Mūsdienās jaunieši reprezentē skaistuma epifāniju. Šāda jaunības idealizācija tiek manifestēta ne tikai kā vēlmju iemiesojums, bet arī kā panākumu gūšanas veids sabiedrībā – esot elastīgam, mobilam, vienmēr izskatoties svaigam un klātesošam. Tā savā esejā Bezcerīgā, bezpalīdzīgā un svētā jaunatne raksta Igaunijas Nacionālā muzeja konferences Bezcerīgā jaunatne! (2015) krājuma redaktors Fransisko Martiness. Analizējot sabiedrībā dominējošo jaunības kultu, viņš secina, ka zināma darbību nestabilitāte, kas parasti tiek attiecināta uz stāvokli, kurā atrodas jauns cilvēks, ir kļuvusi par mūsu visu jauno kopīgo stabilitāti. Šajā nemitīgās nestabilitātes kontekstā lūkojoties uz mākslas pasauli, Pītera Pena filosofijas garā jāsecina, ka elastīgums un jauneklīgums, un varbūt arī nedaudz veiksmīgas nejaušības ir kļuvis par būtisku izdzīvošanas stratēģiju.
Jaunam un mobilam māksliniekam, kurš ir domājošs, aktīvs un kuram ir vismaz dažas labas idejas un kripatiņa veiksmes, mūsdienu pasaule piedāvā daudzas lieliskas iespējas attīstīt savu radošo potenciālu un gūt panākumus. Tā ir ne tikai izglītība Baltijas, Eiropas un pasaules augstskolās, bet arī iespēja saņemt visdažādākās valsts un privātās stipendijas, braukt apmaiņas studijās, kandidēt uz rezidencēm, kā arī atsaukties uz open call aicinājumiem piedalīties mākslas festivālos, darbnīcās un simpozijos. Karjeras straujā attīstība, pateicoties globalizācijai un tīmekļa radītajai pieejamībai, var būt gana iespaidīga. Arī lielo starptautisko mākslas festivālu programmās arvien vairāk dominē gados jauni mākslinieki, ja pieņemam, ka jauns mākslinieks ir persona, kas nepārsniedz bieži uz jaunību attiecināto 35 gadu barjeru.
To atklāj arī nacionālo paviljonu pārstāvniecība Venēcijas mākslas biennālē. Te varam skatīt kaut vai Baltijas valstu 2019. gada pārstāvniecību ar agrīniem trīsdesmitgadniekiem, kā Daigu Grantiņu no Latvijas un Krisu Lemsalu no Igaunijas, kuras jau labu laiku veiksmīgi darbojas starptautiskajā mākslas arēnā. Protams, realitātē tikai retajam pasaule tik tiešām ir pie kājām, un nestabilitāte, arī finansiālas problēmas, jebkurā mirklī var gan piemeklēt pieredzējušu mākslinieku, gan arī nemitīgi vajāt jaunu autoru.
Stipendijas un balvas
Ik pa laikam publiskajā telpā rodas diskusijas, vai kultūras darbiniekiem, kuri aktīvi strādā savā nozarē, bet kuru radošo darbību apgrūtina finansiālās grūtības, ir nepieciešama kāda īpaša atbalsta programma. Igaunijas Republikas Kultūras ministrija pirms pāris gadiem ieviesa mākslinieku un literātu algas, kas konkursa kārtībā uz trim gadiem tiek piešķirtas dažām personām, ļaujot šajā periodā autoram sevi pilnībā veltīt grāmatas rakstīšanai vai lielāku mākslas projektu izstrādei. Latvijai vēl līdz šāda līmeņa atbalsta programmām ir tāls ceļš, jo pat pašlaik Latvijā ieviestā radošo personu atbalsta stipendija, kura tiek piešķirta maksimums uz pusgadu un, sadalot pa mēnešiem, ir vairāk nekā par pusi mazāka nekā igauņiem, daļā sabiedrības rada kurnēšanu. Uz pavisam jauniem profesionāļiem, kuri izstrādā savus pirmos projektus, šādi atbalsta mehānismi gan neattiecas, bet sava loma mākslinieka karjeras veidošanās procesā vai vismaz noderīgs atbalsta līdzeklis ir dažādas stipendijas un balvas.
