Par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību tiek diskutēts vismaz trīsdesmit gadu. Par muzeja nepieciešamību jau daudzu gadu garumā nerimstoši cīnās nozare, uzsverot tā potenciālo ieguldījumu sabiedrības izglītošanā, laikmetīgās mākslas saglabāšanā un eksponēšanā, jaunas auditorijas piesaistīšanā utt. Pagaidām dzirdīgas ausis gan tas viss nav sasniedzis. Laikmetīgās mākslas muzeja projekts ir izstrādāts un saskaņots – atlicis to tikai uzbūvēt.
15. jūliju plkst. 15 Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) vadītāja Solvita Krese vadīs tiešsaistes diskusiju, kurā piedalīsies mākslas nozares eksperti, valdības un Rīgas domes pārstāvji. Diskusija tiks pārraidīta LLMC feisbuka kontā, un tajā plānots apspriest iespējamos modeļus, kas ļautu tuvākajos gados īstenot muzeja projektu.
Pirms diskusijas KDi aicināja uz sarunu mākslas jomas speciālistus, lai noskaidrotu, kas ir bijuši traucējošie faktori, lai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs tiktu izveidots, kādas varētu būt sekas, ja muzejs netiktu uzcelts, kā arī to, kādu nozare to vēlētos redzēt.
***
Elīna Vikmane
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle
Foto – Aivars Liepiņš
Kādas funkcijas nākotnē pildīs Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, un kāpēc tas mūsu sabiedrībai ir tik nepieciešams?
Gribētos cerēt, ka Laikmetīgās mākslas muzejs, kuram nav vēsturiskās bagāžas un tradīcijas, varētu patiesi kļūt par piemēru tam, ko saucam par XXI gadsimta muzeju – tādu, kas ir skaļa un ietekmīga balss arī ārpus kultūras mantojuma jomas, ārpus mākslas jomas. Muzejs var būt galvenais pilsētas kultūras dzīves koordinators. Arī valstiski tas var mainīt domu par to, kas ir muzejs, un pieprasīt muzejiem palielināt savu ietekmi arī citās sfērās, pārstāvēt valsti starptautiskajā arēnā.
Tāds muzejs, kas fokusējas uz šodien un nākotnē svarīgiem tematiem, ievieš jaunas metodes muzejpedagoģijā, nojauc barjeras un maina stereotipus par muzejiem – pierāda redzamību ārpus kultūras mantojuma jomas, jo muzeji var būt flagmaņi sadarbībā ar veselības jomu, muzeji var būt flagmaņi ilgtspējības jautājumos, muzeji var spēlēt redzamu lomu iekļaujošas sabiedrības veidošanā, būt kritiska balss un ētiska sirdsapziņa šajos jocīgajos laikos.
Mums ir tik daudz jaunu, jaudīgu cilvēku visapkārt, ir vesela jaunā paaudze, kas labi pārzina arī procesus ārvalstīs, – ja tos visus saliktu Laikmetīgās mākslas muzejā, tas uzšautos kā raķete, ietekmējot visdažādākos sektorus, Rīgas un valsts attīstību. Tā nav utopija – laikmetīgās mākslas muzejiem sabiedrība ļauj iet tālāk nekā citiem, un tiem ir raksturīgas vairākas no citiem muzejiem atšķirīgas iezīmes – pirmkārt, tie piesaista gados jaunākus apmeklētājus nekā citi muzeji (50 procentu apmeklētāju ir vecumā līdz 34 gadiem), tādējādi kļūstot par ļoti apmeklētiem un populāriem. Otrkārt, tie ir visdinamiskākie, jo lielākoties strādā ar māksliniekiem, kas turpina radīt darbus, kas aktīvi mijiedarbojas ar sabiedrību un nemitīgi meklē jaunas formas. Tāpēc šie muzeji ir kļuvuši par tūrisma magnētiem – 80 procentu kultūras tūristu izvēlas apmeklēt laikmetīgās mākslas muzejus, jo tie ir ļoti dzīvelīgi un atvērti ikvienam.
Skumjais fakts ir tas, ka Latvijā šāda liela spēlētāja neesamība ir radījusi melno caurumu daudzās jomās. Var jau teikt, ka neviens netraucē iegādāties krājumu, pētīt, organizēt un rīkot, to dara gan Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, gan nevalstiskās organizācijas, cik vien tām ir spēka rakstīt projektus, tomēr pietrūkst muskuļu masas, ko sniegtu pasaules atpazīstamība, piemērota infrastruktūra, mūsdienīga pārvaldība un desmitu jaudīgu cilvēku komanda, kas katru dienu strādā vienotam mērķim.
Kādā veidā ir risinājies jautājums par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību vēsturiski?
