Katrs, kurš mēģina triju Baltijas valstu mākslu starptautiski pozicionēt kā vienotu reģionālu parādību, saskaras ar nopietnu problēmu: Latvijas, Lietuvas un Igaunijas māksla ne tikai nav pietiekami līdzīga cita citai, bet pat šo valstu skatītāji kaimiņu māksliniekus nesaprot un pieņem nelabprāt. Nav šaubu, ka topošais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, kura izveidē ABLV Charitable Foundation ir nozīmīga loma kā līdzdibinātājam un kuram ir potenciāls būt par spēlētāju starptautiskajā līgā, varētu daudz darīt arī, lai samierinātu reģiona iekšējās pretrunas un sāncensību. Vienīgais veids, kā to panākt, protams, ir nenogurstoša iepazīstināšana – jo ne tikai latviešu gleznotāji, piemēram, ir pārliecināti, ka pārstāv spēcīgāku skolu nekā lietuvieši – par to viņiem, zināms, ir pretējs uzskats –, bet arī laikmetīgās mākslas vidē notiek sīva cīņa par līderību. Lietuvieši, piemēram, lepojas ar savu tautieti Džordžu Mačūnu, vienu no 60. gados aktuālās Fluxus kustības pīlāriem, kuru, mūsuprāt, gan būtu taisnīgāk saukt par amerikāņu mākslinieku, un tā vārds viņiem palīdz konstruēt savu atpazīstamu identitāti Rietumu mākslas apritē. Bet vai gan mēs līdzīgas cerības neliekam uz Gustavu Kluci un Viju Celmiņu? Ap kādu vienotu reģionālo vēsturi tad saliedēties? Mākslinieks un galerijas 427 kurators Kaspars Groševs šo problēmu ir atrisinājis tik pamatīgi, ka ne vien regulāri piedāvā latviešiem lietuviešu priekšnesumus, bet pats gandrīz par tādu pārtapis. Protams, atbilstoši Fluxus hepeningu neizskaidrojami nenoteiktajai filozofijai.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Viļņas Laikmetīgā mākslas centra (CAC) Fluxus kabinets ir neliela telpa, kas piebāzta ar nieciņiem, no kuriem staro aizrautība un kaislīgas idejas, Džordža (Jurģa) Mačūna un viņa aizokeānijas domubiedru radītas. Kamēr Elles ķēķa dzejnieki un mākslinieki laka alu par Torņakalnu iesauktajā bārā, Fluxus 60. gados radīja Ņujorkas mākslas dzīves apvērsumu, iespiežot nospiedumu tajā, kā uztveram mākslu vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk. Vērojot lietuviešu jaunākās paaudzes mākslinieku aktivitātes, dažkārt šķiet, ka spēcīgi Atlantijas okeāna vēji uz Baltijas kalnaināko galvaspilsētu atpūtuši labu devu ironijas un ideju, kas staipa iztēli kā plastilīnu. Nereti pietiek ar pavisam nedaudz, lai taptu mākslas darbs un "lieta virpinātu lapu vējā" – tā pirms septiņiem gadiem sauca lietuviešu jaunās paaudzes mākslinieku grupas pirmo izstādi Laikmetīgās mākslas centrā kim?, kura Rīgas mākslas mīļotāju sejās vilka neizpratnes krunkas un Jānim Borgam žurnāla Studija lappusēs redzēto lika nosaukt par "oda sīciena artefaktiņu".
