Rīgas dendija un autsaidera manuskripts beidzot bija pabeigts, un bija pienācis laiks nopietnāk padomāt par Kārļa Padega simtgades izstādēm. Kādu vakaru devos pie mākslinieces Annas Heinrihsones, kura man parādīja maketu izstādei Trauslais izaicinājums Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē. Cita starpā ieminējos, ka kopā ar draugu pulciņu grasos doties uz Itāliju ar Andreja Tarkovska dienasgrāmatām Martirologu teju vai padusē - sen izlolotā ceļojumā, lai apmeklētu nomaļākas, tomēr krāšņas pilsētas un pilsētiņas, kur viņš kopā ar scenāristu Tonino Gverru pirms trīsdesmit gadiem meklēja Nostaļģijas uzņemšanai derīgas vietas. Par to, ka tomēr varu atļauties doties šajā «svētceļojumā», pārliecināja māksliniece, kas izdzirdusi par iecerēto un, par spīti dažādiem negadījumiem, īstenojamo braucienu, izsaiņoja tikko saņemtu pasta sūtījumu - grāmatu, kurā bija publicētas Tarkovska ar Polaroīdu uzņemtas Itālijas ainiņas. Ap šo pašu laiku apziņā nez kādēļ pavīdēja atziņa, kuras autoru vairs neatminos, bet diezgan noteikti varu apgalvot, ka tas nebiju es, un tikpat droši, ka to tomēr kādreiz kāds jau izteicis. «Māksla ir veids, kādā pieciest šo pasauli.»Domājot par to, ko gan lai raksta esejā, atmiņā uzplaiksnīja arī daži jaunāki un vecāki notikumi, ciešāk saskaroties ar mākslu. Pirmais attiecas uz diezgan tālu bērnību, kad man bija pieci, bet varbūt tomēr jau seši gadi. Tolaik māte mani diezgan bieži - apmēram reizi mēnesī vai, iespējams, tomēr mazliet retāk - taisnā ceļā no kāda Pārdaugavas bērnudārza veda uz Operas namu, kur nācās nosēdēt garas stundas tuvu pie griestiem 2. balkonā un, skanot ne īpaši aizraujošai mūzikai, vērot nesteidzīgus notikumus varenās dekorācijās. Toties ātrāk par pirmajiem padomju kosmonautiem iepazinu visus tā laika operas solistus pēc fotogrāfijām, kas pārtraukumos bija apskatāmas gaiteņos. Viņas tēvu, manu vectēvu, Latvijas armijas kapteini, tāpat kā citus viņa likteņa biedrus, PSRS okupētajā Latvijā vispirms ieskaitīja Sarkanajā armijā, bet, nedēļu pirms nacistiskā Vācija iebruka PSRS, apcietināja, un viņš gāja bojā izsūtījumā Noriļskā 1943. gada pavasarī. Es mātes vecākus neesmu sastapis. Bet es viņai arī nepavaicāju, vai viņa bērnībā kopā ar vecākiem mēdza apmeklēt operu vai teātri un cik bieži to darīja. Esmu diezgan cieši pārliecināts, ka tas tā notika un ka teātra apmeklējumi līdz pat mūža beigām viņai daļēji aizstāja kaut ko bērnībā iepazītu un zudušu.Otrs atgadījums krietni nesenāks. Pērngad, tīrot kādu šķūnīti, atradu soda ekspedīcijās 1906. gada sākumā Cēsīs nošautā Vecpiebalgas grāmatizdevēja Jāņa Ozola izdoto brāļu Kaudzīšu kopoto rakstu jeb Vijas 1. sējumu ar viņu ceļojumu aprakstiem, kas izdots XIX gadsimta beigās. Vispirms makulatūras kaudzes augšpusē atradu izdevuma greznos vākus, bet pēc tam tās apakšā - grāmatas loksnes. Atradumu jau vēlā rudenī diezgan aši - ar lielāku aizrautību nekā skolas gados Mērnieku laikus - izrāvu. Ārkārtīgi interesanti bija paskatīties, kāda pagastskolas skolotājiem pirms nedaudz vairāk nekā simt gadiem izskatījās, soļojot iepazītā, Kurzeme, bet vēlāk, arī izmantojot tolaik modernos tvaikoņus un vilcienus, apgūtā Vidzemes guberņas ziemeļu daļa - Igaunija, Pēterburga, vēlāk arī Vācija un Šveice. Dažas atziņas no brāļu Kaudzīšu redzētā un rakstītā joprojām dzīvas. «Tēvijas vaigā tuvāk ieskatoties, top viņa pati mīļāka, un šis panākums ir liels.» (Matīss Kaudzīte.) Par mākslas baudīšanu, apmeklējot muzejus Pēterburgā. «(..) spriedēji atrod pie šo veco, slavēto daiļenieku darbiem to apbrīnojamo īpašību, ka, jo ilgāk viņos skatās, jo dzīvāki, jo gara pilnāki, jo daiļāki tie top.» (Matīss Kaudzīte.) Bet jo īpaši prāts aizķērās aiz Reiņa Kaudzītes 1881. gadā rakstīto par ceļošanu: «Un cik labi, cik patīkami tas nebūs, kādu brīdi būt vaļīgam no visām māju un dzīves rūpēm - kad ar viņas vai cik mazas būtu! Būt brīvam Dieva pasaulē, kā putnam debesu klajumā, uz to vien