Decembra sākumā Eiropas Savienības mājā uz diskusiju Latvija. Viena no zvaigznēm. Laikmetīgā māksla pilsētvidē. Eiropas pieredze pulcējās mākslas profesionāļi, lai dalītos ar Eiropas un pasaules pilsētās pieredzēto, kā arī atklātu domas par pašreizējo un vēlamo situāciju mūsu vidē. Diskusijas vadītāja Helēna Demakova jau pašā sākumā akcentēja, ka runāt par laikmetīgo mākslu Latvijas publiskajā telpā esot "neiespējamā misija", jo tās tur nav. Vienīgais mierinājums, ka tās nav visā Austrumeiropā, jo mūris, kas padomju gados mūs atdalīja no Rietumiem, šajā cilvēku radošajā izpausmē ir palicis līdz pat šodienai.
Piemineklis gudrībai
Helēna Demakova uzskata, ka "laikmetīgo mākslu pilsētvidē pieļauj sabiedrības un lēmumu pieņēmēju izglītotība". Diskusijā viņa atgādināja par konkursu Rīga smaida – tajā no vairākiem pretendentiem tika izraudzīti četri, kuru pieteikumus plānots realizēt Rīgas pilsētvidē. Mākslas zinātnieci esot pārņēmis "iekšējs mulsums", kad viņa izlasījusi kāda Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes locekļa piebildi, ka šie darbi esot brīnišķīgi, jo tie ir apolitiski. "Tas, ka māksla ir dažāda un ka tās kvalitāti nenosaka, vai tas ir politisks vai humora pilns darbs, līdz kolektīvajai apziņai vēl nav aizgājis," piebilda Helēna Demakova.
Lai pastāstītu par savu pieredzi pilsētvidē, uz diskusiju bija uzaicināta Liene Mackus, kura kopā ar Aigaru Bikši un Māri Bērziņu 2011. gadā radīja lielu rezonansi izsaukušo darbu Piemineklis gudrajai pensionārei. "Dzimusi Vidzemē, labi izglītota, precējusies, ir bērni, tagad daudz lasa, apmeklē bibliotēku un nav pametusi analītisko domāšanu," par iedomāto pensionāri Annu Miķeli kā simbolu inteliģentai kundzei stāsta māksliniece. Līdz Jēkaba laukumam tā nokļuvusi pēc vairākiem atteikumiem no citām vietām – arī no kādas Rīgas skolas puses, jo "skolotājiem šķita, ka tas ir ļoti dīvains projekts".
Efemerais un permanentais
Mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš norāda, ka efemeru laikmetīgās mākslas darbu nonākšana pilsētvidē ir iespējama ne tikai Rietumeiropā, bet arī Latvijā. Daudz lielākas problēmas ir saistītas ar permanentajiem laikmetīgās mākslas darbiem, kurus var salīdzināt ar pieminekļiem, taču – piemineklis var būt viegli "nolasāms", bet tas nav attiecināms uz laikmetīgās mākslas darbiem. Starpkaru periodā viss bija ļoti konservatīvi, bet pēc tam pakāpeniska Rietumu sabiedrības attīstīšanās un izglītošanās šo situāciju mainīja. "Īpaši kopš 60. gadu beigām," akcentēja Helēna Demakova.
Eduards Kļaviņš vēlreiz pievērsa uzmanību izglītības nepieciešamībai, ar to ir saistīta laikmetīgās mākslas parādīšanās arī Latvijas publiskajā vidē. "Ar izglītību un pat savdabīgu toleranci," papildināja mākslas zinātnieks, kurš domā, ka tas nav nereāli, jo pat ar mākslu nesaistīts latvietis sajūtot jebkura darba simboliskās vērtības, "tas ir labs ceļš uz laikmetīgo mākslu pilsētvidē." Savukārt vēl viens diskusijas dalībnieks – Jānis Borgs – izteica jau pavisam konkrētu ierosinājumu, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils ārpusē vai iekšpusē varētu izlikt konstruktīvista Kārļa Johansona darba rekonstrukciju.
Kas par to maksā?
Mākslas zinātniece Laima Slava norādīja – lai mākslas darbi nonāktu publiskajā telpā, ir nepieciešams kāds, kam tas ir vajadzīgs, un kāds, kas par to maksā. Viņa atgādināja, ka klasiskā modernisma un laikmetīgās mākslas darbi tajā ir ienākuši, pateicoties ne tikai pašvaldībām vai valstij, bet arī privātajām iniciatīvām vai lielajām korporācijām, kuras pie savām ēkām centušās uzlikt kaut ko tādu, kas liecinātu, ka tās tur roku uz laikmeta pulsa, un tas visai apkārtējai videi ir nācis par labu.
Runājot par Rietumu pasaules labākajiem piemēriem, Helēna Demakova minēja, ka, iespējams, labākā publiskās mākslas programma ir Čikāgā, kur ir vairāk nekā 700 klasiskā modernisma un laikmetīgās mākslas darbu. Arī Eiropas lielajās pilsētās ir šādas programmas, kurās tiek izmantoti ne tikai publiskie, bet arī korporatīvie līdzekļi. Viens no izciliem paraugiem ir Potsdamas laukumā Berlīnē redzamie darbi, kas tapuši ar Daimler-Benz atbalstu. Viņa atzīmēja, ka arī Rietumu pasaulē ne visas diskusijas par kāda laikmetīgās mākslas darba ienākšanu pilsētvidē ir notikušas "daiļskanīgā unisonā".
Latvijas pieredze
Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīgas 2014 programmas realizācijas vienības vadītāja Dace Vilsone atklāja, ka ar laikmetīgo mākslu un publisko telpu Latvijā "nav viegli", par to viņa pārliecinājusies, kad notikušas aktīvas diskusijas par mākslinieka Aigara Bikšes darba realizāciju Ļeņina pieminekļa bijušajā atrašanās vietā. Tematiskās līnijas Izdzīvošanas komplekts veidotāja Solvita Krese akcentēja, ka tas būs pamanāmākais šāda veida projekts Rīgas 2014 programmā un ka mākslinieka iepriekšējais darbs šajā nozīmēm uzlādētajā vietā izraisījis daudzas diskusijas. Viņa atzina, ka kopumā laikmetīgās mākslas darbu publiskajā telpā Eiropas kultūras galvaspilsētas laikā nebūs "pārāk daudz" un neviens no tiem nebūs paliekošs.
"Kā mēs zinām, ilglaicīgi darbi ir ārkārtīgi dārgi," par finansiālo aspektu atgādināja Solvita Krese. Savukārt mākslas zinātniece un kuratore Inese Baranovska uzskata, ka "ir jādomā par paliekošiem, labiem, kvalitatīviem darbiem publiskajā telpā, kas veido pilsētas seju", bet Latvijā šādas politikas trūkstot. Viņa norādīja, ka gājiens uz muzeju ir katra cilvēka pašiniciatīva, bet māksla publiskajā telpā mūs jau gaida, gribam to vai ne: "Visa sabiedrība var to vērtēt, un sabiedrība mācās novērtēt laikmetīgo mākslu. Līdz šim solim Latvijai vēl ļoti tālu jāiet."