Pašlaik aktuālākā pļāpa ir bijušais kinoteātris Spartaks, ko mūsdienu rīdzinieki vairāk pazīst kā spēļu zāli iepretim kinoteātra Rīga ieejai. Līdzīgi kā savulaik ar Okupācijas muzeju un Zemkopības ministrijas augstceltni sasparojušies demolētāji, kurus, apelējot pie oriģinālās piebūves autores Martas Staņas mantojuma vērtībām, mēģina nomierināt profesionāļi.
Nepārliecinoši šķiet abu pušu argumenti un to kontekstā ir pilnīgi vienalga, vai ēku nojauc vai nē. Teikt, ka tā jānojauc, jo ir melna un aizsedz skatu uz smukām durvīm, ir tāda pati pļāpāšana kā t.s. profesionāļu viedoklis, ka ēka ir vērtīga. Šaubos, vai kāds ir gatavs ēku atjaunot pieminekļa cienīgā kvalitātē. Un vai tas mūsdienu rīdziniekam vispār ir vajadzīgs? Tāpat vai ir vajadzīgas profesionāļu "diskusijas" par to, kā izdekorēt blakus esošo ēku ugunsmūrus gadījumā, ja melno izbūvi nojauks. Visa šī triviālā peča kuča jeb pļāpas, kas ir stilīgākas par parastajām pļāpām, ir liekas, jo svarīgāks ir kas cits. Proti, jaunas publiskās telpas izveidošana atdzīvināta kinoteātra priekšā. Burvīgs galdiņš, kur kādu gaidot iedzert baltvīnu vasarā. Izgaismots prieka kaktiņš ziemā. Droša kabata pilsētas centrā, kur virsū nebrauc auto. Katrs Rīgas centra iedzīvotājs pateiks, ka šādas vietas pilsētā ir vajadzīgas vairāk nekā diskusijas.
Es tiešām negribu redzēt, kā latviešu bariņš ar pilsētas gādību sakārto šo vietu, izveidojot kārtējās flinstonu alas. Ja profesionāļiem patiesi rūpētu īpašā vieta un situācija, mēs dabūtu īpašu - konceptuālu un reizē ilgtspējīgu - dizainu no A līdz Z. Es negribu te redzēt nedz naivu studentu plenēru, nedz Andrejsalas tusiņos nošķurkušu mākslinieku realizācijas. Cienījamie profesionāļi, laiks atcerēties, ka vienīgā demokrātiskā, uz labu rezultātu orientētā projektēšanas forma ir atklāts konkurss ar godīgu, nekorumpētu un kompetentu žūriju! Pļāpas lai paliek pļāpu vakariem - laiks ķerties pie konkursa noteikumu rakstīšanas. Tad arī zināsim, ko darīt.