Piedāvājam nelielu ieskatu šajā intervijā.
Lielformāta portreti izstādē Sejas rada jauneklīgu iespaidu.
Ja nevar uztaisīt mazu, jātaisa liels. Biju ieskrējies uz tādiem lieliem izmēriem, jo man tie patīk. Jūtos tajos brīvs, un man liekas, ka es tos pārvaldu. Varbūt, ka tā ir lielummānija un visas sliktās īpašības saliktas kaudzē. Liels krāsu laukums... Piemēram, ja skatās uz krāsu skalu, tur ir mazi krāsu laukumiņi. Bet, ja paņem un nokrāso ar to vienu krāsu piecdesmit kvadrātmetrus, – tā ir cita lieta. Gleznojot ir tāpat. Rītupa un Tīrona dubultportretā [“Uldis un Arnis”], iedomājies, cik viņiem abiem daudz domu galvā! Tāpēc vajadzēja pa vidu vēl podu un klavieres. Un tagad iztēlojies to visu tādā mazā formātiņā? Nē, viņi nepozēja, izstādē no dabas gleznotas ir tikai klavieres un es pats no spoguļa. Igors un Dainis un Apokalipsē Mārtiņš ir no no zīmējuma gleznoti. Pārējie visi tika fotografēti. Viņi speciāli atnāca pie manis uz studiju un stundu pavadīja kameras priekšā. Tas viss ir kompilēts. No vienas fočenes ir acis, no citas – roka. Varbūt tāpēc nejūt fotoreālismu, jo es jau, redz’, arī nedomāju fotoreālistiski. Nestrādāju, sākot ar vienu skropstu un nepabeidzu ar kājas nagu. Veidoju to tēlu kopumā. Primārais un grūtākais ir dabūt lielo attiecību starp fonu, apģērbu un seju. Un pēc tam taisīt portretisko līdzību, kas ir nogurdinoši, bet interesanti. Katrs štrihs, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, izmaina seju. Pamaini gaismu starp acīm, un tas vairs nebūs tas cilvēks. To olgalvi Tīronu taisīju, nezinu, septiņas, desmit reizes. Apmēram četrpadsmit stundas. Likās, ka baigi vienkārši būs uztaisīt. Bet tā nebija.
Ja nevarētu atpazīt manus portretējamos... Neesmu tik daudz trenējies kā tie, kas uz ielas taisa portretus. Mēdz gan arī teikt, ka tai līdzībai nav nozīmes, bet tad jau nav vērts gleznot konkrēto cilvēku, ja nekas no viņa neparādās. Kaut vai, ja viens zobs ir lielāks vai mazāks.
Kad gleznās dominēja sieviešu tēli, tie bija abstrakti, tagad, kad uzgleznoti ir vīrieši, tie ir konkrēti cilvēki. Kā tā gadījies?
Jā, bet tie nebija portreti. Ja glezna par konkrēto cilvēku rada priekšstatu ar fonu vai kādu detaļu, tad ir labi. Piemēram, ārsta Māra Andersona portrets. Andersonam ieliku rokā apakšžokli, jo vecmeistaru bildēs galvaskausu glezno bez apakšžokļa; parasti tas ir jau kaut kur pazudis. Paliek galviņa, bet žoklīti tārpi pavirza uz sāniem, un tas pazūd.
Kā portretētie reaģēja uz rezultātu?
Lielākā daļa pirms izstādes neatnāca apskatīt vai nu aizņemtības vai baiļu dēļ. Andersons teica, – domājis, ka būs sliktāk, bet tik slikti neesot. Andis Sīlis "atnāca", "ieraudzīja" un bija pārsteigts arī pēc atklāšanas trim stundām. Cilvēkam tas ir zināms pārdzīvojums. Fotografēja Normunds [Brasliņš]. Es nefotografēju. Man riebjas fotografēt.
Visu sarunu ar Kristapu Zariņu var izlasīt šeit: