Tallina, pedantiska mākslinieka darbnīca 6. stāvā. Pie loga kaija. Pagalmā balts limuzīns gatavs atskaņot kādu vācu šlāgeri. Varbūt kādā stūrī vēl glabājas skaistie auduma gabali ar puķu rakstu, no kuriem reiz veidotas kompozīcijas asamblāžas tehnikā. Šeit savulaik tapa intervija, kurā studijas īpašnieka labākais draugs mākslinieks Ando Keskila uzdeva viņam 10 jautājumu. Telpa ir gandrīz pilna ar gleznām, arī ar sievas grafiķes Mares Vintas darbiem, lai gan daudzi mākslas darbi devušies uz valsts un privātajām kolekcijām. Pats autors – igauņu popārta klasiķis Andress Toltss – nu jau gandrīz gadu kā atdusas Metsakalmistu kapsētā Tallinā.
Dizainera zīmogs
Viens no populārākajiem Andresa Toltsa darbiem Atpūtas vieta 1970. gadā tika eksponēts Tallinas kafejnīcā Pegasus Café izstādē Igaunijas progresīvā māksla. Tikai gadu iepriekš šajā ēstuvē bija skatāma leģendārā igauņu popārta izstāde Soup 69 ar Leonharda Lapina veidoto plakātu – tušas zīmējumu kā parafrāzi par Endija Vorhola Campbell’s zupas kārbu. Skārdene bija attēlota atvērtā veidā kopā ar karoti, kas aicināja nogaršot četru mākslinieku piedāvāto jaunākās mākslas saturu. Tallinietis Andress Toltss, gluži tāpat kā viņa domubiedrs Ando Keskila, ir studējis Igaunijas Valsts mākslas institūta Dizaina nodaļā (tagad Igaunijas Mākslas akadēmija), kuru absolvējis 1973. gadā.
Ļoti iespējams, ka tieši studijas rūpnieciskā dizaina novirzienā, kas ir ciešā sakabē gan ar ražošanu, gan valdošo pieprasījumu pēc ikdienas precēm, iespaidoja Toltsa izpratni un attieksmi pret patērētāju kultūru. Uzreiz jāpiebilst, ka austrumbloka valstīs vairāk varēja runāt par deficīta, nevis patērētāju kultūru, tomēr vēlme pēc lietām daudz neatšķīrās.
Par mākslinieka diplomdarbu kļuva žurnāla Kunst ja Kodu/Māksla un Mājoklis jaunā dizaina izveidošana, kas pārtapa ilgtermiņa projektā no 1973. līdz 1987. gadam. Toltsa ieguldījums šī izdevuma vizuālās identitātes transformācijā padarīja žurnālu par izcilu sava laika mākslas liecību. Tomēr mākslinieks neierobežoja sevi tikai regulārā dizaina izstrādē, bet aktīvi iesaistījās arī rakstīšanas procesā. Teoretizēt par saviem darbiem gan viņam nepatika, bet tekstos paustās idejas vēlāk varēja redzēt īstenotas mākslas darbos.
Toltss, līdzīgi kā vēlāk Kaido Ole, neienāca Igaunijas mākslas vidē kā skolots gleznotājs, lai gan visu mūžu intensīvi gleznoja, īpašu uzmanību pievēršot krāsai un kompozīcijai. Glezniecības prasmju apgūšana lielā mērā bija mākslinieka pašiniciatīva, viņš kļuva par šī mākslas veida autodidaktu. Tomēr dizainera zīmogs viņu pavadīja lielu daļu mūža, Andress Toltss saņēma kritiku no Tartu balstītās Pallasa skolas un gleznotāju saimes kopumā. "Pat mani radikālie studiju biedri bija saniknoti par Toltsa skarbo un nemākulīgo glezniecības manieri. Lai gan viņi bija radikāli, viņi uzstāja, ka gleznotājam – pāri visam – ir jāmāk gleznot. Galu galā viņi padevās ar domu – ko gan citu var gaidīt no dizainera!" atmiņās žurnālā Kunst.ee dalījies igauņu gleznotājs Kaido Ole, kuram Toltss kļuva par paraugu cīņā ar izpratni par glezniecību kā tehnisku disciplīnu.
