Pieredze ar divām senču mājām, dzīvesvietu maiņa un mantām piekrāmētu dzīvokļu īrēšana ārzemēs mani ir padarījusi par krāmu eksperti. Esmu pamanījusi, ka cilvēki, kuru mājās ir daudz krāmu, biežāk slimo, biežāk dirn pie televizora, ir resni un ar tieksmi visu zināt labāk. Viņi ātrāk noveco, pārsvarā runā par pagātni vai mistisku nākotni, tagadne šādās krāmu mājās neeksistē.
Lieldienās rīkojām trešo talku no tēva mantotajā mājā, lai sagatavotu to verandas remontam. Šādās reizēs jārīkojas konstruktīvi. Pirmkārt, jums nekas neizdosies, ja nebūsiet izplānojuši, kur krāmus likt. Pilsētā diemžēl nav iespējams neko sadedzināt. Vienkārši pakojot krāmus maisos, drīz sabīsieties no daudzuma un sāksiet prātot, kur lai to visu liek. Mēslu nogrūšana kur pagadās man nav pieņemama, tāpēc atkārtoti no SIA Jelgavas komunālie pakalpojumi pasūtījām konteineru. Jā, tas nozīmē 40 latu, bet sirdī drošība, ka atkritumi tiks pareizi apsaimniekoti. Naudas iesaistīšana motivē pēc iespējas vairāk krāmus kā origami papīrīšus ielocīt konteinerā un tīrīšanu veikt ātri un nežēlīgi.
Izmest padomju laika mēbeles (izgatavotas no līmes, skaidām, kaitīgas lakas) bija viegli, lai arī zināma pretestība no mammas un omes puses bija vērojama. Šādas mēbeles savulaik bija dārgas un grūti iegūstamas. To vērtība padomju laikos dzīvojošo acīs joprojām ir augsta. Labi, ka kvalitāte ir tik zema, ka vienreiz izjaucot, tās atpakaļ nav saliekamas.
Lielākais trakums ir drēbes, grāmatas un trauki, jo "mājā viss noder". Katru vecu tēva pufaiku ome slavē kā izcilu tai vai citai saimnieciskai vajadzībai. Redzes problēmu dēļ katra ieplīsusī krūzīte ir Sevras porcelāna līdziniece un tādēļ vērtīga. Lielas galvassāpes sagādā arī grāmatas, jo mājā ir satikušās trīs mājsaimniecības, kas nozīmē (es nepārspīlēju) arī divus vai trīs Raiņa, Dostojevska, Balzaka, Londona, Dikensa u.c. kopoto rakstu sējumu komplektus, divus komplektus zaļo padomju u.c. enciklopēdiju, neskaitāmus romānus, dabas un ceļojumu aprakstu sērijas, kaudzēm smagu mākslas albūmu ar katastrofāli sliktām reprodukcijām un krāsu mainījušām lapām. Ko ar to visu darīt? Lai arī grāmatas man ir mīļas, esmu sapratusi, ka tās ir sevišķi bīstami un smagi krāmi, kas krāj putekļus. Šādas grāmatas nav vajadzīgas arī bibliotēkām un sievietēm cietumos. Lai arī grāmatu plaukti joprojām ir smagi, atzīšos - izmetu krietnu kaudzi un kļuva vieglāk.
Arī drēbes ir jāvalkā jaunas un tikai tās, kas patiešām der. Strādājot dārzā, nav jāizskatās pēc putnubiedēkļa un ķēma, tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc būtu saglabājami veci, smagi mēteļi, nerca pižiki un nomazgājusies, izstaipīta apakšveļa. Šo un to var atdot labdarīgiem mērķiem. Bērnu drēbītes, glītus, bet nevajadzīgus traukus un citas lietas var piedāvāt paziņām, radiem, auklītēm un citiem cilvēkiem apkārt. Taču šiem cilvēkiem tieši tāpat kā jums nevajag mēslus un ķeskas. Dzīve bez krāmiem tāpat kā bez liekā svara paver durvis jaunām iespējām. Tieciet man!