Ķermeņu kaleidoskops

Franču un beļģu horeogrāfs Damjens Žalē un japāņu tēlnieks Kohei Nava ir radījuši unikālu, hipnotisku kopdarbu – tā ir skulptūra, instalācija un izrāde vienlaikus. Abstrakta, izteiksmīga, vilinoša, noslēpumu pilna un neiedomājami skaista. Projekts Vessel, kas jau četrus gadus apceļo pasauli, nojauc robežas starp vizuālo un skatuves mākslu. Tas ir gan balets, gan izstāde. Autorus ir iedvesmojuši mīti, rituāli, reliģija un daba, kā arī dzīves un nāves cikls, pārdzimšana un svētums, miesas un dvēseles mijiedarbība un konflikti.

Japāņu skaņražu Marihiko Haras un Rjuiči Sakamoto elektroniskās mūzikas pavadījumā mākslinieku ķermeņi uz skatuves nepārtraukti transformējas, saplūst un spoguļojas cits citā. Skatītājs nekad neredz dejotāju galvas. Vessel ir neaizmirstamu tēlu kaleidoskops, skulpturāli ķermeniskas ekspresijas šedevrs, kas paplašina priekšstatus par laikmetīgās mākslas un dejas iespējām.

Viss, kas ir tam pāri

Vessel pirmizrāde notika 2015. gada rudenī Kioto. Šogad uzvedums pirmo reizi tika spēlēts Eiropā – Briselē, Londonā, Rennā un Amsterdamā. 2020. gada 6.–13. martā tas būs skatāms Parīzes Nacionālajā Šaijo teātrī.

Izrādei Vessel Kohei Nava ir izveidojis objektu, kas atgādina ziedu, salu, vulkāna krāteri un sieviešu ģenitālijas. Šī sala peld 7500 litros ūdens, kurā spoguļojas viss uzvedumā notiekošais. Ja publika neredz dejotāju sejas un galvas, tas maina ķermeņa uztveri, apgalvo horeogrāfs Damjens Žalē. Dzimums nav identificējams. "Esmu noguris no dzimumu sadalījuma, vīrieša un sievietes dueta un tamlīdzīgām lietām. Mani interesē tas, kas ir tam pāri," uzsver Damjens Žalē.

No septiņu izpildītāju ķermeņa daļām – kakla, pleciem, rokām, kājām, mugurkaula – tiek saliktas kaleidoskopiskas, abstraktas kompozīcijas. Kustības ir radušas iedvesmu Japānas un Bali rituālajās dejās. Viens no izrādes mērķiem ir izdzēst robežas starp humāno formu un tās apkārtējo vidi. "Mani interesē jautājums: kurā brīdī mēs pārstājam uztvert ķermeni par cilvēcisku formu? Mēs centāmies radīt jaunu mitoloģiju ar anatomijas palīdzību," piebilst horeogrāfs.

Garīgums pikseļos

Tēlnieks Kohei Nava par saviem iedvesmas avotiem uzskata māksliniekus Kacuhiro Otomo, Entoniju Gormliju un arhitektu Antonio Gaudi. Viņš dzīvo un strādā Kioto, kur vada radošo laboratoriju un mākslas fabriku Sandwich. Kohei Navas darbi ir iekļauti Tokijas Laikmetīgās mākslas muzeja, Tokijas Mori mākslas muzeja, Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja un Melburnas Viktorijas Nacionālās galerijas kolekcijā.

Savā daiļradē viņš integrē digitālo kultūru un laikmetīgo garīgumu. Kohei Nava ir guvis atzinību ar skulptūrām, kas klātas ar dažāda izmēra stikla bumbiņām un citiem "granulētiem" materiāliem (t. s. PixCell darbu sērija). Viņš izmanto līmi, ģipsi un putas. "Pasaule ir veidota no šūnām un šūnu struktūrām. Molekulārajā līmenī visi dabiskie un cilvēka veidotie priekšmeti ir mazu daļiņu grupējumi," saka tēlnieks. Mākslinieku aizrauj pikseļi, kas ļauj būvēt tēlus no gaismas. Tas ir viņa konceptuālais solis – radīt skulptūras kā reālu, taustāmu digitālā tēla analogu.

