Iespēju un izvēļu plašumā var apjukt. Bez arī Latvijai draudzīgā Korbina (Prāta vētra zina vairāk!) gandrīz simts fotoportretu skates Mūsdienu mākslas muzejā Petrovkas ielā vēl, protams, gribas aplūkot leģendārās fotoapvienības Magnum biedru izlasi (arī šīs reportāžas foto leģendārās kaujas vienības cita ekspozīcija rīdziniekiem pazīstama), bet vēl ir Rankins, Lartigs, kinematogrāfa brāļu Limjēru mazākzināmās nodarbes - pirmie eksperimenti ar krāsu foto un milzu ekspozīcija Manēžā par soviet era ziedu laikiem - piecdesmitajiem, komunisma paradīzes krāšņo apsolījumu, tvertu simtos fotokameru! Uz pēdām Fotobiennālei min Maskavas ART-EXPO, galeristu tirgus (8.-19.maijs), kas pievilina globālā mākslas tirgus slavenības arvien vairāk, jo - Krievijā kā princese miegā guļ ļoti lielā nauda, tirgus attīstās rūkdams. Divarpus diennaktīs visu aptvert nav iespējams, fokusējos uz Korbinu un Peleasu un Melizandi - reti uzveiktu Debisī operu, ko Maskavā triumfāli iestudējusi izcila franču teatrāļu brigāde (par to arī vairākas Zelta Maskas), par ko citviet.
Lakonisks, skops, skarbs
Izstāde Korbina četras dimensijas pārsteidz ar savu pieticību - citkārt sauktu par minimālismu. Nē, darbu ir daudz - dažādos laikos bildētu roka slavenību portreti, paša ironiskais soloprojekts a.somebody (tātad - A(ntons) Kāds), kur Korbins iemiesojas dažādu popindustrijas elku ādās), vēl iespējams noskatīties un iegādāties DVD ar Korbijna debiju spēlfilmu žanrā - Kontrole/Control, un vēl - katalogs un videomonitoros demonstrētie Korbina veidotie muzikālie klipi. Sanāk četras AK hipostāzes - portreti kā art-posteri, pašportreti, kino un klipi, tomēr tā ir viena un vienota melnbalta pasaule, kurā izkristalizējies meistara stils, viņa atpazīstamais rokraksts. Postindustriāls, mazliet biedējošs antiglamūrs. Izteiksmē lakonisks, skops, skarbs. Smukbildītes nav Korbina stils, kaut arī viņš kaifo par tādiem kliedzoši krāsainiem, "ķīmiskiem" kiča virtuoziem kā Kūns un Lašapels.
Tas arī saprotams, jo Korbins pat vīrišķīgā blackorwhite "aprobežotībā" nenoliegs savu piederību Depeche Mode sintētiskajai, mākslīgajai - tātad būtībā maskēti teatrālajai - pasaulei, jo tieši tikšanās ar šo postpanka un industriālā dejroka grupu jauneklim Korbinam bija liktenīga. Ne velti DM sauc AK par one of us - vienas, savējās blices locekli. Kā jūsmīgais fans savtīgi piesmērējies depešiem, viņš tomēr zvērīgi čakli strādā ar kameru, reāli dokumentējot Eiropas roka scēnas personāžus teju on-line režīmā un tādēļ strauji kļūst par mediju pieprasītu fotoreportieri. Drīz nāk arī pasaules roka vēsturei principiālu ripuļu vāku pasūtījumi - priekš U2 top The Johua Tree, Achtung Baby, Pop mākslinieciskais noformējums, 1992.gadā viņš slavenajiem un labākajiem XX gadsimta otras puses īriem režisē lielisko One. Korbins vizualizē R.E.M. albumu Automatic For The People, piestrādā pie Nika Keiva Henry"s Dream perioda tēla, 1994.gadā izveido dvēseli plosošo Nirvana klipu Heart-Shaped-Box, kas laimē divas MTV balvas jau pēc Kurta Kobeina neveselīgās formas pārcelšanās labākos medību laukos. Par Korbina klienti emkļūst Roberts Plānts, Rollingi, Marianna Feitfula, Morisjs, Braiens Ferijs, Bjorka, Džonijs Kešs un Deps, Stīvens Spīlbergs un Martins Skorsēze, Klints Īstvuds, Roberts de Niro, un pat dažas iekārojamākās modes bulciņas - Naomi Kempbelu un Kristiju Tērlingtoni ieskaitot. Korbina uzņemtais Deivids Bovijs kā nožēlas skumju pilnais pusplikais Jēzus ir iekļauts Enijas Leibovicas sastādītajā almanahā - XX gadsimta 100 izcilākās fotosejas.
Desmit kadru dienā
Mazāk saprotams, bet absolūti pasakains ir Antona Korbina real life story: kā viens nīderlandiešu mikroskopiska miestiņa puišelis, kurš līdz 11 gadu vecumam nebija redzējis dzīvu TV un kino, toties, iznīkdams aiz garlaicības un aukstās Ziemeļu jūras pelēkās ainavas, bija noprovējis mammas lūpu krāsu un augstpapēžu kurpes ("es nekad neesmu slēpis, ka manī mājo vairākas būtnes un viena no tām noteikti ir bordeļa mauka, kam patīk pietempties"), pēkšņi azartiski pieķērās fotogrāfēšanai. Kopš 17 gadu vecuma dara to katru dienu ("es esmu maniaks - ja man neizdodas uzņemt vismaz desmit kadru dienā, es mirstu nost"). Šis stiegrainais, piņņainais jauneklis 22 gadu vecumā ierodas Londonā ("es līdz šim braucienam nekad nebiju bijis ārzemēs un joprojām biju nevainīgs, tāpēc tās pumpas mani nodeva"), un devās uz, atvainojos, neba kādu kaktu fotobodīti, bet gan uz New Musical Express. Kaut arī nezināja vai, precīzāk, vāji zināja angļu valodu ("kad es filmēju Front 242 klipu dziesmai Headhunter, sava stulbuma dēļ sajaucu head/galvu ar egg/ola, toties galā visi bija ļoti pārsteigti un brīnījās par tik oriģinālu vārdu spēli - headhunter-egghunter, un ļoti slavēja mani" - ideju mednieki tātad Korbijnam bija kļuvuši par olu medniekiem - N.N.). Kritiķi saskata Korbinā klasiskās, tā dēvētās dižās fotoportreta tradīcijas turpinātāju - cilvēku, kuram svarīgāka par pašizpausmi ir attēlojamā objekta būtība, atklāta skopā, "vienīgi nepieciešamajā" fotovalodā. Kritiķi vērtē Korbinu vienā rindā ar izcilajiem portretistiem Dorotiju Langu, Ērvingu Pennu, Viljamu Klainu, Robertu Franku, - ne mazāk kā tikai šāda mēroga revolucionāriem foto(e)sejisma dižgariem. Iespēja aplūkot oriģinālā šīs Korbina fiksētās nepievilcīgi skarbi atkailinātās sejas, pat ja to valkātāji citkārt ir šovbiznesa industrijā notiražēti līdz riebumam, - tā ir bauda acīm. Tajā nozīmē, ka skarbums kā realitāte ir sen aizmirsts.
Autors no sirds pateicas māksliniekam Andrim Brežem par palīdzību Maskavā.