Kaido Ole ir viens no pazīstamākajiem, starptautiski atzītākajiem Igaunijas mūsdienu māksliniekiem. Mākslinieks ar perfektu CV, kā viņš pats to nedaudz ironiski raksturo, mākslinieks, kurš piedalījies daudzās nozīmīgās izstādēs (ap septiņdesmit), pārstāvējis Igauniju Venēcijas biennālē (2003. gadā), divus gadu desmitus bijis Tallinas Mākslas akadēmijas pedagogs, arī profesors. Pats šo augstskolu Kaido Ole absolvējis 1992. gadā. 1963. gadā dzimušā mākslinieka darbi ir atraktīvi un viegli atpazīstami – dekoratīvs, lakonisks, plakātisks stils, kurā iezīmējas ironija visplašākajā spektrā – no rotaļīgas līdz ciniskai.
Paradoksu spēles, ironiski komentāri par globalizēto, tehnoloģiju apsēsto pasauli, jauneklīga, nereti komiksu valodai tuva izteiksme. Viņa darbi šķietami ir skatītājam draudzīgi – līdzās tīri mākslinieciskām kvalitātēm tie piedāvā naratīvu – sižeta aizmetņus, stāstiņu, kas glezniecības valodas niansēs neiesvaidītam skatītājam lieti noder.
Kaido Oles darbi ir pārstāvēti ABLV Bank veidotajā kolekcijā, tātad perspektīvā būs skatāmi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejā, kad tas no ieceres kļūs par realitāti. Nesen Kaido Ole viesojās Latvijā, tobrīd Rīgas mākslas telpā vēl bija skatāma ABLV Bank kolekcijas izstāde un vairāki mākslinieka darbi. Tie tapuši pirms desmit gadiem, "laikā, kad es vēl nebiju tik filosofisks, es tolaik mēģināju izteikt sarežģītas lietas vienkārši", viņš skaidro.
Intelektuāli uzlādēts, kaismīgs, ironisks – Kaido Ole nekādi neatgādina Igaunijas mākslas zvaigzni, kas ir saskaņā ar sevi un sasniegto. Šķiet, viņam nav nekā kopīga ar latviešu stereotipu par igauni, kurš pat neveiksmi pratīs iesaiņot glītā mutvārdu mārketingā.
Vai ir kaut kas tāds, kas vieno mūsdienu igauņu māksliniekus?
Valoda. Ja man jārunā ar jums, man jālieto angļu valoda, ar igauni es runātu igauņu valodā, un tas ir ļoti praktiski. Jā, vēl ir kopīga pieredze, pagātne, mēs esam trenēti būt par igauņiem. Mēs runājam šajā valodā, mēs esam mācījušies Igaunijas skolās, pēc tam augstskolās. Protams, mūs vieno klimats. Mūsu sezonālās klimatiskās atšķirības ir tik krasas, ka tas nevar neietekmēt cilvēkus un viņu raksturu. Taču, ja es bērnībā būtu nonācis, teiksim, Siguldā un tur arī uzaudzis, es būtu latvietis, man būtu cita valodas bāze, cita izglītība, cita pieredze.
Tomēr – ja runājam par mākslas kontekstu?
Es gribu ticēt cilvēku individuālismam. Arī nacionālā kultūra nav viens liels lietussargs, zem kura paslēpties, ar kuru piesegties un lepoties. Esmu par individuālismu. Ir jādalās mazās grupās, tam ir jēga – ja gribat, tam ir pat pacifiska jēga. Ja cilvēki ir sadalījušies mazās grupās, karš nav iespējams. Ja viņi ir piederīgi lielām grupām, šādas grupas, kurās ir miljoniem cilvēku, vienu brīdi var kļūt bīstamas. Miljoni, kam ir kāda kopīga identitāte, dažos gados var kļūt par manipulējamu masu. Ar vienu cilvēku ir grūti manipulēt – tāpēc es uzskatu, ka cilvēkiem nevajag grupēties lielās vienībās.
Mēs visi esam vieni – gan piedzimstot, gan nomirstot –, tā ir tikai ilūzija, ka mēs varam būt kopā ar kādu absolūti un pa īstam. Pašu pēdējo soli katrs no mums būs spiests piedzīvot vientulībā. Tā ir mana personīgā pārliecība un pasaules izjūta.