Baltijas valstīs, līdzīgi kā citviet pasaulē, balvas un stipendijas balstās gan uz privāto, gan valsts fondu bāzes. Vislielākās atbalsta programmas ir tieši studentiem vai neseniem augstskolu absolventiem, it īpaši tiem, kuru specialitāte ir glezniecība. Tipiskākais balvas formāts ir naudas prēmija un iespēja uzvarētājam realizēt mākslas projektu izstāžu zālē vai galerijā. Pastāv arī balvas princips «trīs vienā» – naudas prēmija, izstāde un dalība kādā ārvalstu rezidencē. Šādu atbalstu, piemēram, ir ieviesuši Baltijas jaunajiem gleznotājiem veltītā konkursa Young Painter Prize organizatori Viļņā.
Latvijas Mākslas akadēmijas paspārnē notiekošais tematiskās glezniecības konkurss akadēmijas studentiem kopā ar naudas prēmiju sniedz arī iespēju doties braucienā uz kādu no laikmetīgās mākslas mesēm. Jaunai pieredzei un kontaktiem ļoti vērtīga ir arī kim? rezidences balva, kura šogad tika piešķirta jaunās paaudzes fotogrāfei Diānai Tamanei. Šajā konkursā nav vecuma ierobežojumu, bet mākslinieku atlase tiek veidota pēc mākslas galeriju lojalitātes principa, nominējot kādu no tā dēvētajiem «saviem māksliniekiem ».
Glezniecības dominanci var izskaidrot ar mākslas veida senajām tradīcijām un popularitāti mākslas tirgus kontekstā, savukārt fotogrāfijas balvu daudzumu var mēģināt pamatot ar palielo skaitu fotoinstitūciju – tas saistīts ar medija pašreizējo lielo popularitāti, un sava loma noteikti ir arī vēsturiski ilgajai nošķirtībai no pārējiem mākslas veidiem. Latvijā ir divi ar fotogrāfiju saistīti festivāli, kas pasniedz jauno fotogrāfu balvas: Fotomēnesis, kas piešķir FK balvu jaunajiem latviešu fotogrāfiem, un Rīgas fotogrāfijas biennāle, kas pasniedz balvu Meklējam jauno fotogrāfijā! Baltijas jaunajiem māksliniekiem.
Fotobalvu kontekstā interesantu, starpdisciplināru formātu piedāvā organizācija un izstāžu centrs C/O Berlin Foundation Vācijā, savienojot un atbalstot vienā konkursā gan jaunos fotogrāfus, gan kritiķus. Svarīgi ir pieminēt, ka institūcijas, piešķirot balvas, ne tikai izceļ un atbalsta jaunos māksliniekus, bet arī aktualizē pārstāvētos mākslas virzienus, tendences un vērtības.
Pastāv arī vispārīgākas mākslas balvas, kuru atšķirību nosaka teritoriālā vai institucionālā piederība. Piemēram, Lietuvā sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru CAC tiek rīkots konkurss JCDecaux Prize jaunajiem lietuviešu māksliniekiem – notiek finālistu izstāde, un tiek piešķirta naudas balva. Igaunijā tiek rīkota Igaunijas Mākslas akadēmijas jauno mākslinieku balva maģistrantiem. Es atļautos balvu uzskaitījumam pievienot arī Kēlera balvu, kas, lai gan ārēji atgādina Purvīša balvu, tomēr finālā mēdz daudz biežāk izvirzīt vēl samērā jaunus māksliniekus. Igaunijas mākslas scēna kopumā izceļas ar ļoti daudz jauniem cilvēkiem, kuri vada mākslas institūcijas, strādā vadošos amatos un, protams, darbojas kā mākslinieki.
25. oktobrī Latvijas Mākslas akadēmijā notika trešā ikgadējā Nordic & Baltic Young Artist Award apbalvošanas ceremonija. Lai gan konkrētā balva reprezentē triju Baltijas valstu mākslas akadēmiju un Helsinku Mākslas universitātes absolventu darbus, šī bija pirmā reize, kad apbalvošanas ceremonija un uzvarētāja darbu izstāde notika kādā no mākslas izglītības iestādēm. Ņemot vērā faktu, ka šis projekts netiek veidots kā open call pasākums, bet gan mākslas augstskolu nesen absolvējušo mākslinieku darbu atkārtotas novērtēšanas akts, pieaicinot žūriju, kurā ietilpst šo augstskolu mācībspēki, ir tikai normāli, ka arī ceremonija un izstāde tiek veidota skolas izstāžu telpās vai šajā gadījumā akadēmijas foajē.