Popārta programma
Toltss jau pavisam agrā jaunībā sāka darboties ar kolāžām un redīmeidiem, kas, kā komentējis pats mākslinieks, ļāva pēc iespējas īsākā laikā sasniegt vajadzīgo rezultātu. Izmantojot ikdienas priekšmetus kā spēcīgus un ietilpīgus simbolus, tika veidotas kompozīcijas, kas ironiski komentēja realitāti. Paralēli notika pāreja pie asamblāžām un objektiem. Šeit nereti par pamatmateriālu tika izmantoti puķainu rakstu audumi, sakārtoti skaidrā, simetriskā kompozīcijā, un tajā tika ieslēpts asprātīgs vēstījums vizuāli estētiskā un tīrā formā. Dizaina skola māksliniekam nenoliedzami bija iemācījusi sistemātisku domāšanu.
Toltsa pirmais spēcīgais un mūža garumā noturīgais impulss bija popārts, pēc tam parādījās interese par dadaismu. Abi virzieni ļāva strādāt distancēti, reflektēt par apkārtējo pasauli, emocionāli neiesaistoties. Svarīgs pagrieziena punkts Toltsa karjerā bija jau minētā kafejnīca Pegasus, kurā tika sarīkota pirmā igauņu popārta izstāde. Trīs no izstādes dalībniekiem – Toltss, Lapins un Keskila – ar laiku kļuva par popārta simboliem un sinonīmiem tā kustībai Igaunijā. Paša Toltsa kolāžas var salīdzināt ar britu popārta meistara Ričarda Hamiltona darbiem, savukārt asamblāžās var mēģināt saskatīt paralēles ar tā saukto pre-pop art mākslinieku jeb neodadaistu Džespera Džonsa un Roberta Raušenberga skulpturālajām gleznām. Atsevišķos gadījumos var meklēt līdzību ar amerikāņu mākslinieka Toma Veselmana lielajiem amerikāņu aktiem un slavenākā popārta tēlnieka Klāsa Oldenburga mīkstajām skulptūrām.
Šajā kontekstā kā paralēla parādība prātā nāk arī Ojāra Ābola Klusā daba ar ledusskapi un plīvuru, kurā formāli apvienots hiperreālisms un asamblāžas tehnika, bet idejiski caur attēlotajiem priekšmetiem veidota norāde uz konkrētā laika un vietas patērniecisko tradīciju. Latviešu mākslinieka gadījumā stāsts ir par jaunlaulātajiem, kuri atkarībā no radinieku rocības un ietekmes savā īpašumā varēja iegūt kādu lielāku preci, piemēram, ledusskapi vai televizoru, īpašā gadījumā varbūt pat žiguli.
Popārta programma, kurā būtisks ir autora anonimitātes faktors, stāsta būvēšana bez emocijām, situācijas novešana līdz absurdam, netiesāšana, tajā pašā laikā skeptiska attieksme pret sabiedrību, ideāli sakrita ar Toltsa radošajiem meklējumiem. Grupa Soup 69 piedzīvoja īsu mūžu, bet skaļu un paliekošu slavu, savukārt popārts kā virziens turpina noteiktā formā eksistēt Igaunijas mākslā līdz pat šai baltai dienai, tradīciju turpina tādi mākslinieki kā Marko Mētams un Malla Nuke.
Paralēli popārtam Toltss interesējās arī par hiperreālismu un citiem jaunajiem mākslas valodas veidiem, kurus izmēģināja un pielāgoja. Mākslinieku jau no pirmsākumiem ir interesējusi vizuāla abstrakcija apvienojumā ar tīru, objektīvu realitāti, kas harmonizētos vienotā kompozīcijā.
Lai gan Toltss uzsvēris, ka viņu klasiskais sirreālisms nekad nav īpaši uzrunājis, tomēr noteiktā līmenī realitātes uztveres deformācijas viņu ir interesējušas. Tas īpaši spilgti redzams darbos, kas tapuši dzīves otrajā pusē, taču atsevišķas iezīmes saskatāmas arī agrīnajos. Metafiziskais viņa gleznās izpaužas kā dažādu telpas līmeņu veidošana, nestandarta priekšmetu novietojums un vēso krāsu lietojums, kas acīmredzot parādījies itāļu metafizikas skolas izveidotāja Džordžo de Kiriko ietekmē. Tas, kā reālistiski elementi pēc kolāžas principa tiek sakārtoti gleznās, atgādina arī sirreālista Renē Magrita formālos un estētiskos paņēmienus; tas nav pārsteigums, jo arī Magrits ietekmējies no Kiriko. Tomēr atšķirībā no metafiziskās glezniecības tēva Toltss nekad nav mīlējis lietot gaismēnas.