Kotlete no pagātnes
Kopš saviem pirmsākumiem 1959. gadā restorāns Neringa, šķiet, allaž ir bijis inteliģences iecienīts – iespaidīgais interjers joprojām palicis neskarts, laiskos brīvdienu rītos kāds liegi sit pa klavieru taustiņiem, bet ēdienkartē godpilnā pozīcijā vēl šobaltdien ievietota Kijevas kotlete, un lokani viesmīļi vegānu lūgumus pēc salātiem bez gaļas un piena produktiem uzlūko ar jautājošu skatienu. Kurators Raimunds Malašausks grāmatā Papīra izstāde apraksta Neringas apmeklētāju iemīļoto spēli Kiev Exquisite (atsaucoties uz sirreālistu iecienīto Cadaver Exquisite), kuru aizsākusi kāda bārmene sešdesmitajos, lūdzot restorāna regulāros viesus uz salocīta ietinamā papīra gabala uzrakstīt pa kādai rindkopai vai teikumam un tikai reizi gadā ļaujot (starp) iznākumu izlasīt pilnībā. Kā daudzas lietas grāmatā, arī šis stāsts šķiet atrodamies kaut kur starp fikciju un reālo pagātni, tomēr kāds Malašauska tēva draugs 17. lapaspusē paziņo: "Pastāv 100% iespēja, ka jebkurā mirklī iespējams atrast jēgu, tomēr vienmēr ir mirklis, kurā iespēja neietekmē nekādu jēgu."
Raimunds Malašausks Viļņā parādās neregulāri – tikpat pēkšņi kā viņa veidotie projekti, tomēr epizodisks Lietuvas mākslas dzīves vērotājs (kā es) viņa atstātās pēdas vietumis var pamanīt kā spilgti neuzkrītošus grafiti kricelējumus. Pat Laikmetīgās mākslas centra programma, kurā Raimunds Malašausks strādāja no 1995. līdz 2006. gadam, šķiet, turpina kuratora ievilktās līnijas – konceptuālu misticismu, kas manifestējas nereti askētiskā, ar redīmeidiem pieblīvētā vizuālajā veidolā, no skatītāja prasot aktīvu līdzdalību (vai pat iniciatīvas uzņemšanos) jēgas veidošanā.
Spriežot pēc personiskajiem novērojumiem, ne vienmēr skatītāji jauniegūto brīvību sagaida ar prieka izsaucieniem. Situācija, kurā katrs nākamais solis mākslas darbu nevis atklāj, bet ietin noslēpumainībā vēl vairāk, nereti liek sajusties bezspēcīgam un/vai saniknotam, gluži kā atstātam aiz durvīm ballītē, uz kuru neesi ielūgts. Ja ļauts ielūkoties vien pa durvju lūramcaurumiem kā Dišāna darbā Étant donnés, niezoša interese par to, kas īsti atrodas otrā pusē, paliek. Nejaušas norādes, atslēgas vārdi un atsauces, kas palīdz piekļūt tuvāk neredzamajam, var uzrasties tikai vairākus gadus pēc satikšanās ar mākslas darbu. Iespējams, ikdienas vizuālā kultūra uz ielas un internetā mūs ir pārāk pieradinājusi pie viegli uztveramiem un acumirklīgiem vēstījumiem, maigi ievelkot pārsātinājuma apātijā, no kuras pamodināt var vien spēcīga pļauka.
Lietuvieši Venēcijā
Galerija Tulips & Roses no 2008. līdz 2012. gadam gandrīz nemanāmi, bet pārliecinoši pildīja misiju informēt pasauli par nelielu saujiņu Lietuvas (un ne tikai) mākslinieku, no sākuma mitinoties kādā no Viļņas vecpilsētas ieliņām, bet pēcāk pārceļoties uz Briseli. Pazibēdama vienā otrā nozīmīgā mākslas mesē, piemēram, Frieze un Sunday, galerija nereti drosmīgi piedāvāja izstādes, kurās bija redzams vien pavisam nedaudz. Tomēr allaž no kāda pakša izslīdēja izpalīdzīgs tēls, kas palīdzēja redzamo piepildīt ar trūkstošiem vārdiem, dzesējot informācijas slāpes.
