Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA notiek pirmo reizi un ir izraisījusi vispārēju ievērību ne tikai šaurajā laikmetīgās mākslas patērētāju lokā. Pateicoties cienījamai projekta kuratorei Katerinai Gregai un respektablajam pasākuma budžetam, biennālei nebija grūti ātri noenkuroties un ieņemt stabilas pozīcijas Rīgas mākslas vidē. Tomēr neteiksim, ka Latvijas mākslas dzīves rīkotāji to pieņem ar nedalītu sajūsmu.
Līdzās citiem eksistenciāliem, racionāliem un iracionāliem apsvērumiem bažas raisa doma, kā vietējo mākslas vidi, uztverot to kā ekosistēmu ar visnotaļ dzīvotspējīgiem un pašnoteikšanos pelnījušiem iemītniekiem, iespaidos vērienīgais "importētais" pasākums, lai cik draudzīgs un augstvērtīgs tas šķistu. Vēl jo paradoksālāku situāciju dara apstāklis, ka biennāles saturs skaidri signalizē par neizbēgamām pārmaiņām it visur pasaulē – dabā, ļaužu konstruētās sabiedriskajās iekārtās un pašos cilvēkos.
Loģiskā struktūra
Lai nu kā, šī raksta mērķis nav aizstāt nenotikušu publisku diskusiju par to, kāpēc lielās zivis aprij vai tomēr neaprij mazās zivis, bet gan iepazīt Rīgā esošo dāsno laikmetīgās mākslas piedāvājumu. Biennālē eksponēti vairāk nekā 100 mākslinieku darbi, kas izkārtoti astoņās izstāžu vietās un pilsētvidē. Par spīti milzīgajam apjomam, pasākums izrādās viegli aptverams, pateicoties loģiskajai, ar vidi sasaistītajai struktūrai, tomēr izstāžu aplūkošana prasa vairākas dienas. Pirmā, centrālā biennāles daļa ir Latvijas Universitātes bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā, tajā izkārtoti darbi, kas runā par zinātnes un tehnoloģiju attīstību un iespaidu uz dabu un sabiedrību.
Otrā izstādes daļa – Kristapa Morberga rezidencē – pievēršas vēsturiskām un politiskām sociālo vidi ietekmējušām pārmaiņām. Trešā daļa – Andrejsalā – veltīta demogrāfiskām, sociālām un ekonomiskām pārmaiņām postindustriālajā ainavā. Ceturtajā daļā – bijušajā tekstilrūpnīcā Boļševička – mākslinieki pievērsušies jautājumiem par dabas un kultūras mūžīgo pretstatu, par entropijas, iznīcības un morālā nolietojuma sekām, savukārt piektajā vietā – kvartālā Sporta 2 – redzamā darbu grupa aplūko dažādas ātruma un paātrinājuma izpausmes, to zinātniskās, tehnoloģiskās un sociālās sekas, kas pasauli maina gan fiziski, gan virtuāli. Mākslas centrs Zuzeum kā sestā biennāles daļa risina problēmu, kā samierināt personiskās dzīves ritmu ar informācijas pārsātinātību un dinamisko laika garu. Septītā daļa – Kaņepes Kultūras centrs, kurā eksponēts zviedru mākslinieču pētījums par sieviešu organizēšanos, lai veidotu nākotnes feministu politiku. Pēdējā, astotā biennāles pieturvieta ir mākslas stacija Dubulti, kurā iekārtots Sensorijs. Ķermeņa reakciju palēnināšanas un jaunas maņu politikas laboratorija. Visās šajās vietās grupētie darbi atspoguļo biennāles kopējo devīzi Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt.
Estētiski un emocionāli
Nolēmu šajā rakstā tuvāk apskatīt biennāles pirmo un pēdējo (A un H) sadaļu, kas man subjektīvi šķiet visinteresantākās risināto tēmu dēļ un turklāt labi atklāj kuratores Katerinas Gregas interesi par laikmetīgo mākslu, kas nekautrējas būt estētiska un emocionāla un, nezaudējot savu dziļumu, var būt saistoša arī neprofesionālam skatītāju lokam.