Cik noprotu, stāsts par Laikmetīgās mākslas muzeju ir tik sens, ka pirmie entuziasti jau drīz dosies pensijā. 2005. gadā toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas darbības laikā tika sākta īpaši muzejam paredzētas kolekcijas iegāde, tika sākts Rema Kolhāsa projekts, kuru pārtrauca 2008. gada globālā finanšu krīze. 2014. gadā Borisa un Ināras Teterevu fonds un ABLV Charitable Foundation, kas iepriekš bija atbalstījuši visdažādākos mākslas procesus Latvijā, nolēma, ka muzejam ir jābūt.
Kādā attīstības fāzē Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs ir pašlaik?
Pēdējos sešus gadus esam veltījuši spēkus, lai kā pēc grāmatas izietu visus posmus, kā pareizi jāveido šāds megaprojekts, lai nesanāktu "zemākās cenas izstrādājums", – gadu ilgs darbs pie muzeja koncepcijas, sešu mēnešu darbs pie arhitektūras programmas, profesionāls konkursa rīkotājs, starptautisks arhitektūras konkurss, trīs gadus ilgs projektēšanas process, visbeidzot būvprojekts apstiprināts visās institūcijās un gatavs būvniecībai. Esam piesaistījuši aptuveni simts labākos savu jomu uzņēmumus un ekspertus no Latvijas, Lielbritānijas, Somijas, Nīderlandes.
Mecenāti nepieļāva nevienu kvalitātes kompromisu. Šis ir lielākais mecenātisma projekts kultūras infrastruktūrā pēdējos simt gados. Muzeja attīstībā ir ieguldīti četri miljoni eiro. Izveidojām muzeju, kas būtu fiziski pieejams un ārkārtīgi pievilcīgs visiem mūsu cilvēkiem – gan māksliniekiem, gan apmeklētājiem. Tas nestu Latvijas vārdu pasaulē, piesaistot tūristus no dažādām valstīm. Projektējām muzeju, kas būtu saprātīgā budžetā un termiņā uzceļams – budžets ir 43 miljoni, un pēc divarpus gadiem tas varētu vērt durvis.
Kādu jūs redzat iespējamo modeli, kādā Laikmetīgās mākslas muzeja projekts tuvākajos gados varētu īstenoties?
Diemžēl fondu pēdējos gados ir skāruši tik traģiski notikumi, kas liedz mums paveikt pēdējo posmu – uzbūvēt. Aicinām talkā valsti – faktiski ir pagājis gads, tomēr vēl nekas nav pavirzījies uz priekšu. Runājam ar galvaspilsētu, kurai vēsturiski ir izveidojusies īpatna situācija: tai nav ietekmīgu muzeju – ideju virzītāju un sabiedriskās dzīves koordinatoru –, lai gan Latvijā kopumā vairāk nekā 70 procentu muzeju pieder pašvaldībām. Laika vairs nav palicis daudz – ne vairāk kā gads, lai mums visiem kopā būtu iespēja glābt projektu. ABLV Bank likvidācija saskaņā ar publiski pieejamo informāciju plānota līdz 2023. gadam, un tas nozīmē, ka līdz tam visi bankas aktīvi tiks izpārdoti. Šobrīd muzeja zemes gabals vēl arvien ir rezervēts mums, kā arī tā īpašnieks piekrīt atsavināšanai publiskam partnerim ar nosacījumu, ka uz tā tiks uzbūvēts tikai un vienīgi muzejs. Tomēr līdz likvidācijas beigām īpašnieks būs spiests to nodot kāda investora rokās, kuram muzeja būvniecība vairs nebūs saistoša un kurš varēs izvēlēties citu šī īpašuma izmantošanas veidu.
Savukārt mums piederošais fenomenālā arhitekta darbs ieguls plauktā – tāda arhitekta, kurš kļuvis par jaunās domāšanas flagmani, izmantojot arhitektūru kā līdzekli ilgtspējīgas un iekļaujošas sabiedrības stiprināšanā. Tikko sers Deivids Adžejs ir saņēmis augstāko novērtējumu arhitektūrā pasaulē – Karalisko zelta medaļu, ko karalienes vārdā pasniedz Britu karaliskais arhitektu institūts. Žūrijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka tas ir unikāls vēsturisks gadījums, jo vienlaikus apbalvojums ir par mūža ieguldījumu arhitektūras attīstībā, bet, no otras puses, arhitekta izcilākie darbi, iespējams, vēl ir gaidāmi nākotnē. Baraks Obama apbalvošanas ceremonijā par Deivida Adžeja darbu teica: "Viņa unikālā perspektīva ļauj radīt telpas, kādas pasaule vēl nekad nav redzējusi. Ģeniālas, tīras un vienkāršas."
