Par vienu no vērienīgākajiem Latvijas simtgades notikumiem vizuālajā mākslā kļuvusi Austrālijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka Imanta Tillera retrospekcija Ceļojums uz nekurieni Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (kuratore Elita Ansone). Izstāde būs skatāma līdz 30. septembrim. Jau kopš XX gadsimta 70. gadu sākuma Imants Tillers ir viens no ievērojamākiem un starptautiski visvairāk atzītajiem Austrālijas māksliniekiem, taču plašākai Latvijas publikai viņa darbība līdz šim bijusi mazāk zināma. Tiesa, šis nav tas gadījums, kad mākslinieks vietējam skatītājam varētu būt interesants tikai kā Rietumu mākslas slavenība, kuras ģimenes vēsture ir saistīta ar Latviju. Izcelsmes un piederības nosacījumi Imanta Tillera dzīvē nav nejaušs fona faktors, un tiem ir būtiska nozīme arī viņa mākslas pasaulē.
Raksturojot Imanta Tillera daiļradi, bieži tiek uzsvērta viņa iztēles un prāta radīto ainu iziešana ārpus telpas un laika, ģeogrāfijas un kultūras robežām – iespējams, to var dēvēt arī par nekurieni, kas piesaukta Rīgas izstādes nosaukumā. Kā izstādes kataloga tekstā norāda pats mākslinieks, Ceļojums uz nekurieni ir grāmatas nosaukums, ko Imants Tillers lasījis, lidojot uz Rīgu 2015. gadā. Kanādiešu rakstnieks Žans Pols Kofmans šajā grāmatā aplūko Kurzemes vēsturi, arī Liepāju, kas Tilleru interesējusi kā viņa mātes dzimtā pilsēta. Bezgalīgie klejojumi visur un vienlaikus nekur atbilst gan mākslinieka dzīvesstāstam, gan radošajai ģeogrāfijai, kurā vietai un laikam piemīt metafiziski abstrakta nozīme, savukārt Imanta Tillera pārradītā tēlu, simbolu un ornamentu valoda savijas jaunā mitoloģiskā realitātē.
Viss vēl nebija izdomāts
Imants Tillers ir dzimis 1950. gadā Sidnejā, gadu pēc viņa vecāku ierašanās Austrālijā. Bērnībā mākslinieka saikne ar Latvijas kultūru bijusi diezgan spēcīga, viņš apmeklējis latviešu diasporas sestdienas skolu, apguvis latviešu kultūru un lasījis latviešu bērnu grāmatas (to ilustrācijas parādās arī daudzos vēlākajos viņa darbos). Sākotnēji viņš studējis arhitektūru un ieguvis tajā bakalaura grādu, taču interesi un pilnīgu pievēršanos vizuālajai mākslai stimulējusi piedalīšanās Kristo un Žannas Klodas projektā – 1969. gadā Imants Tillers kā brīvprātīgais iesaistījās viņu veidotajā Sidnejas Mazā līča ietīšanas akcijā. No šodienas perspektīvas raugoties, tas šķiet visnotaļ neparasts un liktenīgas tikšanās iezīmēts mākslas karjeras sākums. Arī turpmākās Imanta Tillera radošās gaitas var raksturot kā neparasti vieglu un dabisku ceļu uz panākumiem.
Jau 23 gadu vecumā viņš saņēmis nozīmīgākos Austrālijas laikmetīgās mākslas apbalvojumus, viņa pirmā personālizstāde notika centrālajā Sidnejas avangarda mākslas galerijā, un viņa darbus steidza iegādāties Austrālijas Nacionālā mākslas galerija. 25 gadu vecumā Imants Tillers pārstāvēja Austrāliju prestižajā 15. Sanpaulu mākslas biennālē. Tiesa, pats mākslinieks intervijās norāda, ka 70. gados nodarboties un gūt popularitāti ar laikmetīgo mākslu ir bijis daudz vienkāršāk nekā mūsdienās, jo tolaik mazāka konkurence bija gan novatorisku ideju līmenī, gan mākslinieku skaita ziņā, jo sevišķi pēckara avangarda mākslas jomā. Un, protams, «viss vēl nebija izdomāts» – atšķirībā no XXI gadsimta postvirzienu plurālisma un šķietami bezgalīgajiem atkārtojumiem izstāžu zālēs.
