Eiropas pilsētas sacenšas savā starpā par internacionālās mākslas publikas uzmanību. Lielie muzeji to dara ar skaļu vārdu – grandiozām slavenu un dārgu mākslinieku personālizstādēm –, mazāki – mēģinot uztvert oriģinālas tēmas, demonstrēt inovatīvas pieejas. Tomēr ar to vien, ka kaut kur ir skatāma tiešām laba izstāde, ir par maz, lai migrējošajai mākslas kopienai liktu laikus rezervēt biļetes mazāk populārā virzienā. Tāpēc rodas arvien vairāk biennāļu, festivālu un citu apkopojošu sarīkojumu, kas auditorijai piedāvā nevis vienu, bet daudzas izstādes, ļaujot izvēlēties tīkamāko vai vismaz radot izvēles ilūziju. Populārs ir galeriju nedēļas formāts – plaši izziņots noteikts laika periods, kurā kādas pilsētas mākslas institūcijas apņemas radīt vislabāko, uz ko gada laikā ir spējīgas. Šādi nedēļas piedāvājumi jau ir pārauguši mākslas galeriju skates formātu un daudzviet piesaista arī neatkarīgo kuratoru organizēto pasākumu, mūzikas, dejas un starpdisciplināru priekšnesumu programmas. Iespējams, arī Rīgai būtu lietderīgi izveidot savu mākslas nedēļu, internacionālai publikai saprotamā veidā iepakojot izstāžu un festivālu pārbagātību lapkritī.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Rudens mākslas un kultūras dzīvē ir ražens gadalaiks. Arī Eiropas sirdī Briselē, kur no 8. līdz 10. septembrim notika galeriju vīkends, kas piedāvāja plašu izstāžu un notikumu programmu. Pilsētā šajā laikā sarosās ne tikai galerijas, bet arī citas mākslas institūcijas, kas sniedz iespēju piedzīvot lielu mākslas dažādību. Šai laikā ciemojoties Briselē, īpašu uzmanību pievērsu vietējā mākslas veterāna, kuratoru kolektīva Komplot, rīkotajām izstādēm. Komplot ir dibināts 2002. gadā un Briselē darbojas jau 15 gadu. Tā aktivitātēm piemīt nomadisks raksturs, tās nav piesaistītas vienai konkrētai telpai un vietai. Organizācijas īstenotie projekti vienmēr bijuši kritiski, pētnieciski un eksperimentāli, meklējot saikni starp mākslu un apkārtējo vidi un lūkojot pēc metodēm, kas šo saikni stiprinātu. Mūsdienās Komplot atbalsta un sniedz iespēju realizēt projektus dažādu valstu jaunās paaudzes māksliniekiem un kuratoriem, kuri aktīvi piedalās starptautiskos "netvorkos" un reflektē par mūsdienu sabiedrību un norisēm tajā.
Muzejs nelabvēlīgā rajonā
Manas ierašanās laikā Briselē Komplot atklāja izstādi ar nosaukumu Augs B (Plant B), kura tapusi kopā ar dāņu jaunās paaudzes kuratoru Toki Likebergu. Likeberga mītnes pilsēta ir Kopenhāgena, un viņa vārds ir pazīstams Ziemeļvalstu kontekstā – viņš ir bijis biennāles Momentum līdzkurators Norvēģijā 2015. gadā un vismaz 50 izstāžu kurators dažādās pasaules valstīs. Ciešāka Komplot saikne ar Ziemeļvalstīm tika iedibināta, tās direktorei Sonjai Dermīnsai 2015. gadā kūrējot lielapjoma izstādi Kopenhāgenā ar nosaukumu Uzticēšanās (Trust), kas apvienoja kopējā sadarbībā vairākas vietējā mēroga mākslas institūcijas un iekļāva vairākus tā sauktā postinterneta virziena māksliniekus. Sonja ir viesojusies arī Rīgā, kur Laikmetīgās mākslas centrā kim? pagājušā gada rudenī nolasīja lekciju, un nesen sākusi ciešāku sadarbību ar Baltijas mākslas vidi.