Sociālais reālisms + etnogrāfija
Pirmie Vispārējie igauņu dziesmu svētki tika sarīkoti Tartu 1869. gadā; liecības par tiem glabā pilsētā dibinātais Dziesmu svētku muzejs. 1896. gadā festivāla tradīcija pārceļoja uz Tallinu, kur tika sarīkoti sestie sadziedāšanās svētki. Kad Baltijas valstīs ienāca padomju vara, tradicionālais mantojums un oficiālais diktāts tika hibridizēts, radot gudri izveidotu ideoloģijas mašinēriju. Lūk, šeit jums jūsu tradīcijas un tepat arī jaunā valsts ar svešzemju himnām! Vērtību mutācijas uztvēra arī vēl pavisam jaunais igaunis Andress Toltss, kurš jau vidusskolā bija sācis veidot ironiskas kolāžas uz papīra. To fonu, kā atzinis pats mākslinieks, visērtāk bijis ieklāt ar akvareļkrāsām vai guašu.
Tas, kas pirmajā mirklī šķiet maza un nenozīmīga skice, pēc laika kļūst par nozīmīgu laikmeta komentāru. Dziesmu svētki (1967), kas tagad atrodas ABLV Bank veidotajā topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, ir viens no Andresa Toltsa agrīnākajiem darbiem. Darba tapšanas laikā māksliniekam bija 18 gadu. Kolāža uz papīra pamatnes ir neliela kompozīcija, kurā kā galvenie elementi parādās no kāda populāra padomju žurnāla izgrieztas etnogrāfiskos tautastērpos ģērbtas ģimenes gājiens un sarkanais revolūcijas karogs.
Kompozīcijas vidū deg ugunskurs, kas atgādina par Jāņiem vai arī mūžīgo uguni, savukārt koka kaste un akvārijs, iespējams, ar roku iezīmē amizantu gājiena finiša punktu, lai neteiktu, ka tie ir vienkārši neizskaidrojami elementi. Darbs veidots kā ironija par padomju laika absurdu, kad populāra bija tautas māksla, etnogrāfija, kas sajūgta kopā ar sociālisma ideoloģiju. "Tas taču ir sirreāli! Absurds!" – bankas veidotajā katalogā Bez sienām raksta Andress Toltss, tādā veidā iezīmējot divus būtiskus aspektus, kas dažādos veidos vienmēr ir bijuši klātesoši viņa darbos.
Igaunijas Mākslas muzejā atrodas 47 mākslinieka darbi, savukārt Tartu Mākslas muzejs var lepoties ar 17 vienībām. Ar Toltsa gleznām un asamblāžām var iepazīties muzejā Kumu izveidotajā padomju perioda mākslas pastāvīgajā ekspozīcijā. Toltss ir ticis lutināts ar publisku atzinību un neskaitāmām vietējām balvām. Viņa aktualitāti pierādīja arī 2009. gadā vizuālās mākslas žurnāls Kunst.ee, veidojot īpašu numura pielikumu, kas veltīts ekskluzīvi vienam māksliniekam. 2009. gada nogalē Kumu tika sarīkota igauņu popārta izstāde Popkunst Forever un izdota grāmata, kuras autore ir Igaunijas Mākslas muzeja ģenerāldirektore un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja starptautiskās ekspertu komisijas locekle Sirje Helme.
Šķiet, ka gan Andress Toltss, gan popārta virziens ir pārliecinoši ierakstīts Igaunijas mākslas vēsturē, lai gan dažiem kuratoriem un vēsturniekiem ir dalītas jūtas pret Rietumu mākslas diskursu lokālā stāsta veidošanā. Lai nu kā arī būtu, Andress Toltss ir būtiska figūra Igaunijas XX gadsimta otrās puses mākslas kontekstā. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam no leģendārās grupas Soup 69 tagad trūkst tikai trešā pīlāra Ando Keskilas.