No viena līdz bezgalībai
Imanta Tillera 70. gadu darbi tiek raksturoti kā izteikti konceptuāli, viņš tiecās radīt alternatīvas tradicionālajai glezniecībai un interesējās par postpriekšmetisko mākslu un mākslas dematerializācijas veidiem. Lielākā daļa viņa radīto darbu ir saistīti ar glezniecības mediju, viņš tuvina to instalācijas vai tēlniecības objekta veidolam. Kopš 1981. gada Imants Tillers ir pievērsies audekla kartonu glezniecības projektam Spēka grāmata, radot bezgalīgu lielformāta darbu sēriju no neliela izmēra audekla kartonu paneļiem un numurējot tos secīgi no viena līdz bezgalībai. Ap izstādes Ceļojums uz nekurieni norises laiku ir vismaz 100 000 šādu kartonu.
Numurēto paneļu estētiskā ekspedīcija, kā to nodēvējis Imants Tillers, ir atsauce ne vien uz minimālisma mākslinieku daiļradi un eksperimentiem ar tradicionālo mediju izteiksmes iespējām, bet arī komplicēta migrācijas stāvokļa metafora – paneļu darbi ir viegli transportējami un kā gatavs mākslas darbs vienotas lielformāta kolāžas veidolā eksistē tikai eksponēšanas laikā. Kartonu sistēma kā svarīgākā Imanta Tillera ieviestā mākslinieciskā metode ļāva jaunos virzienos attīstīties viņa interesei par māksliniecisku montāžu un savienojumu principiem – šādas poētiskas puzles, kurās piesavināti attēli, to fragmenti, ornamenti, motīvi, teksti un dažādi citi kompozīciju elementi tiek kombinēti jaunu sižetu variācijās, caurvij visu līdzšinējo Imanta Tillera māksliniecisko praksi.
Viens no agrīnākajiem šīs metodes priekštečiem ir viņa 1974.–1975. gada darbs Sarunas ar līgavu, kas atklāj LNMM ekspozīciju. Tā ir glezniecisku attēlu un spoguļa plāksnīšu instalācija, kurā viņš apspēlējis fragmentus no Marsela Dišāna darba Līgavu izģērbj pat viņas vecpuiši un austrāliešu ainavu gleznotāja Hansa Heizena idilliskajām kompozīcijām.
Imanta Tillera mākslā būtiska nozīme ir perifērijas attiecībām ar centru. Tas sasaucas gan ar viņa latvisko izcelsmi, gan dzīvi Austrālijā – abas vietas atbalsojas Imanta Tillera etniskās identitātes un piederības sajūtas meklējumos. Latvija mākslinieka līdzgaitniekiem Rietumos agrāk bija nekuriene, nepazīstama vieta, kas līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā nav eksistējusi arī ģeogrāfiski, savukārt Austrālija salīdzinājumā ar Rietumu lielvalstīm ir province, un mākslinieka nevēlēšanās pārcelties uz aktīvākiem mākslas centriem, piemēram, Ņujorkā vai Londonā, viņaprāt, apslāpējusi arī mākslinieciskās karjeras izvēršanās iespējas.
Kopš XX gadsimta 80. gadiem Imanta Tillera nekurienes trajektorijā nozīmīga loma ir arī Austrālijas pirmiedzīvotāju aborigēnu kultūrai, viņš aktīvi izmanto tradicionālās aborigēnu mākslas elementus un ilgstoši sadarbojas ar vienu no starptautiski slavenākajiem šīs mākslas pārstāvjiem Maiklu Nelsonu Džagamaru – viņi sūta viens otram apgleznotus paneļus un tādējādi rada jaunus kopdarbus. Piederības tēma Imanta Tillera darbos ir atbalsojusies dažādās emocionālās toņkārtās teju visu viņa radošo dzīvi, taču pēdējā laika politiskie notikumi un globālā migrācijas krīze viņa darbu aktualitāti ir tikai pastiprinājusi un darbu vēstījumu papildinājusi ar asākām XXI gadsimta realitātes šķautnēm.