Izstāde Augs B notiek neierastā vietā Briselē – muzejā La Fonderie un turpat netālu pieguļošajā parkā, kas atrodas Molenbēkas rajonā. Saistībā ar nesenajiem terorisma uzbrukumiem šis rajons iemantojis bēdīgu slavu un ir viens no nabadzīgākajiem Briseles centrā. Muzejs La Fonderie ir diezgan margināla institūcija, taču noteikti īsts atradums tiem, kas interesējas ne tikai par plaši pazīstamiem vārdiem. Veltīts pilsētas industriālajai vēsturei un tās mantojumam, muzejs diezgan konservatīvā formātā iepazīstina apmeklētājus ar informāciju par vēsturi, ekonomiku un sociālajiem faktoriem, piedāvājot aplūkot arī visdažādākās ierīces – mašīnu un motoru atliekas un atlūzas –, kas izmantotas vairāk nekā pirms gadsimta. Tagad šie objekti "rotā" muzeja teritoriju kā sava veida skulptūras. Rodas jautājums, cik piemērota un aktuāla šī vieta var būt mūsdienu māksliniekiem un kuratoriem. Kā pierāda Augs B, šis, tāpat kā jebkurš margināls muzejs, var tikt šarmanti izmantots dialogam par mūsdienīgām tēmām.
Projekts kopumā veltīts klimata pārmaiņām un tehnoloģiju ietekmei uz cilvēka un planētas dzīvi, kur tā sauktā biosfēra un tehnosfēra savstarpēji saplūst un atstāj nenovēršamu iespaidu uz cilvēka veidoto pasauli. Industriālajai vēsturei veltītais muzejs La Fonderie ir lielisks fons un konteksts projekta uzstādījumam, atgādinot par industriālo un tehnisko revolūciju XIX gadsimtā, kura attiecīgi gadsimtu vēlāk novedusi pie digitālās revolūcijas un neatgriezeniskām pārmaiņām cilvēka dzīvē. Kā šīs pārmaiņas un pārbīdes ietekmē mākslas darbu, tā radīšanu un vietu sociumā?
Parks ar auru
Netālu no muzeja esošais La Fonderie parks nav nekas grandiozs – drīzāk pamesta un novārtā atstāta vieta –, tomēr tam piemīt sava pievilcība un aura. To uztvēruši arī šīs izstādes veidotāji, ar mākslas palīdzību no jauna aktualizējot šo teritoriju. Izstāde tapusi ar nodomu strādāt ar publisko telpu un pieredzi ārpus baltā kuba sienām. Publiskā telpa kā platforma vēstījumam, diskusijai un radošām izpausmēm kļuvusi arvien ierobežotāka, mūsdienās tā funkcionē lielākoties kā vieta varas spēlēm un kontrolei, sekojot baiļu un paranojas impulsiem. Izstāde uzdod jautājumu – kāda dzīve te, publiskajā telpā, ir iespējama mākslas darbam. Kas ar to varētu notikt? Kādu atbalsi tas spēj iegūt?
Pie parka ieejas apmeklētāju sagaida it kā nejaušs uzraksts, kas vēsta: «Man ir grūti iztēloties situāciju, ka cilvēki kaut kā pazaudētu lietu būtību vai ka tie neapzinātos, kur tā zudusi un kur paveras telpa. Ierobežojumi ir jebkur, izaicinājums ir strādāt pret ierobežojumiem. Līdz ar to ierobežojumi ir brīvība.» Šis teksts ir mākslinieka Filipa van Volputes darbs, kas radīts īpaši šim projektam un kalpo kā ļoti tieša metafora ne tikai projektam kopumā, bet arī mākslas dzīves un radīšanas kontekstam globālajā pasaulē.
Dodoties tālāk parka teritorijā, redzams mākslinieka Džonatana Butefē radītais objekts X smilšu sacīkšu braucējs – betonā veidots, spilgtos toņos nokrāsots milzu gliemežvāks, kurš sadalīts divās daļās un savienots ar metāla auklām. Uz vienas no tā atdalītajām pusēm redzams smaidošs selfijs, kas it kā ironiski smejas, iespējams, par jebko, bet visdrīzāk smaida sejā potenciālajam šī darba iekārotājam. Skaidrs, ka šo pievilcīgo objektu kāds garāmgājējs vēlētos ātri pievākt, taču tā smagums un forma neļauj to tik viegli izdarīt. Turpat netālu pie ieejas redzams arī Alīnas Buvī darbs Piemineklis spļaušanai – objekts, kas pielipis pie sola košļājamo gumiju vai recekli atgādinošā formā. Jau no bērnu dienām mums ir norādīts, ka spļaut nav piedienīgi un it īpaši to nepieklājas darīt publiskā vietā, taču kurš gan nav spļaudījies kaut vai skolas gados? Tā vienmēr ir bijusi izteikta attieksmes demonstrācija, īpaši, kad gribas kādu noniecināt, pazemot vai apvainot, taču noteikti arī protesta forma. Izkošļāto gumiju pielipināšana pie skolas soliem laikam ir maigākā tā izpausme. Arī Alīnas darbs ir kā protests, taču šajā gadījumā leģitīms, paradoksāli pakļaujot pats sevi jebkurai citai protesta formai, kaut vai grafiti nekritiskajiem skricelējumiem.
