Katrīnas Neiburgas vārds ir viens no pazīstamākajiem Latvijas laikmetīgajā mākslā – viņas kontā ir garumgarš izstāžu saraksts, kurās viņa piedalījusies no Rīgas līdz Sidnejai, nominācijas prestižām starptautiskām mākslas balvām, pirmās Purvīša balvas laureātes statuss, vairākas augstu novērtētas videoscenogrāfijas gan operas un teātra izrādēm, gan mūzikas lielkoncertiem. Varētu domāt – hm, veiksmes faktors darbībā. Tomēr skaidrs, ka veiksmes rādītāju pamatā ir apskaužama profesionalitāte un talants, enerģija un dzīva interese, un emocionāla saslēgšanās ar savu darbu varoņiem, vai tie ir cilvēki vai lietas un vietas. Piemēram, izzūdošie mazdārziņi Rīgas pierobežā, spocīgi tukšais Preses nams, kas tagad kļuvis par nevajadzīgu aizgājušā laika pieminekli, vai Latgales cilvēki ar saviem stāstiem par dzīvi, darbu, ģimeni, mīlestību un pasaules kārtību.
Māksla kā antropoloģija
"Esmu bijusi Tējas sēnes audzētāju asociācijas dibinātāja, taksometra šofere, dokumentālā kino filmētāja, dziedātāja, scenogrāfe, kurpju pārdevēja, un man nekad nav bijis garlaicīgi. Taču cilvēki mani nez kādēļ sauc par mākslinieci," savas darbības diapazonu ieskicējusi Katrīna Neiburga. Viņas darbos patiešām rezonē visdažādākās intereses – no sociāli aktīvas pozīcijas, kritikas vai ironizēšanas par pop un patērētājkultūras vērtībām, t. s. girl power jeb "meiteņu spēka" intonācijām, savdabīgiem nacionālā koda meklējumiem līdz pavisam personīgai savas ikdienas telpas atsegšanai.
Ievas Astahovskas rakstu par mākslinieci Katrīnu Neiburgu lasi 6. marta KDi!