Māksla un kapitālisms
"Panākumi nozīmē, ka tavi darbi tiek pirkti un kārti virs dīvāna pie sienas," mākslas platformas Noar.eu YouTube kanāla videomateriālā mākslinieka panākumus skaidro šī gada Nordic & Baltic Young Artist Award galvenās balvas ieguvēja Elīna Vītola, kuras darbs sastāv no 20 metru gara apgleznota ruļļa un dīvāna. Šis apgalvojums, pirmkārt, norāda, ka panākumi ir nesaraujami saistīti ar veiksmīgu integrēšanos mākslas tirgū, otrkārt, – lai notiktu veiksmīga integrēšanās, mākslas darbiem ir jāpiemīt dekoratīvai funkcionalitātei.
Māksliniece šo panākumu definīciju nav izgudrojusi pati, bet gan apzināti aizņēmusies no Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējiem, kuri kādā brīdī ar šo domu savus studentus ir iepazīstinājuši. Tas rada eksistenciālas dabas jautājumu – vai, ja tavus darbus neviens nepērk un tu nesaņem nevienu balvu vai stipendiju, tu vispār vari uzskatīt sevi par mākslinieku. Respektīvi, vai panākumi nosaka tavu kā mākslinieka vērtību. Atbilde, protams, ir nē, jo mākslas tirgus vērtības mainās, to pierāda arī vairāki piemēri mākslas vēsturē.
Protams, māksla vienmēr var izstāties no spēles, lai dotos uzpīpēt ar mākslinieku, kā tas asprātīgi ir attēlots jaunā igauņu mākslinieka Alekseja Gordina videodarbā Māksla un kapitālisms, kamēr uz trases atstātais kapitālisms lēnām saļimst. Arī apbalvotais mākslinieces Elīnas Vītolas projekts nav jāuztver tikai kā panākumu ilustrācija, jo, lai gan viņa kolekcionē pieredzējušu mākslinieku padomus un izdarības, arī komentējot mākslinieku tendenci sevi darbos nemitīgi atkārtot, mākslas darbi, kas top vērojumu rezultātā, ir drīzāk humoristiska refleksija par mākslas, tirgus un panākumu attiecībām.
Netikai uzjautrināšanās
Atgriežoties pie raksta sākumā izteiktās domas par nestabilitāti, gribas izcelt Alekseja Gordina pašreflektējoši ironisko darbu sēriju ar nosaukumu Māksla vairs nav tikai uzjautrināšanās, par kuru mākslinieks 2017. gadā saņēma konkursa Young Painter Prize galveno balvu. Savā projektā viņš izmantoja sociologa Zigmunda Baumana ideju par pārmaiņām kā vienīgo pastāvīgo lielumu un nenoteiktību kā vienīgo noteiktību, attiecinot to arī uz mākslinieka stāvokli mūsdienu sabiedrībā. Māksliniekam ir nemitīgi jābalansē starp savām vēlmēm un izdzīvošanu jeb mākslas tirgus uzliktajiem nosacījumiem un mērķi sasniegt autentiskumu.
Elīnas Vītolas secinājums Noar.eu sniegtajā intervijā ir tāds, ka jauna mākslinieka likteni nosaka kuratori un citi mākslas sfēras pārstāvji, kā arī tīra veiksme vai negadījums. Interesanta problemātika, ko māksliniece skar, ir arī panākumu cena, jo nonākšana apritē nozīmē nemitīgu, intensīvu plānošanu, sadarbību, kompromisus un daudz, daudz darba. Iespējams, par briedumu var runāt brīdī, kad mākslinieks ir gatavs pieņemt zināmus spēles noteikumus, kā arī to, ka lielais dzīves projekts "kā kļūt par mākslinieku", kā to intervijā nodēvējusi Elīna Vītola, turpināsies visa mūža garumā.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