Ir arī jāsaprot, ka mēs šo arhitektu tandēmu – Deivida Adžeja Adjaye Associates (Lielbritānija) un Jura Mitenberga AB3D (Latvija) – nekad vairs nevarēsim atļauties. Mums 2015. gadā, kad konkursā uzvarēja Adžeja un Mitenberga tandēms, vienkārši paveicās ielēkt pēdējā vilcienā pirms visas pasaules apbalvojumiem, ko britu meistars ir ieguvis kopš 2016. gada.
Pirms trim mēnešiem Kultūras ministrija un Rīgas dome apliecināja, ka veidos darba grupu, lai mēģinātu rast risinājumu, kā uzcelt muzeju. Ļoti gribas cerēt, ka pietiks motivācijas, jo citādi varam attapties, ka valsts prioritāte ir izrādījies jauns cietums par 130 miljoniem. Tikko lasīju, ka izsludināts būvnieku konkurss.
Mūsu pašu izšķiršanās ir domāt par muzeju kā arhaisku apputējušu krātuvi vai arī kā laikmetīgu, ambiciozu svaigu elpu, kurā jaunā paaudze ar mirdzošām acīm virza plašas pārmaiņas uz labu.
***
Solvita Krese
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja
Foto – Kristaps Kalns
Kas līdz šim brīdim, jūsuprāt, ir bijis traucējošais faktors, lai tiktu izveidots Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs? Kā vērtējat procesu, kādā pašlaik risinās muzeja veidošana?
Pēdējās desmitgadēs esam vairākas reizes pietuvojušies Laikmetīgās mākslas muzeja idejas realizācijai, bet līdz šim viss iesāktais ir nonācis strupceļā. Laikmetīgās mākslas muzejs ir būtisks kultūrpolitikas instruments Latvijas kultūras telpā, kas ne tikai nodrošinātu nozīmīgu mākslas vēstures segmenta uzkrāšanu un saglabāšanu, bet arī veiktu lielu darbu laikmetīgās mākslas procesa virzīšanā, ko pašreiz savu iespēju robežās cenšas nodrošināt kultūras NVO. Muzeja izveidošana ir kultūrpolitiski un valstiski svarīgs lēmums, kura virzīšanā Kultūras ministrijai būtu jāuzņemas iniciatīva. Atbildības pārnešana tikai uz privāto sektoru nav situācijas risinājums, kas arī ir novedis pie līdzšinējām neveiksmēm.
Ja muzeja celtniecības ideja tiktu virzīta uz priekšu ar tādu pašu jaudu kā koncertzāle, mēs jau sen būtu nonākuši pie muzeja ēkas. Īpaši pašreizējā situācijā, kad jau ir izstrādāts miljonu vērts muzeja projekts, ir atrasta vieta, ir iespējams sakārtot zemes jautājumus un ir labvēlīga politiskā vide Kultūras ministrijas sadarbībai ar Rīgas domi. Ir vajadzīga tikai politiskā griba un kultūrpolitiska vīzija, lai šis jautājums sāktu virzīties uz priekšu.
Kādas ir būtiskākās funkcijas, ko pildīs šis muzejs? Kā jūs redzat tā nozīmi starptautiski?
Viennozīmīgi muzejam ir jākļūst par nozīmīgu starptautisku spēlētāju, kas iezīmē Baltijas reģiona kultūras vietu plašākā kontekstā un ļauj mums kļūt par pamanāmu punktu pasaules mākslas kartē. Līdzās būtiska mākslas vēstures segmenta apzināšanai un saglabāšanai ļoti svarīga ir pētniecības un izglītības funkcija. Protams, kvalitatīvas izstāžu darbības nodrošināšana piemērotās telpās būs nepārvērtējams stimuls gan lokālās mākslas vides attīstībai, gan mijiedarbībai ar starptautisko mākslas scēnu. Nevar nepieminēt šādas institūcijas ietekmi pozitīva valsts tēla veidošanā un kultūras tūrisma veicināšanā. Muzejs ar plašu piedāvājuma klāstu dažādām mērķa grupām varētu kļūt par iecienītu laika pavadīšanas vietu gan vietējai sabiedrībai, gan Rīgas viesiem.
Kādu jūs redzat iespējamo modeli, kādā muzeja projekts tuvākajos gados varētu īstenoties?