Sadarboties ar Kohei Navu bijis dejotāja un horeogrāfa Damjena Žalē sapnis. Viņš regulāri īsteno projektus ar mūziķiem, māksliniekiem un modes dizaineriem. Damjens Žalē ir strādājis ar dejas trupām Ballets C de la B, Sasha Waltz & Guests, Chunky Move, Eastman un citām. Ilgus gadus viņš ir uzstājies tandēmā ar horeogrāfu un dejotāju Sidi Larbi Šerkaui. Kopā viņi ir iestudējuši iespaidīgas starpžanru izrādes, piemēram, Morisa Ravela baletu Bolero uz Parīzes Nacionālās operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves. Bolero scenogrāfiju un vizuālo koncepciju ir veidojusi performances klasiķe Marina Abramoviča, tērpus – modes mākslinieks Rikardo Tiši. Flāmu operā Antverpenē un Gentē Damjens Žalē un Sidi Larbi Šerkaui ir uzveduši Kloda Debisī operu Peleass un Melizande – to arī ir noformējusi Marina Abramoviča, savukārt kostīmus ir radījusi modes māksliniece novatore Irisa van Herpena.

Damjena Žalē horeogrāfiskā instalācija Medūzas ir tikusi demonstrēta Luvrā. Horeogrāfs ir sadarbojies ar modes mākslinieku Huseinu Šalajanu un tēlnieku Entoniju Gormliju. Pēdējos gados Damjenu Žalē īpaši interesē kino un laikmetīgās dejas izmantošana tajā. Kopā ar režisoru Žilu Delmā viņš ir uzņēmis dokumentālo filmu Pārcēlājs/The Ferryman (2016). Tajā Damjens Žalē (horeogrāfs, scenārija autors un izpildītājs) pievēršas rituāliem, kas ir saistīti ar dzīvniekiem, – mākslinieks iemiesojas cilvēka brieža lomā. Filmā skan Marinas Abramovičas balss.

Popzvaigžņu antiutopija

Damjens Žalē ir iestudējis horeogrāfiju režisora Lukas Gvadanjīno filmai Suspiria (2018). Šis fantāzijas trilleris, kurā spēlē Tilda Svintone, Dakota Džonsone, Hloja Greisa Moreca un citas populāras aktrises, ir itāļu kinoklasiķa Dario Ardžento 1977. gada darba rimeiks.

Suspiria uzņemšanas laukumā Damjens Žalē iepazinās ar grupas Radiohead līderi Tomu Jorku, kurš ir filmas mūzikas autors. Viņi nolēma turpināt sadarbību: šā gada jūnijā digitālajā platformā Netflix notika režisora Pola Tomasa Andersona un Toma Jorka īsfilmas Anima pirmizrāde: šajā antiutopiskajā pasakā Toms Jorks kopā ar partneri un citiem dejotājiem izpilda Damjena Žalē horeogrāfiju.

Šovasar Damjens Žalē bija aizņemts intensīvā darbā ar popzvaigzni Madonnu: viņš ir iestudējis dejas viņas turnejai Madame X, kas sāksies 17. septembrī ar septiņpadsmit koncertiem Bruklinas Mūzikas akadēmijas operteātrī Ņujorkā.

Pakalpojumus populārās kultūras pārstāvjiem Damjens Žalē ir sniedzis arī agrāk – piemēram, iestudējis kustības grupas Florence + the Machine videoklipam No Light, No Light un grupas Editors videoklipam You Don’t Know Love, kurā Damjens Žalē kopā ar partneri dejo pie ansambļa mūziķu kājām. Horeogrāfs lepojas ar Ūlofa Arnaldsa videoklipu Surrender, kurā viņš kopā ar mūziķi dejo Islandes mežā un kurā ķermenis saplūst ar ainavu.

Par laikmetīgās dejas un mākslas attiecībām horeogrāfs Damjens Žalē pastāstīja intervijā KDi pēc Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt notikušās izrādes Vessel.

Ar ko jums pašam ir īpaša izrāde Vessel?

Šī ir vienīgā izrāde, kura nav tapusi kā komentārs. Vienīgā izrāde, kuru esmu iestudējis, jo es to ļoti vēlējos. Tas bija spontāns lēmums. Neviens man nelūdza to darīt, neviens man to nepiedāvāja un nekur neaicināja. Parasti horeogrāfs saņem piedāvājumu vai arī viņam jautā: vai jūs gribētu to iestudēt? Vai jūs gribētu strādāt ar mūsu trupu? Ko jūs gribētu ar mums kopā paveikt? Man patīk to visu darīt, es atsaucos uz aicinājumiem, taču Vessel ir darbs, kuru es patiesi gribēju radīt. Tā bija mana nepieciešamība un mans sapnis.

Kad 2013. gadā Nagojā atklāju sev Kohei Navas mākslu, es uzreiz sapratu – man ar viņu ir jāsadarbojas, lai gan nebija skaidrs, kādā veidā tas varētu notikt. Tā bija intuitīva vēlēšanās. Kohei Navas daiļrade mani aizrāva un saviļņoja. Mani pārņēma sajūta, ka man ir jāsatiek šis mākslinieks. Izrādes Vessel sagatavošana un dejotāju atlase bija laikietilpīgs darbs. Es nevēlējos to sasteigt. Mēs daudz pētījām, ceļojām, sarunājāmies. Arī tagad, kad redzat to uz skatuves, iestudējumā var sajust tā veidošanas procesa nesteidzīgumu. Izrādē atspoguļojas tās tapšanas temps.

Šis ir mans pirmais sadarbības projekts ar Kohei Navu, nākotnē būs arī citi. Mēs pārstāvam dažādas mākslas disciplīnas, mums ir atšķirīgas saknes, taču brīdī, kad ieraudzīju viņa darbus, man bija skaidrs, ka mums ir kas kopīgs.

Kas jums ir kopīgs?

Mūs abus fascinē brieži. Kohei Navas pirmā starptautiski populārākā skulptūra ir brieža figūra, kas izrotāta ar stikla "burbuļiem", un arī mans pirmais nozīmīgais iestudējums ir veltīts briežiem. Tas ir simbols, kas mūs vieno.

Vessel ir darbs, kas atrodas starp žanriem, starp dažādām pasaulēm. Es biju ieinteresēts radīt darbu, kas būtu starp skulptūru un deju, starp vienu pasauli un pavisam citu, starp cilvēkiem un dzīvniekiem, starp cilvēkiem un dieviem, starp anatomiju, zinātni un mitoloģiju, starp antropoloģiju un biotehnoloģijām. Vessel ir kā kuģis, kas pārvietojas starp šīm salām. Ja esat uz kuģa klāja, jūs vienmēr atrodaties starp pasaulēm, vienmēr esat tādā kā pakārtā stāvoklī.

Mani interesē gravitācija, evolūcija, uztvere, dažādība un daudzveidība, daudzskaitļi un vienskaitlis. Šīs tēmas mani vienmēr ir iedvesmojušas. Vessel ir būtisks ar to, ka sākotnējais radīšanas impulss bija intuīcija, pēc tam sekoja dziļš izpētes darbs. Tomēr tajā liela nozīme ir abstrakcijai, un es tai uzticos. Abstrakcija ir ļoti iedarbīga. Cilvēki muzejā var aplūkot skulptūru, viņi uz to "projicē" kaut ko savu, un skulptūra viņiem atbild – tā arī kaut ko "projicē" uz skatītāju. Tā notiek enerģijas apmaiņa.

Deja un tēlniecība ir ļoti atšķirīgi mākslas veidi, taču tiem ir kas kopīgs – materialitāte, fizikalitāte, daudzdimensionalitāte. Tēlniecība ir mākslas veids, kas ir vistuvāk mūžībai, savukārt deja ir gaistoša. Skulptūra ir nekustīgs, iemūžināts mirklis, kas spēj ceļot cauri miljoniem gadu. Deja eksistē tikai šeit un tagad. Gan skulptūrā, gan dejā visu nosaka enerģija. Tā ir jūtama tēlnieku darbā, un arī horeogrāfs strādā ar enerģiju. Tēlniecība un deja spēj papildināt viena otru. Cits vienojošs elements ir ķermenis un ķermeniskums. Gan skulptūra, gan deja manifestē fizisko klātbūtni. Visu šo iemeslu dēļ mani intriģēja un vilināja sadarbība ar Kohei Navu.

Man patīk strādāt ar vizuālajiem māksliniekiem. Mani un Kohei Navu Vessel mudināja izkāpt no komforta zonas. Izmantojot par paraugu dejotāju ķermeņus, mēs radījām 3D skulptūras, kuras tika izstādītas Āzijā. Darbus varēja iegādāties, un tas mums palīdzēja finansēt šo projektu. Tas ir aizraujoši, ka izrāde var pārtapt par skulptūru.

Vai tas nozīmē, ka šis process atšķīrās no tā, kā parasti iestudējat savus baletus?

Jā un nē. Arī maltītes gatavošana ir noteikts process, pat ja cenšaties radīt kaut ko pavisam jaunu. Vajag noskaņoties uz pareizā viļņa, pieskaņoties cits citam un piekoriģēt dažādus elementus. No kaut kā nākas atteikties, kaut ko nākas palaist vaļā. Jāieklausās vienam otrā. Jāsasniedz zināma brīvības pakāpe. Tādā ziņā šis process bija līdzīgs citiem sadarbības projektiem, kuros esmu piedalījies.

Šoreiz es centos ienākt Kohei Navas teritorijā un viņš centās ienākt manējā. Mēs apmainījāmies laukumiem, nevis vienkārši respektējām viens otra disciplīnu un mākslas redzējumu, bet mēģinājām šajā katram no mums jaunajā teritorijā ienest kaut ko būtiski savējo. Mēs inficējām šo teritoriju ar savām idejām. Mani interesē Kohei Navas skatījums uz ķermeni, un ceru, ka viņu interesē mans skatījums uz tēlniecību. Galu galā tā ir mūsu iztēles spēle.

Cik svarīgas dejas mākslā ir idejas?

Tās ir svarīgas, taču idejas – tas vēl nav viss. Deja ir kolektīvi meklējumi, kolektīvs izziņas process, kas nav tikai intelektuāls. Deja var sanākt tikai tad, ja mākslinieki atrod kopīgu valodu, kopīgu pamatu, uz kura stāvēt un kustēties. Deja ir telpa, kurā savienojas idejas, ķermeņi, realitāte un fantāzija. Deja nav tikai ideju burbulis, tai ir jābūt emocionālai. Tā spēj savienot visas mūsu šķautnes – juteklisko, garīgo, intelektuālo, emocionālo. Labā dejas uzvedumā tās visas ir perfektā līdzsvarā.

Pēdējā laikā jūs arvien biežāk strādājat kino – esat iestudējis horeogrāfiju režisora Lukas Gvadanjīno trillerim Suspiria (2018) un režisora Pola Tomasa Andersona un mūziķa Toma Jorka īsfilmai Anima (2019). Ar ko jūs saista kino?

Deja cieš no lāsta – to ir grūti iemūžināt. Tēlnieks atstāj skulptūru, gleznotājs – gleznu, rakstnieks – grāmatu, mūziķis – ierakstu, kinorežisors – filmu. Horeogrāfs atstāj izrādi, taču faktiski tā neeksistē, ja netiek uzvesta. Deja atšķiras no drāmas teātra – lugu var spēlēt un adaptēt bezgalīgi daudz reižu, bet ar deju ir sarežģītāk – tā katru reizi ir jāizdzīvo un jāiedarbina no jauna, un katru reizi viss ir jāsāk no nulles.

Es biju priecīgs par iespēju piedalīties filmas Suspiria veidošanā: laikmetīgā deja ielaužas tās sižetā un matērijā. Tas ir veids, kā ar laikmetīgo deju var iepazīstināt visplašāko skatītāju loku. Tas veicina cilvēku interesi un palīdz viņiem saprast ķermeņa spēku, kas tiek izmantots netradicionālā horeogrāfijā, jo tas nav klasiskais balets un komerciālā deja.

Centos radīt uztraucošu, biedējošu horeogrāfiju, jo filmā Suspiria deja nogalina. Tai ir visai agresīva, uzbrūkoša loma. Uzskatu par savu uzdevumu mainīt cilvēku pieņēmumus un atteikties no aizspriedumiem par to, kas ir mūsdienu deja. Vairākus gadsimtus tā ir cietusi no klasicisma un akadēmisma sloga. Nepārprotiet mani – man nav nekas pret klasisko baletu kā formu, taču man šķiet, ka deja ir pārāk attālinājusies no savas pirmatnējās funkcijas. Kad es sāku dejot un studēt deju, man gribējās nonākt transā, paralēlajā pasaulē, sasniegt tādu stāvokli, kurā es nespēju visu pilnībā kontrolēt un daudz ko nosaka zemapziņa. Dejā ir jājūtas atbrīvotam, jāļaujas iekšējai enerģijai, jātiek vaļā no ierobežojumiem.

Mani saista ideja, ka tādā filmā kā Suspiria var iemūžināt deju un tā turpināsies bezgalīgi. Priecājos, ka kino arvien vairāk pievēršas laikmetīgajai horeogrāfijai un atvēl tai nozīmīgu vietu. Ceru arī turpmāk attīstīt šo virzienu. Tas var palīdzēt cilvēkiem paplašināt priekšstatus par ķermeni kā izpētes un pārsteigumu vietu. Mums ir jāapzinās ķermeņa iespējas. Gan sabiedrībā, gan reliģijā joprojām valda dīvainas attiecības ar ķermeni un attieksme pret to. Tās būtu jāpārskata, un deja var palīdzēt šajā procesā.