Ekspozīcija bijušajā Bioloģijas fakultātē ir iespaidīga. Tajā pārstāvēti visi mediji, īpatsvaru veido video, fotogrāfija un instalācija. Īpaši novērtēju veiksmīgās audioinstalācijas, kuru galvenais tēls un izteiksmes līdzeklis ir pati telpa. Ļoti aktīvā un interesantā ēka, kurā vēl saglabājusies zinātnes aura un kuras autentiskajā vidē darbojas trīs muzeji – zooloģijas, ķīmijas vēstures un botānikas –, kopā ar māksliniekiem ir radījusi daudzus emocionāli iespaidojošus un pārdomas rosinošus darbus. Kaut arī laikmetīgajā mākslā gandrīz pilnībā trūkst tēlainības, jaunu tēlu radīšanas, vairāki darbi un izstādes kopiespaids saslēdzas ar apziņā jau mītošiem tēliem, no kuriem spilgtākais nenoliedzami ir Frankenšteins.
Kopskaitā 40 objektu apskatei ir izveidots plāns un iezīmēts skatītāju ceļš. Īsti gan neuztvēru kuratores ieceres dramaturģiju radnieciska vēstījuma un izteiksmes darbu blīvajā izkārtojumā, tomēr reglamentētā apskate ļāva lieki nelauzīt galvu un netērēt laiku, meklējot mākslu ēkas labirintos. Ekspozīciju var izpētīt divās trijās stundās, jo video nav gari un tekstus saturošie darbi nepieprasa tos izlasīt no viena gala līdz otram. Dažus darbus tomēr gribētos izzināt dziļāk, nekā tas uztveres ierobežojumu dēļ ir iespējams viena izstādes apmeklējuma laikā, jo aiz tiem stāv vairāku gadu pētījumi, kas nereti tapuši, māksliniekiem sadarbojoties ar savas jomas speciālistiem akadēmiķiem.
Gaidot jaunu pasauli
Izstāde bijušajā Bioloģijas fakultātē ir labs piemērs tam, ko bieži skandina, bet reti izdodas pieredzēt, proti, ka laikmetīgā māksla ir lielisks zināšanu un pieredzes bagātināšanas līdzeklis un ka tā spēj radīt jaunus, nozīmīgus skatpunktus uz ierastām, šķietami pašsaprotamām vai galīgi nesaprotamām parādībām. Jau biennāles koncepcijā ir uzsvērts, ka mēs atrodamies uz jaunas pasaules sliekšņa, un tā vedina pašiem domāt līdzi, vai straujais tehnoloģiju progress mūs iegrūdīs bezdibenī vai ļaus dzīvot citādā, varbūt labākā pasaulē. Simpātiski, ka Katerinas Gregas ekspozīcijai atlasītā māksla nav vis pasīvi reflektējoša, bet ar ambīciju paust savu dzīves izjūtu un viedokli par patlaban pasaulē notiekošo.
Izstāde parāda, ka laikmetīgus stāstus var stāstīt it visos medijos un materiālos. Tā pārsteidz jau pirmais ekspozīcijas darbs – grieķu mākslinieka Stelija Faitaka ironiskais sienas gleznojums Jaunā reliģija. Tas radīts saskaņā ar grieķu pareizticīgo ikonogrāfijas kanoniem, Dieva vietu atvēlot zinātnei un izstrādājot veselu zinātnes kulta hierarhiju. Skatītājs, jau ieejot ēkā, ir spiests pārvērtēt savus priekšstatus par ticību, patiesību, pieņēmumiem un pierādāmību.
Daudzo vērtīgo izstādes darbu vidū man prātā visspilgtāk iespiedušies tie, kuros vienlīdz aktīvi emocijas iedarbina saturs un forma. Līdzās jau minētajām skaņas instalācijām spēcīgu iespaidu atstāja amerikāņu mākslinieces Linnas Hēršmenas- Līsones instalācija Bezgalības dzinējs, kurā pētītas un inscenētas jaunākās tehnoloģijas DNS manipulācijām un reģeneratīvajai medicīnai un kura provocē kritiskas pārdomas par dzīvi, nāvi, nemirstību, dabiskā un mākslīgā robežām.