Kultūras ideju tīkls
Nepiederības un nevietas izjūta veido būtisku filosofisko slāni Imanta Tillera mākslā, kas pasauli tver jautājuma un dialoga formā. Par vienu no centrālajām Imanta Tillera rokraksta iezīmēm un dialoga veidiem ir kļuvusi apropriācijas jeb piesavināšanās stratēģija: savās kompozīcijās viņš iekļauj citu autoru radīto, pārveidojot, fragmentējot vai citējot to. Mākslinieciskā apropriācija ietver sarežģītu XX gadsimta kultūras ideju tīklu. Imanta Tillera radošās darbības sākums un nostiprināšanās sakrīt ar laiku, kura intelektuālo klimatu veidoja oriģinalitātes koncepcijas noliegums, Rolāna Barta "autora nāves" teorijas, masveida reprodukcijas un industriālās ražošanas ietekme uz kultūru, poststrukturālisma un kritisko teoriju idejas utt.
Apropriācija bija viena no galvenajām stratēģijām 70.–80. gadu mākslā, tā ļāva veidot jaunas nozīmes no jau eksistējošu priekšmetu, tēlu un attēlu sistēmām. Šī nozīmju veidošanas loģika, ko saistām ar konceptuālās mākslas tradīcijām, Imanta Tillera darbos ienāk ar atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem – tā galvenokārt ir figuratīva, priekšmetiska glezniecība, kuras kompozīcijās dominē ekspresionistiska formu valoda iepretim klasisko apropriācijas pārstāvju darbos dominējošajai fotogrāfiski depersonalizētajai estētikai vai konceptuālistu vēsajam intelektuālismam. 80. gadu Rietumu māksla attīstījās caur konceptuālās apropriācijas un neoekspresionisma ietekmju pretnostatīšanu un asu mākslas teorētiķu polemiku viena vai otra aizstāvībai, savukārt Imants Tillers savdabīgā veidā savienoja abus savstarpēji it kā izslēdzošos virzienus.
To, ka Imanta Tillera konceptuālie eksperimenti laika ziņā attīstījās paralēli aktīvāko Rietumu mākslas centru tendencēm, apliecina viņa piedalīšanās svarīgākajos starptautiskās mākslas notikumos – izstādē Documenta 7, Venēcijas mākslas biennālē –, personālizstādes prominentās mākslas institūcijās visā pasaulē. Tomēr šķiet, ka Latvijas izstāžu dzīves kontekstā nebūtu taisnīgi skatīt Imanta Tillera Ceļojumu uz nekurieni tikai kā savulaik aktuālāko postmodernisma mākslas tendenču atskaites retrospekciju. Postmodernisma mākslas kodi un vizuālās valodas stratēģija ir tikai Imanta Tillera māksliniecisko meklējumu ārējā čaula, to varētu dēvēt arī par viņa odisejiskā ceļojuma pieraksta veidu vai rakstības sistēmu. Literatūras sižeti, ilustrāciju tēli, kultūratsauces, zinātnes atklājumi, tieši citāti un atkārtojumi Imanta Tillera sarežģītajās kompozīcijās krustojas un pārklājas jaunās vizuālās sistēmās, autoram meklējot tajās kopsakarības un cenšoties ieraudzīt pasaules kārtību jaunā gaismā. Tā ir pasaules izziņa caur tās kultūrvēsturisko mantojumu, māksla tiek padarīta par intelektuālu uzdevumu, kuras mērķis ir atklāt sarežģītos, savstarpēji dinamiskos veidus, kādos ir saistīti visdažādākie pasaules fenomeni, domāšanas un kultūras sistēmas.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
