Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Kā Mocarts Rīgu intervēja

Režisores Lailas Pakalniņas un operatora Ginta Bērziņa ceļojums Rīgas nomaļu idillē Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautas pavadībā pirms 14 gadiem noslēdzās ar starptautiski atzītu īsfilmu

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, kas top, sadarbojoties ABLV Bank un Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, ir pārstāvētas dažādas mākslas jomas, tostarp kino. Nozīmīgs šādas, paplašinātas laikmetīgās mākslas izpratnes paraugs ir Lailas Pakalniņas 2001. gadā veidotā īsfilma Papa Gena. Tā kopā ar Viestura Kairiša un Ilmāra Blumberga darbu 2001. gadā pārstāvēja Latviju 49. Venēcijas mākslas biennālē. Ekspozīcijas Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta skaniskais pamats bija Volfganga Amadeja Mocarta opera. Togad uz Latvijas Nacionālās operas skatuves bija skatāms iepriekš pieminētā tandēma Kairišs un Blumbergs veidots uzvedums, kas tāpat godināja Rīgas cienījamo un simbolisko vecumu.

Cilvēki no ielas – Venēcijā

Šķiet, 2001. gads Latvijas kultūras vēsturē veido zīmīgu robežšķirtni. Protams, arī pirms tam radošajā sfērā nevaldīja kapa klusums, tomēr svētki Rīgai 800 pavēra jaunu izpratnes līmeni par mākslas funkcionalitāti un attiecībām ar tās patērētāju. Šajā gadījumā visprecīzāk der citkārt neglaimojošais apzīmējums "cilvēki no ielas". Rīdzinieku un pilsētas viesu pūļi, straumes un bariņi bieži vien skumīgo māmuļas Rīgas seju iezaigoja priecīga satraukuma un svinīguma toņos.

Malā stāvētāji un skeptiķi iesaistījās atrakcijās un sekoja plūsmai, kurā pagalam reti varēja dzirdēt purpināšanu un savstarpēju dalīšanos nepatikā. Varbūt tāpēc, ka šāda mēroga notikums ar tik sazarotu un lielākoties kvalitatīvu programmu pilsētā vēl nebija noticis. Protams, arī toreiz bija grūti iztikt bez cūku ribiņu un štovētu kāpostu tvaikiem 11. novembra krastmalā, kur atradās ēdināšanas teritorija, un iereibušiem dažāda vecuma un dzimuma cilvēkiem, kuri brien caur alus glāžu pļavām, taču arī šīs "neērtās" parādības piedien karnevālam (vai vienkārši – svētkiem) pilsētas laukumā un ap to.

Latvijas ekspozīcijas 49. Venēcijas biennālē idejas autore un kuratore Helēna Demakova stāsta, ka viņas vēlme aicināt izstādē piedalīties arī kinorežisori Lailu Pakalniņu sakņojās radošā pareģojumā, ka viņas pieeja varētu būt "kā papildinājums un pretstats Kairiša un Blumberga zināmai eksaltācijai": "Vēlējos (..) radīt empātisku vēstījumu iepretim laikmetīgās mākslas askēzei un hermētiski noslēgtajam, pašpietiekamajam konceptuālismam."

216 lappušu biezajā izstādes katalogā iekļauti Jāņa Taurena, Pētera Bankovska un Ulda Tīrona pārspriedumi par Rīgu kā ideju mājvietu, personīgo pieredžu glabātāju (un diemžēl arī izsviedēju) un pilsētu no valodas filozofijas skatpunkta. Savukārt Dita Rietuma raksta par Lailas Pakalniņas, Normunds Naumanis – Ilmāra Blumberga, Margarita Zieda – Viestura Kairiša radošo darbību. Helēna Demakova esejā Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta norāda: "Pompozi notikumi, piemēram, Venēcijas biennāle, Rīgas 800 gadu jubilejas svinības, izskan tāpat kā pirms simts gadiem. (..) Pompozi notikumi ir ļoti noderīgi, lai neuzkrītoši atkal investētu mākslā, to apzināti melīgi uzdodot par kaut ko citu." (Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta, ekspozīcijas katalogs 49. Venēcijas mākslas biennālei, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga: 2001. 14. lpp.) Nevar noliegt, ka šai izteikumā jūtama augstāk pieminētā hermētiskā noslēgtība, kura veido nošķīrumu "mēs un viņi" – mēs, kuri vēlamies investīcijas mākslai, un viņi, kuru virzienā mums jāizstrādā stratēģija, lai tas notiktu.