Ja nacionālais konteksts nav svarīgs, kas ir?
Nav svarīga piederība kādai grupai, bet gan bezgalīgs dialogs pašam ar sevi. Kas es esmu, kāpēc es daru to, ko daru. Tas ir arī veids, kā sagatavoties nāvei. Nav runa par to, ka es esmu mākslinieks, kurš pārstāv valsti, vai futbolists, kurš pārstāv valsti un pelna naudu. Ir runa par to, kāds indivīds es esmu un kāpēc es daru to, ko daru, konkrētās valsts kontekstā vai bez tā.
Ir noteikti likumi – kā iekārtot dzīvi, kā nopelnīt, kā veidot mākslinieka CV, kā izstādīties nozīmīgās vietās – izstāžu telpās, galerijās. Par to visu runāt ir diezgan muļķīgi, jo, runājot par to, tu nerunā par sevi. Jā, nacionālais konteksts rada fonu, taču tā nav vērtība pati par sevi. Vērtība ir nemitīgs dialogs ar sevi, kas es esmu, kāpēc es to daru. Ja tu esi gleznotājs, tas nenozīmē, ka vari ignorēt dzīvi, – tu vari strādāt, pelnīt, taču ir jābūt sagatavotam savai nāvei. Ir jāprot sev atbildēt uz jautājumu, kāpēc es to daru. Jā, man ir perfekts CV, taču savā ziņā tas ir tualetes papīrs, jo es mēģinu būt dzīvs un darīt lietas, kuras uzskatu par būtiskām.
Tas, ko mākslinieks rada uz audekla, var būt gan pilnīgas muļķības, gan svarīgas atklāsmes – tas ir nebeidzams process, nebeidzama pārbaude. Tev no jauna jāmēģina, jo nekad nevar sasniegt pilnību.
Jūs esat ļoti prasīgs pret sevi. Pret citiem?
Ir tik daudz cilvēku, kuri gaida, ka viņu vietā kāds kaut ko izdarīs – salabos ielas, uzlabos dzīves apstākļus. Tā ir sabiedrības problēma. Retais meklē iespēju izmantot savus iekšējos resursus. Tas nav tikai mākslinieku uzdevums – risināt dialogu pašam ar sevi.
Tomēr ārzemēs jūs reprezentējat ne tikai indivīdu Kaido Oli, bet arī Igauniju.
Jā, es reprezentēju sevi un arī igauņu glezniecību, taču tad man jāprasa, kas ir igauņu glezniecība. Īstenībā es nezinu, kas tas ir. Iespējams, ir zināmas līdzības starp igauņu un latviešu mākslu. Taču es parasti nevaru atbildēt uz jautājumu, kas notiek Igaunijas mākslā. Jā, man ir draugi mākslinieki, es zinu, ko viņi dara. Es pat zinu, ko viņi domā, lai gan tā ir ilūzija, jā, es eju uz izstāžu atklāšanām – to ir daudz. Es eju, skatos, man nepatīk būt sagatavotam, man nepatīk operēt ar racionālām sistēmām – es jau tā esmu pārāk loģisks. Taču es arī gribētu zināt, kas tad ir igauņu māksla.
Kā, jūsuprāt, jūsu darbi iekļaujas ABLV Bank kolekcijā, kas savā veidā skenē ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas laikmetīgās mākslas procesu un vēl plašāk?
Maniem darbiem ir laba kompānija. Man patīk, kā tiek veidota šī kolekcija. Tā top Latvijā, taču tajā ir iekļauti dažādu valstu mākslinieku darbi. Interesanti ir arī tas, ka šos darbus atlasa starptautiska ekspertu padome. Tā ir auglīga pieeja – protams, ja nomainītos tie, kuri atlasa darbus, būtu cita kolekcija. Šī ir laba kolekcija, taču, iespējams, citi cilvēki radītu atšķirīgu kolekciju – arī labu. Mums ir daudz labas mākslas, ko var un vajag apkopot dažādās kolekcijās. Lai gan – kas ir laba māksla? Mēs pārāk dziļi esam iekšā mākslā, mēs nevaram objektīvi novērtēt. Es, būdams liels fantastikas žanra cienītājs, gribētu to paprasīt kādam, teiksim, no Marsa. Ir tāds fantastikas žanra darbiņš, kurā marsieši nolaižas Teksasā un mēģina taisīt biznesu ar vietējiem iedzīvotājiem. Taču teksasiešu un marsiešu interešu, uzskatu un kritēriju atšķirības ir tik lielas, ka bizness nav iespējams.