Es lielas cerības liktu uz valsts un pašvaldības sadarbību šādu stratēģiski svarīgu kultūras infrastruktūras objektu realizēšanā. Mums jau ir viens lieliski funkcionējošs piemērs – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM). Racionāli būtu attīstīt Lielbritānijas arhitektu biroja Adjaye Associates un tā Latvijas partneru AB3D izstrādāto projektu, kurš jau ir gatavs un kuram nav jālauž šķēpi par īstās vietas izvēli. Ir arī iespējami vairāki varianti, kā sakārtot muzejam paredzētās teritorijas nonākšanu valsts vai pašvaldības īpašumā, kā arī risināt finansējuma piesaisti, sadarbojoties valstij un Rīgas domei. Tajā pašā laikā LNMM varētu veidot īpašu apakšnodaļu, vai arī Kultūras ministrija varētu deleģēt uzdevumus nevalstiskajām organizācijām, kas muzeja tapšanas laikā jau sāktu strādāt pie muzeja kolekcijas un darbības stratēģijas attīstības. Vispirms vajadzētu sākt ar darba grupas izveidošanu, kurā būtu pārstāvji no Kultūras ministrijas, Rīgas domes, Finanšu ministrijas, kā arī nozares eksperti.
Kāds ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) organizētās izstādes Mobilais muzejs. Nākamā sezona vēstījums tieši Laikmetīgās mākslas muzeja kontekstā (ekspozīcija līdz 29. augustam būs aplūkojama bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā)?
Šis projekts ir LLMC 2007. gadā veidotās izstādes Mobilais muzejs (tā notika Andrejsalas korpusu cehā) turpinājums. Tā aicināja pārjautāt tajā laikā aktuālo Laikmetīgās mākslas muzeja ieceri, kura ēkas skici bija veidojis slavenais arhitekts Rems Kolhāss, paredzot par muzeju pārveidot vēsturisko Andrejsalas termoelektrocentrāles ēku. LLMC sadarbībā ar izstādes māksliniekiem mudināja domāt ne tik vien par muzeja ēku, bet arī par muzeja kolekcijas veidošanu un attīstības vīziju.
Pašlaik Boļševičkas drupu ainavā mēs eksponējam pēdējos trīsdesmit gados tapušos mākslas darbus un uzdodam tos pašus jautājumus – kad mums būs muzejs, un kāds tas būs? Šie darbi, kuriem nav māju un kuri nepiemērotas uzglabāšanas dēļ iet bojā, būtu pelnījuši atrasties Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, taču šeit, atrauti no to sākotnējā konteksta un izstādīti kopā, tie veido jaunu polifonisku Latvijas mākslas vēstures attīstības vēstījumu un aktualizē Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību.
Izstādē Mobilais muzejs. Nākamā sezona piedalās Latvijā plaši pazīstami mākslinieki – Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Jānis Noviks, Ginters Krumholcs, Evelīna Deičmane-Vida, Artūrs Virtmanis, Ēriks Božis, Aigars Bikše, Ivars Drulle, Kirils Panteļejevs, Reinis un Krista Dzudzilo, Monika Pormale, Dace Džeriņa un Brigita Zelča-Aišpure. Viņi izstāda savus lielizmēra darbus, kas tapuši dažādu projektu ietvaros.
***
Māra Lāce
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore
Foto – Kristaps Kalns
Cik lielā mērā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pašlaik pilda Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja funkcijas izstāžu un kolekcijas pētniecības un apzināšanas darbā?
LNMM organizē darbu saskaņā ar savām funkcijām un muzeja akreditācijas dokumentos definēto misiju: "Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbības mērķis ir izglītot sabiedrību un rosināt tās interesi par Latvijas un pasaules vizuālās mākslas, dekoratīvās mākslas un dizaina liecībām to vēsturiskajās un mākslinieciskajās izpausmēs, akcentējot nacionālās mākslas skolas vietu kultūras vēsturē un laikmetīgajos procesos." Tas nozīmē, ka LNMM uzmanības lokā ir visplašākais vizuālās, dekoratīvās mākslas un dizaina spektrs, kam tiek pievērsta uzmanība, praksē realizējot izstāžu un pētnieciskā darba politiku – no senākās vēstures līdz mūsdienām. Krājuma komplektēšanā galvenā uzmanība nenoliedzami tiek pievērsta šodienas mākslas ainai, bet citu funkciju izvērsumā tiek meklēta sabalansētība starp mantojuma aspektu un laikmetīgumu.
Laikmetīgās mākslas muzeja neesamība savā veidā ir piespiedusi LNMM arvien vairāk pieslēgties laikmetīgajiem procesiem, šobrīd realitātē šo situāciju pieņemot un akceptējot muzeja darbības modeļa izstrādē.
Uzskatu, ka LNMM arī turpmāk ir jāsaglabā darbības līdzsvars kā labākais un arī veselīgākais risinājums tālākai attīstībai un sabiedrības interesēm.
Kas līdz šim brīdim, jūsuprāt, ir bijis traucējošais faktors, lai tiktu izveidots Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs?
Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamība kultūrpolitikas plānošanas dokumentos jau ilgstoši ir tikusi iezīmēta kā aktualitāte. Analizējot, kāpēc tik ilgā laika periodā netiekam pie rezultāta, man gribētos kā galvenos traucējošos faktorus nosaukt vairākas lietas: politiskās gribas trūkums, neskaidra izpratne par vērtībām un to nozīmi sabiedrības dzīvē ilgtermiņā, nespēja saskatīt šāda muzeja potenciālu, pēctecības neesamība pieņemto lēmumu izpildē, kā arī ne mazāk būtiskais ambīciju un drosmes trūkums politiķos.
Kāds potenciāli varētu būt modelis, kādā varētu īstenoties Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekts? Kā vērtējat tādu modeli, kurā tika īstenota LNMM rekonstrukcija, sadarbojoties Rīgas domei ar valsti?
Muzeja darbības juridiskie modeļi varētu būt vairāki. Galvenais ir ieceres ideja, saturs, izvirzītie mērķi un uzdevumi, un, izejot no tā, var domāt par labāko darbības un pārvaldības risinājumu.
LNMM rekonstrukcija bija sava veida izņēmums, kas izrietēja no tā, ka muzeja ēka ir Rīgas pilsētas īpašums. Savukārt muzejs pēc satura un darbības ir nacionālas nozīmes valsts tiešās pārvaldes institūcija. Lai gan LNMM gadījumā šāds modelis salīdzinoši veiksmīgi darbojās, tieši pateicoties visu iesaistīto personu spējai sadarboties kopīgu mērķu labā, tomēr neuzskatu to par ideālu risinājumu nākotnē.
Ir iespējama Laikmetīgās mākslas muzeja darbība LNMM sistēmas ietvaros, ko galvenokārt nosaka jau attiecīgā mākslas darbu krājuma esamība LNMM kolekcijā, kā arī glabāšanā nodotā topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma daļa. Tikai jāapzinās, ka LNMM sastāvā jau ir seši muzeji. Vēl viena struktūrvienība, kas pēc savas programmas būs visai komplicēta, sistēmu padarīs arvien smagnējāku un neelastīgāku.
Protams, pastāv iespēja šo muzeju saskaņā ar izmainīto Muzeju likumu veidot kā atvasinātu publisku personu, ar savu padomi un patstāvīgu darbību.
Neizslēdzu arī iespēju veidot muzeju pēc pilnīgi citiem principiem, ieinteresētajām pusēm sanākot kopā un vienojoties par kādu jaunu neatkarīgu modeli, kas nav atrunāts Muzeju likumā, bet kuru iespējams attīstīt.
Kā jūs skatāties uz to, ka LNMM varētu izveidot jaunu laikmetīgās mākslas pētniecības nodaļu, kas sagatavotu tieši Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pētniecisko un saturisko daļu?
Pašlaik LNMM struktūra ir veidota pēc citiem principiem, bet neizslēdzu iespēju, ka nākotnē tā var tikt pārskatīta un šāda nodaļa var tikt izveidota. Jāatzīst, ka tas nav tikai labas gribas jautājums, bet visciešākā veidā ir saistīts ar Kultūras ministrijas lēmumiem par papildu finansējumu jaunām amata vietām pētnieku piesaistei. Nodaļas izveide būtu optimāla gadījumā, ja LNMM kļūst par aktīvu spēlētāju muzeja izveides ceļā ilgtermiņā. Der atcerēties, ka darbība var attīstīties arī projektu veidā. Skatīsimies, kādā virzienā attīstīsies Laikmetīgās mākslas muzeja ideja un kāda būs LNMM turpmākā līdzdalība procesos.
***
Andris Vītoliņš
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors administratīvajā un radošajā darbā
Foto – Normunds Brasliņš
Kādā mērā jūs kā mākslas institūcijas pārstāvis un mākslinieks izjūtat Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu?
Līdzībās runājot – ja Latvijā nebūtu hokeja halles, šeit nenotiktu pasaules čempionāts. Muzeja neesamība diemžēl mūs ierindo tajā attīstības līmenī, kurā atrodas vājāk attīstītās valstis. Protams, pasaulē ir daudz pilsētu, kurās nav nedz mākslas akadēmijas, nedz kultūras akadēmijas, nedz konservatorijas, nedz muzeju, bet tādas valstis ziņās parasti izceļas ar analfabētismu, vardarbību un slimībām. Diemžēl Latvijā pēdējos gadus amatieru kultūra tiek dāsni finansēta, turklāt lielajā dziesmu un deju estrāžu celtniecības drudzī ir aizmirsts par īstajiem profesionāļiem, kuriem vienīgā iespēja tālākai personības izaugsmei ir emigrēt no šīs valsts.