dzenās cilvēka prāts. Vecas rūpes un nastas ir nobeigtas un jaunas vēl nav uzņemtas, un visi atsvabinātie locekļi, gan nesēji, gan soļotāji, gan skatītāji, gan uzmanītāji, jūt tikai patikšanu.» Līdzīgas sajūtas retu reizi spēj sagādāt arī māksla.Tomēr esejā varētu iespraust arī dažas vispārīgākas un nebūt ne izaicinošas sentences.Laikmetīga māksla noteikti nav tikai tā, kas vakar vai pagājušā naktī tapusi, bet mūsdienīgāka var izrādīties arī stipri senāka.Mākslas nozīmīgākā loma noteikti nav telpu un pasākuma izrotāšana, kaut, protams, laba māksla ir saistīta ar konkrētu laiku un vietu, kur tā radīta.Māksla ir brīnišķīga iespēja kādu brīdi padzīvot ne savā laikā, ne savā zemē un ne tikai savu dzīvi.Mākslas uztvere, tāpat kā tās radīšana, nav iemācāma, bet to var pats attīstīt.Nodarbošanās ar mākslu, manuprāt, ir nedaudz bezatbildīga izšķiršanās, jo ir jau arī nopietnākas nodarbības. Toties, pievēršoties tai, var iegūt privilēģijas būt mazliet brīvākam. Mākslinieks var atļauties būt autsaiders, bet nebūt ne «lūzers», kas netiek uzņemts mērķtiecīgā bariņā, bet gan tāds, kas atļaujas neskriet vienā virzienā un ar to pašu ātrumu, tiecoties pēc vienādiem kāda cita uzstādītiem mērķiem. Reizēm viņam pa ceļam kāds piebiedrojas.
Māksla ir kaut kas ne tikai radāms, bet arī saudzējams. Kaut nav ne mazāko šaubu, ka daudz kas netiks saglabāts. Jo mākslas sen jau ir par daudz. Mākslas pat varētu būt tik daudz, ka, iespējams, reizēm grūti saņemties, lai radītu vēl ko jaunu.
Kultūra noteikti var tapt ne tikai lielpilsētās Ņujorkā vai Čikāgā, Parīzē vai Barselonā, varbūt pat Rīgā, bet tikpat labi Valmierā, Cēsīs, Rūjienā, Mazsalacā vai Drustos. Faktiski mūsdienās vietai un attālumam nevajadzētu būt diži lielai nozīmei.
Māksla nav izplānojama ne ar piecgadu plānu, ne īstermiņa vai ilgtermiņa stratēģiju, kaut reizēm to var veiksmīgi nomārketēt. Tomēr arī valsts var palīdzēt tapt mākslai, kaut tā vispirms ir personīgs radīšanas akts, un tikai tad seko kopīgāka patērēšana.
Un varētu mēģināt atkal atgriezties pie Kārļa Padega, kurš no reālas personas pārvērties par nu jau gandrīz vai folklorizējušos Rīgas tēlu, varbūt pat rēgu, un kurš nez vai pat kā tēls iemieso sevī identisku latvieti. Viņa simtgades izstādes bija vērts sarīkot - kaut tālab vien, ka tās palīdzēja «atrast» Padega zīmējumu, kam viņa darbu katalogā piešķirts 643. numurs, tādējādi turpinot ieradumu katru gadu tajā pieskaitīt kaut pa vienam īstam viņa darbam, kaut pēdējā laikā arvien biežāk uzrodas līdzinieki vai viltojumi. Tas ir no citiem Padega darbiem diezgan atšķirīgs 1933. gada tušas zīmējums Mans draugs Li Tai Po (tradīcija, kādā dzejnieka vārdu Latvijā lietoja 20.-30. gados), kas gadu vēlāk bija izstādīts viņa un Valda Kalnrozes teju vai leģendārajā izstādē Zem liepām. Tā malā ķīniešu dzejnieka VIII gadsimtā uzrakstīts dzejolis Mūžīgie jeb Paliekošie diezgan neveiklā tulkojumā.
«Visi mākoņi gāja pār jūru pāri
Putni kliedzot laidās kā smiedamies pār tāli.
Tikai King Tings tas lielais kalns
Un Li Tai Po tas mazais pundurs,
Tie patstāvīgi stāv un gaisā slienas.»
Kārlis Padegs, kurš neprata vācu valodu, Li Tai Pe dzejoļus iepazina viņam priekšā lasītos pārcēlumos no Vīnē izdotā ķīniešu dzejas krājuma austrieša Klābunda tulkojumā. 1935. gadā kādu tās eksemplāru bija iegādājusies arī mana vecmāmiņa. Pirmskara fotogrāfijas redzama ļoti glīta dāma, kuru es neesmu saticis, jo viņa nomira drīz pēc Otrā pasaules kara beigām. Toties glītais melnais sējumiņš, kas tagad nonācis manā bibliotēkā, lieti noderēja, rakstot grāmatu par latviešu ekstravagantāko mākslinieku, kurš gan sen vairs tāds nešķiet. Padega zīmējums, tāpat kā Li Tai Pe dzejolis, vēsta kaut ko par lietām, kas nemainīgākas nekā politika un ekonomika, nodeldēti vai īslaicīgi lietojami vārdi, tāpat kā par draugiem, ko izvēlamies.
Māksla gluži vienkārši spēj dzīvi padarīt mazliet jēdzīgāku.
Bet droši vien kādam citam māksla ir kas pavisam savādāks.