Uz mūsdienu mākslu vajadzētu paskatīties no cita rakursa. Svaigs skatījums uz mākslu nāktu par labu – kāds no malas varētu ieraudzīt to, ko paši neredzam.
Ko mēs neredzam?
Unikālo. Tam būtu jābūt arī izglītības sistēmas pamatā, ka tu atrodi, nostiprini to unikālo, vērtīgo, kas ir tevī. Nereti tās ir kļūdas, kas var būt ļoti interesantas un ko tu baidies parādīt, jo esi atšķirīgs.
No tā var ciest jauni cilvēki, jo jūtas citādi, atšķirīgi, taču tas ir pats vērtīgākais. Uz kļūdām var būvēt karjeru, tās var pārvērst zeltā! Izglītības sistēma ir pārāk vērsta uz to, lai visu vienādotu. Pēc ilgajiem skolas gadiem, kad tu esi padarīts līdzīgs visiem, tev pieprasa oriģinalitāti. Kad atskārsti, ka vajag būt atšķirīgam, var būt par vēlu, jo unikālais ir apspiests, represēts.
Kad es biju students, bija jāzīmē modeļi – biju pārliecināts, ka nekad nekļūšu par labu mākslinieku, jo nespēšu attēlot šīs nianses, detaļas. Valdīja priekšstats, ka darbam ir jābūt detalizētam, pretējā gadījumā tas ir plakāts. Kad es sapratu, ka var darīt arī citādi, detaļas atgriezās – jau abstraktā veidā.
Jūs ilgus gadus pasniedzāt Tallinas Mākslas akadēmijā.
Agrāk pasniedzu, taču vairs to nedaru. Divdesmit gadu strādāju par pedagogu, biju profesors Tallinas Mākslas akadēmijā, man bija laba karjera, bet es pieliku tai punktu, man pietika. Tas notika pirms četriem gadiem. Es esmu laimīgs, ka to izdarīju.
Tas bija noderīgs periods, jo, ja kā mākslinieks neesi strādājis noteiktā sistēmā, īsti nevari novērtēt brīvības faktoru. Taču, ja esi – tu saproti, cik lieliski ir būt brīvam. Kad beidzu strādāt akadēmijā, sapratu, ka tik daudz var notikt, pateicoties man, manai gribai, izvēlei. Akadēmijā viss notika, pateicoties likumiem, noteikumiem. Papīriem. Tās ir mazas nianses, taču tas var iznīcināt visu darba prieku – izglītības birokrātija spēj sagandēt to, kas varētu notikt studijā. Es nezinu, kas notiks šovakar, rīt, man ir jāizdzīvo diena, bet akadēmijā ir jāaizpilda papīri, jāplāno – jāparedz, kas notiks pēc gada diviem.
Mākslas augstskolā vajadzētu strādāt pēc citiem principiem – palīdzēt saglabāt studentiem viņu unikalitāti. Turklāt studenti nav tukša vieta, viņos kaut kas ir jāiegulda, viņi ir personības, kurām vajag palīdzēt attīstīt to unikālo, kas viņos ir.
Varbūt jums pašam ir jātaisa sava mākslas skola, kura varētu strādāt pēc citiem principiem?
Es esmu vadījis dažādas darbnīcas, taču jēdziens "skola" jau nes līdzi savus stereotipus. Ja tā ir skola, mēs zaudējam atbildību. Tu nekad nevari aizvērt grāmatu, viss, es esmu izmācījies un tagad dzīvošu ilgi un laimīgi – tā nav. Ir jāmācās katru dienu. Visu laiku. Nav tāda brīža, kad vari teikt – OK, es tagad aizveru grāmatu, pielieku punktu, jo esmu izmācījies, gatavs, pabeigts.
Vairāk par mākslinieku: www.kaidoole.eu