Šis princips radošajā vidē ir klātesošs vēl aizvien, kaut gan iespējas rast atbalstu savu projektu realizācijai gan no valsts, gan privātajiem avotiem ir vairojušās. Pat tad, ja šim apgalvojumam sekotu iebildes, var droši apgalvot, ka iniciatīvas arvien retāk atduras kā pret mūra sienu, lai arī virs mūsu galvām atkal gatavojas slīdēt līdzekļu samazināšanas mākoņi. Savstarpējās attiecības starp radošo un pārvaldes sektoru ir viens no aspektiem tai plašajā paletē, ar kuru varam uztriept pagātnes ainu, līdz ar pēdējo vilcienu tai dodot nosaukumu Kādi mēs bijām?.

Mirkli mierā

Kaut arī 14 gadu ir relatīvi nesena pagātne, visviens uzrādās atšķirību uzplaiksnījumi gan caurskatot katalogā iekļautos tekstus, gan noskatoties Lailas Pakalniņas filmu. Pietuvinājums, kuru subjektīvai uzmanībai pieprasa konkrētas tēmas izpēte, izklāstīšana vai uztveršana cilvēku nostāda miera stāvoklī. Vai vismaz – mierīgākā nekā viņa līdzšinējās dienas gaitas. Jāpieņem, ka tieši tādu efektu dažādu Rīgas nomaļu iedzīvotājiem – bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem un senioriem – sagādāja filmēšanas grupa, aicinot paņemt piedāvātās austiņas un ieklausīties Bavārijas Valsts orķestra atskaņotajā Mocarta dziesmu spēles (pēc mūzikas leksikona opera uzskatāma tieši par tādu) otrajā daļā, kurā putnu ķērājs Papageno virtuozi sadziedas ar daiļo Papagenu, kura vēl pirms brīža, kā daždien pasaku stāstos atgadās, bija pieņēmusi vecas sieviņas tēlu.

Gaišā un jūsmīgā mūzika un solistu balsis sākumā asi kontrastē ar Ginta Bērziņa izcili iekadrētajiem, padrūmajiem pilsētas eksterjeriem. Filma ir melnbalta, uzņemta uz 35 mm negatīva lentes, līdz ar to, pat datora ekrānā skatoties, faktūru smalkums ir pārsteidzošs. Drīz vien spēles noteikumi kļūst skaidri: cilvēka portretam seko cilvēka portrets, skanot mūzikai. Gandrīz neviena lieka vārda. Var teikt, ka šos cilvēkus ar savas cēluma un graciozitātes caurstrāvotās mūzikas starpniecību intervē pats Mocarts, intervējamajiem tā arī neko nepajautājot, tikai dodot impulsu ieklausīties nošu virknējumos. Emocionālais līdzpārdzīvojums, kuru varam vērot pilsētnieku sejās, pakļaujoties šim piešķirtajam impulsam, ir lielākā filmas vērtība. Gluži kā mākslas vēstures ainās, kad idealizētu un tipizētu cilvēka atveidojumu nomainīja reālistisks, pret cilvēka fizioloģiskajām nepilnībām nepiekāpīgs fiksējums.