Vēl pirms sava gala galerija paguva izdot četrus periodiskās publikācijas The Federal numurus un uzstādīt zināmu latiņu tam, kā pārliecinoši pasniegt sevi, vienlaikus paturot noslēpumainības plīvuru un pat zināmu intrigu. Un tad Venēcijā ar krāšņu salūtu (vai drīzāk – alkoholisku kokteili) tā pazuda. Dažus gadus vēlāk viena no galerijas radītājām – Aurime – sarīkoja puķu izstādi kāda slavena padomju laika tēlnieka darbnīcā.
Savu augstāko punktu lietuviešu konceptuālais misticisms, šķiet, sasniedza 2013. gadā Venēcijas biennālē, kad pašā notikumu epicentrā esošajā sporta pilī Palasport – brutālisma piemineklī – bija noslēpts Raimunda Malašauska kūrētais Lietuvas un Kipras apvienotais paviljons ar enigmātisko nosaukumu oO. Paviljona komisāri bija Jons Žakaitis un Aurime Aleksandravičūte no Tulips & Roses, kam šis izrādījās pēdējais misijas posms. Bezgalīgajos stāvu slāņos un plašajā sporta zālē starp citiem māksliniekiem varēja satikt vairākus izstādes Lieta virpina lapu vējā dalībniekus – Ļudviku Bukli, Ģintaru Didžapetri un Elenu Narbutaiti. Ēkas un mākslas darbu ceļvedis bija tik abstrakts, ka vienkāršāk šķita klejot pa gaiteņiem, kāpelēt augšup un lejup pa manēžas kāpnēm, savā ceļā sastopot nejaušus artefaktus, kas, iespējams, bija oO sastāvdaļas.
Tāpat kā lielākoties visos Raimunda Malašauska projektos, arī šeit svarīga bija klātbūtnes pieredze – iespēja maldīties un pieredzēt telpu ar visu, kas tajā izvietots, un, piemēram, satikt noklīdušu robotu putekļsūcēju Roomba, kas spēlē mūziku puskrēslā, vai ar sandalēm izbrist pa egļu skujām klātu grīdu, nāsīs ievelkot spēcīgu Baltijas aromātu. Galu galā vairs nelikās tik svarīgi, kurš ir autors tam vai šim darbam, bet gan viss piedzīvojums kopumā – ēkas biedējoši grandiozā arhitektūra, kas šķiet neiederīga Venēcijā, mākslas darbu mēmums, informācijas pasniegšanas veids, norādes, skaņa, bērnu čalas (sporta pils visu izstādes laiku turpināja darbu vasaras režīmā), nejaušie grafiti uz sienām, tveice utt.
Siltā dienā sēžot CAC kafejnīcas terasē, iespējams satikt gandrīz visus Lietuvas mākslas dzīves personāžus, turklāt pilsētā allaž uzrodas viesi, daļēji pateicoties Rupert rezidenču centram, daļēji tāpēc, ka pilsētai piemīt zināms mākslas magnētisms. Iespējams, pie blakus galdiņa sēdēs mākslinieks Darjus Mikšis, kurš Lietuvu Venēcijā pārstāvēja 2011. gadā, piedāvājot iepazīties ar pašorganizētu mākslas krājumu kā sabiedrības spoguli, – paviljonā aiz balta aizkara atradās vesels lērums mākslas darbu no māksliniekiem, kas brīvās Lietuvas 18 gados saņēmuši valsts atbalstu.
Visbiežāk tērpies riteņbraucēja kostīmā, Darjus Mikšis allaž parādās kā noslēpumains pravietis, kam vienmēr ir iešāvusies prātā kāda jauna ideja – pats sevi viņš dēvē par konceptu dizaineru. Piemēram, XII Baltijas triennālē viņš kopā ar amerikāņu mākslinieku Niku Bastisu, vienu no daudzkrāsainās Viļņas dzīves iemītniekiem, prezentēja pūļa finansēšanas jeb crowd funding projektu Augmented Sound, kurā piedāvāja auto skaņu sistēmu, kas pielāgojas mašīnas kustībai, piemēram, pagriežoties pa kreisi, skan tikai kreisais audiokanāls, palielinot ātrumu, mūzika ir skaļāka.
