Bet nekā - atrisināju vienu, uzgāzās vēl cita. Un tad es sapratu, ka jārīkojas pavisam vienkārši, iespējams, ļoti sievišķīgi - tas viss jāignorē un jāiet dārzā. Ak, gan jau visas nepatikšanas nokārtosies pašas no sevis un man par labu!
Uzvilku dārzam un skaistajam laikam piemērotu apģērbu, sasēju matus, sameklēju darba cimdus un metos dobēs, pie laistāmrīkiem un mauriņpļāvēja. Un pavadīju divas brīnišķīgas, mierpilnas dienas ravējot, laistot, pārstādot un pļaujot. Nekas nenomierina vairāk kā zemes darbi. Sestdienas un svētdienas pilsētas nomalē ir sevišķi klusas, vien reta mašīna nobrauc garām, vairāk jautri riteņbraucēji. Kaimiņa dārzā laikam ierīkota putnuferma, jo ik pa brīdim no turienes dzirdu pīļu pēkšķināšanu un gaiļa dziesmu, bet pretējā kaimiņa mājā dzīvo mazs puika, kurš labprāt komunicē, bet šajā svētdienā bija nobēdājies - vecmāmiņa neļāva viņam kārtīgi izspēlēties ar ūdens šļauku. Aprunājāmies un es ieinteresēju viņu ar nātru savādo dabu - tās kož, bet ir veselīgas.
Dārza pasaule ir pavisam īpaša un tai nav nekāda sakara ar manām sadzīves problēmām. Tās nesaskaras, nekrustojas un neiet pat līdzās, tās vienkārši ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tādēl, dārzā rosoties, galvā viss lēnā garā nomierinās. Nav vairs uztraukumu, problēmas izskatās vairāk smieklīgas kā nopietnas. Laikam jau zeme ar savu pastāvīgumu, pamatīgumu un bezgalīgo atdošanas spēju, arī cilvēkā visu sakārto. Diena sākās ar kafijas krūzi dārza vidū un vērtējošu skatienu, bet beidzās - ar skatienu, kam pievienota krietna deva gandarījuma un pilnīgu mieru dvēselē. Pēc šīm divām dienām, kad pirmdienas rītā iznācu dārzā, varēju priecāties par padarīto, kas nekavējoties atspoguļojās augos - tie braši turējās pretī karstajai saulei, pojenes, īrisi, magones, astilbes, agrie jasmīni bija gatavi sākt ziedēt, mežrozīšu krūms jau ziedēja, vēl tikai nesen no zemes izlīdušie puķuzirņu stādiņi labi pastiepušies - viss notiek! Par ko gan vēl sūdzēties, vaidēt un nopūsties? Viss taču notiek!