tai izglītībai naudiņas. Rivžas kundze drosmīgi apgalvo, ka viss mums ar izglītības sistēmu ir kārtībā un skolotāji saņems 500 latus par likmi. Pateikt pateica un visiem palika vieglāk, tikai, protams, nekas nenotiek, bet tas taču vairs nav tik svarīgi, vai ne? Ministres kundze tikai aizmirsa pateikt, ka mūsu mazajā valstī skolas solos bija jāsēžas gandrīz 9000 otrgadnieku un ka nevienā priekšmetā jau vairākus gadus pat puse bērnu nevar nokārtot eksāmenu vismaz uz 7 ballēm. Un ka tikai 9% no topošajiem pedagogiem aiziet strādāt uz skolu un ka vairāk kā puse pedagogu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā.
Diemžēl Latvijā sauklis „Visu labāko bērniem!” ir un paliek vienkāršs burtu salikums, bez jebkāda seguma no valsts puses. Latvijā katastrofāli trūkst valsts finansētu bezmaksas pulciņu un sporta sekciju. Vairums pedagoģiski „ielaistu” bērnu, tajā skaitā no nelabvēlīgām ģimenēm, neies uz skolas kori, teātra pulciņu vai deju kolektīvu. Viņi pieprasa sporta sekcijas vai tehnisko jaunradi. Tehnisku pulciņu Latvijā ir ārkārtīgi maz, bet, cik izmaksā bērna nodarbošanās ar tādiem, tagad Latvijā populāriem, sporta veidiem kā hokejs vai teniss, daudzi vecāki droši vien zina. Ja valsts nenodrošina bērna brīvo laiku, tad šis brīvais laiks tiek atdots ielai. Tikai šī gada pirmajos sešos mēnešos nepilngadīgie ir pastrādājuši 607 noziedzīgus nodarījumus, pie tam noziegumi tiek izdarīti ne tikai vienatnē, bet arī grupās un alkohola ietekmē. Jā, mūsu bērni tā ir investīcija, kas nenesīs augļus ne pēc gada, ne pēc diviem, kā tas ir ar valsts lielo objektu privatizāciju. Tā ir investīcija nākotnē un tā nav tikai pašu vecāku darīšana, tas ir valsts pienākums.
Protams, daudzi man pārmetīs, ka šajās rindās es vienkārši veicu opozīcijas funkciju un kritizēju valdību. Bet, neskatoties uz to, es gribētu aicināt iedzīvotājus negaidīt, kamēr problēma skars kādu personīgi, bet jau tagad aktīvāk paust savu pozīciju. Ja, iedzīvotāji nav valstij, bet gan valsts ir iedzīvotājiem, vai mūsu Latvijas gadījumā – iedzīvotājiem un valdošo partiju ierindas biedriem, tad vismaz lai dalās godīgi, un, ja mūsu drosmīgā valdība neciena savu tautu, tad lai vismaz baidās no tās dusmām.