Nakts dzīves īpatnības
Iestājoties tumsai, Viļņas māksliniekus nereti var pamanīt griežam tehnoplates, rūpīgi izvēloties katru skaņdarbu, piemēram, meksikāņu ēstuvē Yucatan, kur mākslinieks Ļudviks Buklis kādu laiku strādāja virtuvē. 2015. gadā viņa personālizstāde Tongues Alike, kas norisinājās CAC, starp paša un citu radītajiem redīmeidiem tika izstādīta arī iespaidīga tortilju mašīna, roku darbs no Meksikas. Tā bija paredzēta Yucatan restorānam, tomēr galu galā izrādījās pārāk liela pagrabstāva telpām, tāpēc nonāca Ļudvika Bukļa izstādē.
No izstādes varēja paņemt līdzi divas identiskas pastkartītes ar CAC fasādes skatu – visi attēli tiešām bija vienādi, pirmajā mirklī tas lika meklēt atšķirības gluži kā bērnībā iemīļotajos atjautības uzdevumos. Tomēr fotogrāfijas autorībai nav lielas nozīmes, jo arī citi darbi izstādē bija tapuši, sadarbojoties ar citiem Viļņas personāžiem; tas lika uzdot jautājumu, kas tad īsti vispār ir personālizstāde. Gluži kā oO gadījumā, arī šeit doma klejoja pāri mākslinieku individuālajam rokrakstam, kļūstot par universālu un zināmā mērā anonīmu žestu kopumu.
Lietuviešu grupas otrais cēliens Laikmetīgās mākslas centrā kim? – izstāde Underground – uzskatāmi iezīmēja individuālu rokrakstu izšķīšanu. Pat aptuveni zinot izstādes dalībnieku līdzšinējo darbību, bija neiespējami atšķetināt, kas slēpjas aiz kriptogrāfiskajiem darbiem. Mani nepameta sajūta, ka vismaz viens izstādes dalībnieks patiesībā nemaz neeksistē, taču, iespējams, es kļūdos. Underground atklāšanā par kustīgiem attēliem un skaņdarbu kolāžām rūpējās vēl viens spilgts Viļņas naktsdzīves dalībnieks, DJ Požemis, un, iespējams, viņa personā slēpās visas izstādes atslēga – Požemis, kas skan kā pazeme, nevilšus kļuva par Underground serdi.
Visai paredzami izstāde izraisīja jaunu neizpratnes un aizkaitinājuma vilni vietējās mākslas aprindās, dažiem liekot apšaubīt, ka aiz redzamā maz slēpjas kāda doma, tomēr man šķita, ka Underground ir viens no veiksmīgākajiem kim? notikušajiem pasākumiem, kaut vai tāpēc vien, ka sašutums ir labāks par vienaldzību jeb, kā reiz teica Džons Keidžs: "Domāju, es labāk dotu priekšroku smiekliem, nevis asarām."
Skaidrs gan ir vismaz viens – no Underground katrs mājās aiznesa kaut ko citu. Iespējams, dusmīgu repliku vai neizskaidrojamu sajūsmu, tomēr šis notikums parādīja, cik atšķirīgas ir Lietuvas un Latvijas mākslas tradīcijas un veidi, kā par mākslu reflektēt. Tomēr mākslas valoda, kurā runā lietuviešu mākslinieki, ir pietiekami unikāla un vienlaikus globāla – Lietuvas jaunās paaudzes mākslinieki regulāri parādās nozīmīgās Eiropas izstāžu telpās, zobgalīgi (jeb ar mēli aiz vaiga – tongue-in-cheek) cits citu papildinot gluži kā Kiev Exquisite vārdu spēlē. Nevilšus jāatminas amerikāņu kuratora Metjū Posta (Post Brothers) reiz teiktais, ka Lietuvā katrs otrais ir īpatnis (a character), tas Viļņas mākslas dzīvi padara daudzkrāsainu un dinamisku.
Pēteris Impis