Kas līdz šim brīdim, jūsuprāt, ir bijis traucējošais faktors, lai tiktu izveidots Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs?
Sāksim ar to, ka ir viena priecīgā ziņa – Kultūras ministrijas paspārnē ir izveidota darba grupa Laikmetīgās mākslas muzeja idejas īstenošanai. Svarīgi būs tas, vai politiķi tajā ieklausīsies.
Ja runājam par traucējošajiem faktoriem, manuprāt, Latvijas kultūrpolitikas procesos būtu vairāk jāiekļauj speciālisti, kuri ir saistīti ar vizuālo mākslu un dizainu. Ir skaidrs – ja mūsu kultūrpolitikā turpinās dominēt nemateriālā mantojuma speciālisti un tautas amatieru kolektīvu lobiji, profesionālo disciplīnu pārstāvjiem un finanšu resursiem tur paliks maz vietas. Viss skābeklis taps novirzīts Mežaparka virzienā, un rezultātā Nacionālais mākslas muzejs un Nacionālā opera varēs smakt savos vēstures putekļos. Jau tagad redzam, ka, piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijas budžets uz Baltijas kaimiņvalstu akadēmiju fona sāk atpalikt par 50 procentiem. Kā lai šajā situācijā profesionālā māksla atrod sev izdevīgus aizgādņus?
Latvijas Mākslas akadēmijā veidojas Laikmetīgās mākslas un pētniecības institūts. Kādā veidā redzat šīs pētnieciskās institūcijas sadarbību ar topošo Laikmetīgās mākslas muzeju?
Latvijā aug izcila jaunā paaudze ar lieliskām svešvalodu prasmēm un spēju iekļauties starptautiskajos mākslas procesos. Mākslas akadēmija kā institūcija mūsu valsts kultūras telpā var kalpot kā spēcīga enkurvieta globālās uzmanības piesaistīšanai. Lai kaut kas mums šeit izveidotos, vispirms ir jāizveido mikroflora – profesionālo institūciju loks, speciālistu un konkurences tirgus, galeriju vide, muzeju dzīve utt. Mākslas akadēmijas jaunizveidotais institūts būs nozīmīgs posms šīs laikmetīgās mākslas mikrofloras veidošanā, jo ir skaidrs, ka tad, kad muzejs tiks uzcelts, mums vajadzēs speciālistus, kuri šo institūciju apčubinās. Ja šis process tiks novadīts kvalitatīvi, mēs nonāksim pasaules uzmanības saulītē!
Kādu jūs redzat iespējamo modeli, kādā muzeja projekts tuvākajos gados varētu īstenoties?
Ir jāsaprot – ko mēs gribam. Muzeja projekts ir gatavs, tur ir paveikts profesionāls darbs nopietnu arhitektu uzraudzībā. Tad kāpēc valsts to nevarētu pārņemt un turpināt? Vai varbūt tas ir jāpārņem Rīgai, jo velosipēdistiem domātā Čaka iela šo pilsētu neuzliks uz pasaules kartes. Ja nevar, tad pasakām skaidrus argumentus, lai sabiedrība tos sadzirdētu. Nepatīk dizains? Par dārgu? Projektā taču ir ieguldīti milzīgi līdzekļi! Laiks iet, bet problēma paliek.
***
Maija Kurševa
Māksliniece
Foto – Aivars Liepiņš
Kā jūs izjūtat Laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu?
Ar šo tukšumu mēs sevi katru dienu aplaupām. Tā ir nezināšanas miglā iemīcīta gara nabadzība. Es to izjūtu kā milzīgu robu visu līmeņu izglītībā. Pirmkārt, šajā nezināšanas miglā tiek audzināti jaunie mākslinieki, kuri iepazīst neatkarīgās Latvijas mākslas vēsturi caur bildītēm pasniedzēju prezentācijās un grāmatās. Mums nav elementāras iespējas redzēt mākslas darbus, nav lokālo milžu plecu, uz kuriem pakāpties, ir reprodukciju konstruēta ilūzija. Gudrām idejām, vērienīgiem žestiem ir vajadzīgs stabils pamats, un ir nepieciešama izpratne par vietu un laiku, kurā esi.
Mākslas darbi top dialogā, tie atsaucas cits uz citu vai nostājas pret, pārkāpjot laika robežas. Taču realitāte ir tāda, ka jaunā māksla aug izolētos burbuļos, kuru mikroklimatu regulē entuziasti. Otrkārt, plašākai sabiedrībai trūkst elementāras izpratnes par mūsdienu mākslas procesiem un tās milzīgo daudzveidību. Mēs stagnējam zema līmeņa sarunās, kurās māksliniekiem nemitīgi ir jāatrodas aizstāvības pozīcijā, jātaisnojas par savu eksistenci un tiesībām saņemt atalgojumu.