Izglītojoša un baudāma vienlaikus šķita zviedru mākslinieces Šeštinas Hamiltones instalācija Zinātnes jautājums feminismā, kurā septiņu Baltijas un Ziemeļvalstu XX gadsimta zinātnieču fotoportreti tinas vizuālos un tekstuālos informācijas slāņos. Lieliska bija vācu mākslinieka Svena Jones filma Siltuma sajūta – tāds mūsdienu Stāsts par Sanmikelu. Par iespaidīgiem varu saukt arī soma Tēmu Korpelas ēkas noskaņu iekapsulējošo instalāciju ar jutekliski iedarbīgo faktūru un formu, kā arī polietes Diānas Lelonekas kolekciju, kuras rūpīgi izpētītie eksponāti ir uz pamestām lietām uzauguši dzīvi organismi – sūnas, sēnes, hibrīdi.
Visnotaļ efektīga šķita grieķa Nika Navrida instalācija ar skulpturāli izvērstām vecajām grāmatām pamestās bibliotēkas plauktu rindās, savukārt vācieša Juliāna Rozefelta horeogrāfiski izteiksmīgā filma par civilizācijas drupu pētniekiem atstāja vizuāli spēcīgu pēcgaršu.
Ķermeniskā pieredze
Arī mākslas stacijā Dubulti redzētais radīja iespaidu par labu un interesantu mākslu un rūpīgi veidotu ekspozīcijas dizainu. Stacijas ēkā darbojusies kuratore Solveja Helvega Ovesena, kuras veidotajā Sensorijā četri mākslinieki un deviņi mūziķi iegremdējušies ķermeniskajā pieredzē – maņās, kuras bieži atstātas novārtā par labu redzei. Garšai veltītā portugāļu un vācu mākslinieces Marisas Benjamimas instalācija un performances piedāvā jaunu ēšanas koncepciju – receptes no vietējiem augiem un puķēm, kā arī diētu, kurā katru nedēļu tiek ēsts citas krāsas ēdiens.
Korejiešu un vācu māksliniece Anne Duk Hī Džordana radījusi lielisku taustei veltītu videoinstalāciju, kas apbur visus, kuri tajā iekāpj. Instalācijā un līdzās prezentētajā pētījumā Mainīgais dzimums ekoloģijā skartas nopietnas tēmas – hidrosfēriskās klimata pārmaiņas, ekosistēmu adapcijas, seksualitāte –, tomēr to risinājuma veids ir rotaļīgs un pievilcīgs. Man pat gadījās novērot, ka kāda nejauša izstādes apmeklētāja izšķīrās palaist garām vilcienu, lai izbaudītu instalāciju.
Norvēģu un vācu māksliniece Sisele Tolosa ir mērķtiecīgi pievērsusies dažādiem ožas aspektiem. Instalācijas Smaržu stūris sienā iekapsulēti 50 aromāti ar kartē norādītu izcelsmes vietu. Labā ideja līdz skatītājiem gan nonākusi visai aizdomīgā veidā, kas stipri atgādina Bērtija Bota Visgaršu zirnīšus, jo var gadīties ieelpot arī sapelējuša meža smaržu.
Savukārt dzirdes maņu pārstāv vācu un turku mākslinieka Virona Erola Verta Ambereum – otrā stāva telpa, kurai ar tonētu plēvju un stikla palīdzību piešķirta fascinējoša dzintaraina gaisotne, ko pastiprina elektroniskās mūzikas skaņdarbi. Arī šī ir instalācija, no kuras negribas iet prom, – prāts tiek pieklusināts, un sākas ieklausīšanās ķermenī. Tas arī ir Rīgas biennāles RIBOCA svarīgākais vēstījums – lai piemērotos neizbēgamajām pasaules pārmaiņām, ir jāattīsta visas maņas.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
