Elmgreen & Dragset darbi izvietoti četrās izstāžu zālēs un muzeja pagalmā. Dueta māksla ideāli iederas arhitekta Rema Kolhāsa veidotajā telpā un papildina to. Izstāde pēta ķermeņa stāvokli postindustriālajā laikmetā, kad šķiet, ka mūsu fiziskā klātbūtne zaudē savu nozīmi vai pat ir pilnīgi lieka. Šī pārmaiņa ietekmē visus mūsu dzīves aspektus – sākot no darba apstākļiem līdz cilvēku veselībai, savstarpējām attiecībām un veidam, kā uztveram un uzkrājam informāciju. Projektā tiek pētīts, kā mēs fiziski pielāgojamies pasaulei, kas arvien vairāk balstās uz divu dimensiju attēliem, arī ņemot vērā pandēmijas ierobežojumus.
Apvienību Elmgreen & Dragset veido dānis Mikāls Elmgrēns un norvēģis Ingars Dragsets, kuri strādā duetā kopš 1995. gada un ir uzskatāmi par laikmetīgās mākslas klasiķiem. Viņu mājvieta ir Berlīne. Dueta māksla – pārsvarā tās ir instalācijas un skulpturālas kompozīcijas – ir gan intelektuāla, gan ironijas un traģisma pilna, gan satraucoša. Mākslinieki vienmēr interesējas par cilvēku, viņa vietu sabiedrībā, kādā sabiedrības grupā un paša iedomātajā pasaulē.
Komentējot vērienīgo skati Milānā, Mikāls Elmgrēns un Ingars Dragsets norāda: "Ķermenis vairs nav mūsu eksistences galvenais apliecinājums. Ķermenis vairs nerada vērtību mūsu sabiedrības attīstītajās ražošanas metodēs, kā tas bija industriālajā laikmetā. Var apgalvot, ka mūsu fiziskā klātbūtne ir kļuvusi drīzāk par šķērsli nekā priekšrocību. XIX gadsimtā cilvēks kā ķermenis bija ikdienas preču ražotājs, savukārt XX gadsimtā ķermeņa loma reducējās līdz patērētājam. Divdesmit gadu pēc XXI gadsimta iestāšanās ķermenis ir prece – mūsu datus apkopo un pārdod tehnoloģiju korporācijas. Publiski pieejamā informācija par datu vākšanu un apstrādāšanu nav gluži skaidra, un strauji pieaug ātrums, ar kādu šie uzņēmumi iesaistās visos mūsu dzīves aspektos, tāpēc dažkārt ir nedaudz biedējoši domāt par mūsu ķermeņa lomu nākotnē."
Ķermeņa uztvere, pieaugšana, intimitāte, identitāte, dzīvesveids un cilvēku uzvedība publiskajā telpā ir Elmgreen & Dragset mākslas pamattēma. Katrā izstāžu zālē muzejā Fondazione Prada valda sava atmosfēra un estētika. Vienā no zālēm dueta darbi satiekas ar klasisko un neoklasisko tēlniecību. Cita zāle izskatās kā pamesta biroju ainava un liecina par ķermeņa mainīgo lomu darba kontekstā. Instalāciju veido šķietami bezgalīgu darba vietu rindu modelis, kas atsaucas uz XX gadsimta minimālistiskās tēlniecības ģeometriju un atgādina Žaka Tatī filmas Playtime (1967) un Terija Giliama Brazīlijas (1985) ainas.
Nākamajā telpā iemiesota futūristiska mājas vides vīzija – tas ir bunkura, kosmosa kuģa un zinātniskās laboratorijas savienojums. Šī nevainojamā, dehumanizētā telpa uzdod jautājumu par to, kā mēs eksistējam savās mājās, īpaši tagad, kad tik intensīvi demonstrējam savu privāto vidi sociālajos tīklos. Vēl vienā izstāžu zālē mākslinieku duets parāda, kā atpūtas un veselības industrija piespiež mūs pielāgoties jauniem ķermeņa ideāliem un nepieciešamības gadījumā uzlabot savu izskatu: šeit var aplūkot pamestu spa centru, peldbaseinu un ģērbtuvi.
Ekspozīciju papildina 500 lappušu grāmata Useless Bodies?, kas iecerēta kā tematisks izstādes turpinājums, nevis tradicionāls katalogs. Izdevums iepazīstina ar vairāk nekā 35 autoru – filosofu, mākslinieku, rakstnieku, zinātnieku un domātāju – skatījumu uz mūsu mainīgo izpratni par ķermeni un tā lomu mūsdienās.
Izstāde Milānā būs skatāma līdz 22. augustam.
Informācija: fondazioneprada.org