Parkā uzmanību saistoši ir arī citi darbi, piemēram, Ksavjē Marī apjomīgais objekts Tērauda noslēpums – milzīga tēraudā darināta metāla plāksne, kas atslieta pret parka ķieģeļu mūri, it kā saaugot ar to un apkārtējo vidi. Tajā attēlotais zobena motīvs ar ragainu galvu, iespējams, patapināts no mitoloģiskiem vai vēsturiskiem stāstiem. Tumšais poētisms savā estētikā šķiet pat nedaudz konservatīvs, taču lieliski atbalso mūsdienu apokaliptiskās noskaņas. Māksliniekam ir raksturīgi veidot liela apjoma, paraupjas skulptūras, kas ataino viņa apsēstību ar mūsdienu motorizēto un automatizēto pasauli. Zinot šo kontekstu, Tērauda noslēpums nešķiet tik savrups darbs un labi sasaucas ar La Fonderie muzeja kontekstu.
Darbi līdzņemšanai
Mākslinieces Benediktes Bjerres instalācija Putni ir balonu formas pingvīni. Vēja plūsmu virzīti, tie masveidā planēja pa parku izstādes atklāšanas dienā, piesaistot ne tikai atnākušo bērnu uzmanību, bet arī liekot aizdomāties par izstādē aktualizētajām tēmām. Kā man norādīja kurators Toke, mēs esam raduši pārmaiņas tvert negatīvā gaisotnē, baidoties no tām un paredzot visļaunāko, tāpat kā liela daļa sabiedrības XIX gadsimta beigās, piedzīvojot industriālo revolūciju, kas lika dzīvei pārstrukturēties. Taču uz visu iespējams palūkoties arī no cita, daudz optimistiskāka skatpunkta. Arī šobrīd mēs atrodamies turbulences vidū, piedzīvojam krasas pārmaiņas un nespējam iedomāties, kāda būs nākotne, taču adaptācija ir bijusi viena no svarīgākajām dzīvajai dabai un arī cilvēkiem piemītošajām īpašībām. Kā apliecina Benediktes darbs, arī pingvīni reiz prata lidot, un tagad, iespējams, tiem jāmācās to darīt no jauna. Šis mākslas darbs apburošā veidā aktualizē vairākas tēmas un domas – gan pašas izstādes noteiktā konteksta ietvaros, gan telpiski, teiksim, velkot paralēles ar piesārņojumu pat tīri burtiskā veidā, jo baloni līdzinās atkritumu maisiem, kas ik uz soļa redzami Briseles ielās. Nākamajā dienā lidojošie pingvīni, protams, bija pazuduši – bērni vai citi garāmgājēji tos bija paņēmuši līdzi.
Izstāde Augs B uzsver, ka mākslas darbi, kuri redzami parka un muzeja teritorijā, nav tikai objekti, kas tiek izstādīti apskatei, bet arī atrodas sakarībās un mijiedarbībā ar urbāno telpu. Tā ir šīs izstādes specifika – mākslas darbi tiek atsegti apkārtējiem apstākļiem, pakļauti jebkāda veida darbībai, arī sabojāšanai, pārmaiņām un bojāejai, – gan cilvēka rokai, gan dabas apstākļiem, gan laika zobam. Tādējādi tie kļūst par organiskām vienībām, gandrīz tikpat lielā mērā kā šis parks, un pakļauti pārmaiņām un neparedzamajam. Te noteikti var kontemplēt par mākslas darba vērtību un to dzīvi vispār – muzeji un galerijas ar baltiem cimdiem rokās mēģina saglabāt mākslas darbu tā autentiskajā veidolā, savukārt publiskajā telpā darbojas citi likumi, un tas īpaši ir uzsvērts šeit, Briselē, kur pārmaiņas tiek pieņemtas kā dabisks dzīves un arī mākslas darba cikls.
Izstāde Augs B apskatāma Briselē, La Fonderie parkā, līdz 30. novembrim.