Jauns skandāls ar noklausīšanos ir nevainojams dūmu aizsegs. Sabiedrība satraukta, figuranti drošībā, jo sarunas lietai nepiešūsi. Taču situācija vienlaikus tiek veiksmīgi izmantota, lai realizētu Latvijas vēsturē lielāko darījumu telekomunikāciju sfērā.
Esmu pārliecināts, ka nekaunīgās mahinācijas robežas varētu līdzināties 1993. gada darījumam, kad skandināvi uz 20 gadiem ieguva monopoltiesības fiksētiem Latvijas sakariem, kā arī pusi valsts telefona operatora akciju.
Kā interesēs ir pašreizējā privatizācija?
Lūk:
1) Uzņēmums Latvijas Mobilais telefons. 49% šā uzņēmuma akciju pieder skandināvu koncernam TeliaSonera – gan tieši, gan netieši. 5% akciju pieder Latvijai, 23% Valsts teleradiocentram (līdz ar to arī it kā Latvijai) un 23% pagaidām vēl valsts uzņēmumam AO Lattelecom.
2) Uzņēmums Lattelecom. 49% šā uzņēmuma akciju pieder TeliaSonera – ar metas uzņēmuma starpniecību. Bet 51% pieder Latvijas valstij.
Tagad valdība, kura it kā pārstāv Latvijas Republikas intereses, apgalvo, ka uzdevumi ir divi: pirmkārt – izdevīgāk pārdot un, otrkārt, pārdot tā, lai saasinātu konkurenci telekomunikāciju tirgū. Skandināvu koncerna TeliaSonera uzdevums ir izdevīgāk nopirkt, iegūt lielāko tirgus daļu un nomākt konkurentus. No biznesa viedokļa tas ir tik saprotams.
Daudzās iepriekšējās Latvijas labējās valdības jau ne reizi vien ir pierādījušas nespēju rīkoties Latvijas ekonomisko interešu labā. Mēs esam pieauguši cilvēki, tāpēc nerunāsim par cēloņiem. Un skandināvi ne reizi vien ir demonstrējuši, ka spēj izspiest labumu līdz pēdējam santīmam. Vai atgādināt situāciju ar Lattelecom?
Tagad valdība un TeliaSonera izspēlē vairāku gājienu kombināciju ar LMT un Lattelecom valsts daļu privatizāciju. Galarezultātā TeliaSonera saņems 100% LMT akciju, bet 100% Lattelecom akciju pāries kompānijas darbinieku īpašumā par 420 – 425 miljoniem latu.
Kāpēc tā? Valdības pārstāvji skaidro: akcijas nedrīkst pārdot izsolē tāpēc, ka tās varēs iegādāties TeliaSonera. Tādā gadījumā valstī var izveidoties telekomunikāciju holdings, kurš tirgū iznīcinās jebkādu konkurenci.
Taču mēģināsim aplūkot LMT un Lattelecom Valsts privatizācijas plāna praktiskās realizācijas iespējas.
Lattelekom vadības atalgojums nav mazs, taču būtu naivi domāt, ka uzņēmuma menedžeri un darbinieki paspēja uzkrāt 420 – 425 miljonus latu. Tātad finansējums viņiem būs jāpiesaista no malas.
Situācija kreditēšanas tirgū pašlaik ir tāda, ka bankas vairs neizsniedz naudu pa labi un pa kreisi. Tātad kredītu varēs dabūt bankā, kura labi pārzina situāciju un kurai ir iespēja to ietekmēt, jo akciju cena nav pastāvīga. Tāpēc loģiski, ka bankas izsniegs kredītu pret akcijām tikai tādā gadījumā, ja akcijas tiks nodotas trastā, proti, pārvaldē bankai vai struktūrai, kura ar banku sadarbojas.
Tāpēc varam secināt, ka aiz „saimniekiem – menedžeriem” tā vai citādi stāvēs kādas personas necaurspīdīgas intereses, un tā nebūs nepiederoša persona.
Tās var būt gan TeliaSanera intereses, gan arī to biznesmeņu intereses, kuri atbalsta esošo koalīciju. Vai arī gan vienu, gan otru intereses. Kas arī bija jāpierāda...
Noklausīšanās skandāls bija iniciēts tieši laikā. Latvijas tauta, kurai netieši – valstiski – līdz šim pieder LMT un Lattelecom daļas, pat neizies piketēt ielās, lai arī tā kārtējo reizi tiek aplaupīta.