Kāda ir jūsu Laikmetīgās mākslas muzeja vīzija? Kas ir svarīgākās komponentes, kurām tajā ir jābūt?
Laikmetīgajai mākslai ir milzīgs potenciāls, lai sāktu sarunu. Māksla ir nopietna, jautra, sarežģīta, vienkārša, dziļa, dīvaina, skaista, dzīvi bagātinoša. Mākslai ir jārosina cilvēka iztēle un brīvības praktizēšana dažādos materiālos. Laikmetīgās mākslas muzejam ir jākļūst par būtisku mākslas izglītības sastāvdaļu, tolerances trenažieri, starpnieku starp mākslinieku un sabiedrību. Laikmetīgās mākslas muzejs nedrīkst vienkārši sēdēt uz līķiem un skatītājus organizētās tērcītēs vadīt cauri mauzolejam, tam ir jākļūst par topošo mākslinieku otrajām mājām.
Ceru, ka muzejā atradīsies vieta mākslinieku rezidencei un māksliniekiem būs iespēja pētīt muzeja krājumu, kūrēt izstādes, līdzdarboties izglītības programmas izveidē, būt novērtētiem un līdzvērtīgiem. Mākslas profesionāļiem pieticība ir jāmet pie malas un jāizvirza ambiciozs mērķis – kļūt par nozīmīgāko mākslas tūristu magnētu Baltijā.
***
Ieva Kraule-Kūna
Māksliniece
Foto – Kristaps Kalns
Kā jūs izjūtat Laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu?
Laikmetīgās mākslas muzeja trūkums pirmām kārtām jau nozīmē to, ka sabiedrības daļa, kas nav tieši vai vismaz pastarpināti saistīta ar kultūras nozari, ļoti maz saskaras ar laikmetīgo mākslu. Daļai sabiedrības māksla beidzas kaut kur ap XX gadsimta sākumu, tādējādi pietrūkst daudzu būtisku mākslas vēstures lapaspušu. Attiecīgi saskarsme ar mūsdienu mākslas izpausmēm bieži vien rada neizpratni un pretestību. Ir skaidrs, ka cilvēks bez īpašas intereses par mākslu neies to meklēt marginālās, eksperimentālās galerijās. Turpretim jauns Eiropas līmeņa muzejs piesaistītu ļoti plašu un daudzveidīgu publiku. Rindas pie LNMM pēc rekonstrukcijas 2016. gadā to jau ir pierādījušas.
Otrkārt, Laikmetīgās mākslas muzeja neesamība norāda uz šīs kultūras nozares nepamatoto mazsvarīgumu valsts kultūrpolitikas veidotāju acīs. Kā gan mēs varam sagaidīt plašu publikas interesi un izpratni par laikmetīgās mākslas procesiem, ja valstiskā līmenī ilgstoši tiek ignorēts tādas neaizstājamas mākslas institūcijas iztrūkums? Kādēļ tad lai sabiedrības acīs laikmetīgā māksla būtu tikpat būtiska kā, piemēram, teātris, opera un balets?
Nav jau runa tikai par publicitāti – valstīs, kurās lielākā sabiedrības daļa novērtē mākslu, ir daudz plašāks privāto mecenātu un dažādu privātfondu finansējums nozarei, tā ne vien atvieglojot slogu valsts maciņam, bet arī paverot iespējas daudzveidīgākām mākslas izpausmēm, kuras tādam valstiskam veidojumam kā Valsts kultūrkapitāla fonds varētu nešķist atbalstāmas.
Laikmetīgās mākslas muzejs arī pavērtu iespējas liela mēroga izstāžu norisei tam piemērotās telpās.
Kāda ir jūsu Laikmetīgās mākslas muzeja vīzija? Kas ir svarīgākās komponentes, kurām tajā ir jābūt?
Prioritātei ir jābūt celtnes piemērotībai dažādu mākslas formu eksponēšanai. Tai ir jābūt mūsdienīgai muzeja videi, kurā prioritāte ir māksla, nevis atrašanās vietas prestižs un ekskluzīva arhitektūra. Ne mazāk svarīgi par pašu telpu ir cilvēki, kas vada šo institūciju, izstrādā programmu un iekārto izstādes. Bez izcilas komandas un attiecīgi arī satura tas būs vien izklaides parks, kas nepildīs savu pamatuzdevumu – nodrošināt valsts un, cerams, arī pasaules līmeņa laikmetīgās mākslas pieejamību plašai auditorijai.
***
Ēriks Božis
Mākslinieks
Publicitātes foto
Kā jūs izjūtat Laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu?