Jo vairāk klausītāju redzam, jo mazāka kļūst sajūta, ka pie šiem "zemajiem cilvēkiem" nolaižas augsto mākslu mūza, viņus aplaimojot ar savu dievišķi brīnumaino un tāpēc – mirklīgo – klātbūtni. Nejaušība var piemeklēt katru un jebkurā vietā. Vai nu makšķerējot Zunda kanālā, vai pastaigājoties ar senu klasesbiedreni pa Ķīpsalu un pārrunājot 40 gadu senus notikumus, vai arī dragājot ar ričukiem pa pamestu skrejceļu – tādi ir cilvēki, kuriem uz brīdi dzied Papageno. Tieši šī epizodiskā satikšanās skatītājam paver garāmgājēja atklāto seju. Viņš nav paspējis sagatavoties, apaugt ar lomu, kā tas nereti notiek, filmējot kāda cilvēka dzīvesstāstu ilgāku laiku. Izņemot kādu kundzi, kura nespēj atslēgties no domas, ka tiek filmēta, tāpēc piebārsta sev piešķirto ekrāna laiku ar priecīgiem un vienlaikus nervoziem komentāriem.

Teju katram rīdziniekam jau vairākus gadu desmitus ir bijusi kaut mikroskopiska, tomēr stabila iespēja tikt nofilmētam – vai nu kā masas sastāvdaļai kādā publiskā pasākumā, vai kā viedokļa paudējam galvenokārt par politikas un sociālajiem jautājumiem televīzijas ziņu raidījumiem. Latviešiem kopumā patīk izteikties, vienreiz par visām reizēm pasakot, kā ir vai kā bijis agrāk. Lailas Pakalniņas pieeja mums arīdzan piedāvā šādus pastāstus, tikai bez vārdiem. Daļu stāsta noformē apģērbs, daļu – sejas izteiksme, vecums, raksturs; savu lielu nopelnu dod apkārtne, kurā šo cilvēku satiekam. Iedomājieties, ja mums uz dienu būtu atņemta valodas un žestikulēšanas iespēja!

Ko citi par mums varētu uzzināt, ja mēs nostātos sava nama vai privātmājas pagalmā, fonā skanot Mocarta Burvju flautai? Vai skatītājs otrpus ekrānam mūsu dzīvesstāstu novērtētu kā veiksmīgu un iedvesmojošu vai arī līdzjūtībā nopūstos?

Atzinība seko

Būtu bijis interesanti redzēt 2001. gada Venēcijas biennāles apmeklētāju reakciju, sēžot Sanlio baznīcas solos un iepazīstot pilsētu Rīgu, kura vienlaikus lepojas ar skaistiem svētkiem, tikām "nesmukumus paslaukot zem gultas" (ar tiem domājot ārpilsētas, ārpuscentra nobružātību). Dita Rietuma izstādes katalogā raksta: "Šo cilvēku fonā esošā Rīga nav pastkartīšu smukpilsēta, drīzāk gan "antonioniskas" grafiskās vientulības pilsēta. Klausoties Mocartu, mēs dzirdam vielisko, skanisko pilsētas skaņu "ādu", savukārt mums dzirdamā Mocarta mūzika kļūst jau kā ilustrācija (klusajai dabai?) ar cilvēku un Rīgu."

Katrā ziņā viens sajūsminātais, kurš tolaik klātienē vēroja filmu Sanlio baznīcā, ir zināms noteikti – tas ir poļu teātra un kino režisors, gleznotājs un dzejnieks Lehs Majevskis, kura filmu kolekcija tika izrādīta tai pašā dievnamā, bet desmit gadu vēlāk. Kā atceras Helēna Demakova, viņš, skatoties Pakalniņas, Blumberga un Kairiša filmas, baznīcā pavadījis pusi dienas. Pēc tam ASV un Eiropas kinoakadēmiju loceklis apjautis, ka vēlas savu filmu programmu demonstrēt tajā pašā vietā, taču tāda iespēja radās vien 2011. gadā.

Papa Gena tika silti pieprasīta un uzņemta arī citviet – Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta galerijā, Kaseles Videomākslas izstādē, savukārt Vinsdorfas Filmu festivāls Anglijā to apbalvojis ar žūrijas speciālbalvu, Oberhauzenes Starptautiskais īsfilmu festivāls – ar žūrijas balvu. Arī Latvijas skatītājiem tā bija pieejama – brīvdabā, Rīgai 800 svētkos. Cerams, filma būs skatāma atkal – iespējams, muzejā, par kura būvniecības ieceres īstenošanu pagājušā gada rudenī paziņoja Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja