1905. gada 13. janvāris ir diena, kad vēl neesošajā Latvijā cilvēki saprata, ka pietiek mājās sēdēt un čīkstēt, jāsāk iet ielās. Bet tieši 13. janvāris daudziem bija nāves diena. Protestējot pret asiņainiem notikumiem Pēterburgā, Rīgas strādnieki vienojās ģenerālstreikā, un notika plaši mītiņi, viens no tiem - Maskavas priekšpilsētā. Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja karaspēka ķēde, kas atklāja uguni. Izcēlās panika, daudzi metās bēgt pāri Daugavas plānajam ledum. Vairāk ielūza. Kopumā gāja bojā 70 cilvēki, bet ievainoti bija 200 cilvēki.
Atceros fotogrāfijas 2005. gadā kādā izstādē, kas bija veltīta revolūcijas simtgadei. Tajā redzams, kā pirmās brīvvalsts politiķi ir pulcējušies uz svinīgu pieņemšanu par godu kārtējai revolūcijas gadadienai. Pēc sejām izskatījās, ka arī viņi šo dienu (gluži kā es) neuzskatīja par sēru dienu, bet gan lepojās par tautas gribu cīnīties par savām tiesībām un pretoties verdzībai, apspiestībai. Tāds ir arī mans 13. janvāris.
Taču šodien kalendārā tā nav nedz svētku, nedz atceres, nedz (latviešiem raksturīgā) sēru diena. Vienīgā reize, kad Latvijas amatpersonas pabijušas pie piektā gada pieminekļa Rīgā, krastmalā, ir 2005. gads. Gan pirms tam, gan pēc tam šī diena ir ieslīgusi aizmirstībā.
Un tieši tas padara šo dienu sērīgu. Ir aizmirsti upuri, kuri nesti par brīvību, jo tieši tad dzima neatkarīgas Latvijas ideja. Man šķiet, ka politiķi nevēlas atgādināt tautai tās dienas, kad tā ir pacēlusi savu roku pret tās valdītājiem. Arī barikāžu atceres pasākumi ir tādi pabāli un klusi šogad. Bet arī tad mēs pulcējāmies vienkopus un izgājām ielās. Bet mums stāsta (un mēs arī tā domājam), ka latvietis ir pacietīgs, mierīgs un mājās sēdētājs, kurš reti protestē un cīnās. Taču tā nav taisnība. Mēs to vienkārši esam aizmirsuši.