Ja būsiet pamanījuši, kultūras ziņas, piemēram, interneta medijos tiek ievietotas vēl zemāk aiz sporta ziņām, tāpēc, lai jebkuram būtu saprotams, atbildei uz šo jautājumu izmantošu līdzību no sporta pasaules. Laikmetīgās mākslas pasauli var salīdzināt ar tādu kā tenisa (vai galda tenisa) pāru spēli: vienā laukuma pusē ir mākslinieks un kurators, otrajā – valsts institūcija, visbiežāk Kultūrkapitāla fonds vai Kultūras ministrija. Mākslinieki un kuratori izdara piespēles ar savām idejām, institūcijas atsit ar savām tematiskajām programmām. Un tad nu šis pingpongs mākslas pasaules un valsts institūciju starpā tiek saukts par mākslas procesu. Nav jau slikti, bet tomēr nav paredzams, ka spēles līmenis varētu augt.
Kvalitatīvai spēlei otrajā pusē ļoti pietrūkst augsta līmeņa spēlētāja, ar to es domāju Laikmetīgās mākslas muzeju. Ir vajadzīgs spēlētājs, kura spēles līmenis ļautu celties arī pārējo spēlētāju līmenim. Profesionāls spēlētājs, no kura var mācīties. Šķiet, ka no šāda kvalitatīva spēlētāja – muzeja – parādīšanās un no spēles līmeņa celšanās būs ieguvēji arī skatītāji.
Kāda ir jūsu Laikmetīgās mākslas muzeja vīzija? Kas ir svarīgākās komponentes, kurām tajā ir jābūt?
Mēs dzīvojam attīstītas gaumes un glīta dizaina laikmetā, kurā, tiecoties pēc ērtas un komfortablas dzīves, iepakojums dažkārt aizstāj saturu. Kultūras notikumi aizvien vairāk tiek apskatīti labi pavadīta laika un izklaides kontekstā. Arī Laikmetīgās mākslas muzejam ir liela bīstamība pārvērsties par šādu statusa lietu ar visiem vajadzīgajiem atribūtiem: cafe latte un prosecco muzeja kafejnīcā, stilīgu logo, gaumīgu "merčendaizingu" u. tml. Tomēr tas ir tikai minimāls sākuma līmenis, kādā sākt runāt par muzeja funkciju.
Manuprāt, muzeja vīzija jāskata kopā ar atbildi uz jautājumu: kas tad ir laikmetīgās mākslas funkcija? Vai tās uzdevums ir būt par labklājīgas dzīves statusa lietu vai tomēr šīs labklājīgās dzīves kritisku vērtētāju? Vai tās uzdevums ir būt komfortabli mierinošai vai tomēr urdošai un satraucošai? Manuprāt, un tas jau redzams tikko uzrakstītajā rindkopā, muzejam ir jābūt vietai, kas ne tik daudz sniedz atbildes, cik galvenokārt uzdod jautājumus. Un, ja pieturamies pie šādas rīcības stratēģijas, radīsies arī taktika – tiks atrastas un saprastas visas nepieciešamās un būtiskās komponentes, kas vairāk gan ir mākslas zinātnieku un kuratoru lauciņš: iepirkumu plāns un izglītības programmas, izstāžu cikli un lekciju vakari. Un stilīgs logo, galu galā.
***
Krista un Reinis Dzudzilo
Mākslinieki
Foto – Kristaps Kalns
Kā jūs izjūtat Laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu?
Pārfrāzējot mūsu draudzenes teikto – pilsēta bez Laikmetīgās mākslas muzeja ir kā pilsēta bez upes. Laikmetīgā māksla visu laiku rodas šeit un tagad un top par atcerēšanās subjektu. Atkārtošana, kā mēs zinām, ir zināšanu māte. Jau šobrīd var redzēt, ka muzeja neesamības dēļ daļa vērtīgas pagātnes laikmetīgās mākslas izzuda, jo gluži vienkārši nebija institūcijas, kura kļūtu par to patvērumu. Gribas redzēt, kā rodas un veidojas vēsture, un vienlaikus redzēt to, kā notiek mākslas process tagadnē.
Kāda ir jūsu Laikmetīgās mākslas muzeja vīzija? Kas ir svarīgākās komponentes, kurām tajā ir jābūt?
Mēs tikko vēl redzējām vienu muzeja projektu, ko varētu saukt par vīziju, un priekpilni gaidījām tā uzbūvi. Gribas cerēt, ka neesam jau otrajā nulles punktā, sākot sarunu par Laikmetīgās mākslas muzeja dzimšanu. Būtiskākā komponente ir laikmetīgā māksla, tā ir un rodas. Arī cilvēki, kuri spētu vadīt muzeju un darīt to laikmeta garam atbilstoši, ir. Beidzamā komponente ir telpa. Kur ir tā telpa, kas top par laiku?