Ravēšanas trakums man sākas jau februārī! Zeme šoziem pat lāga nesasala un likās, ka var jau parušināties...Nagi niez kā traki, ķermenis tāds kā sastindzis ziemas guļā, drausmīgi gribas izkustēties svaigos vējos. Bet patiesībā, februārī, protams, nekas tāds vēl nenotiek.
Bet nu ravēšana iet pilnā sparā un brāzmaini turpināsies līdz pat Jāņiem. Prieks skatīties, ka viss aug griezdamies, arī nezāles. Ravēšanu jāuztver radoši un tikpat dabiski kā regulāru mājas tīrīšanu. Ja mēbeles un citas mājas lietas arī var kādu brīdi iztikt bez tīrīšanas un spodrināšanas, tad - augi nevar. Tas nu laikam jāsaprot. Sunītis jāpabaro un jāizstaidzina, bērni jāapmīļo, arī augi grib augt un pieņemties spēkā, nevis cīnīties ar nezālēm par savu dzīves telpu.
Pavasara sākumā nezāles var likt mierā - tās pat ir vajadzīgas, lai mazais stādiņš justos drošībā no asajiem vējiem un salnām. Nezāles, pašas to nenojaušot, augu aizsargā. Bet tad tās paliek nekaunīgas, jo iedomājas, ka viņām viss atļauts, tad jāķeras pie ravēšanas. Man patīk ravēt. Es to daru ar plikām rokām, lai sajustu zemi, nezāļu saknes un zāļu smaržu. Rokas pēc tam var atkal savest kārtībā, bet sajust zemi, kāda tā ir dārzā, ir svarīgi. Un kailie pirksti vienmēr sapratīs, kura ir nezāle, bet kur - aprušināmais stāds. Es ar nezālēm necīnos. Protams, nelietoju nekādus nezāļu iznīcinātājus, Dievs nedod! Tikai ar rokām. Un, ja sakne arī paliek zemē, lai! Nezāles, viņām par apkaunojumu, es izmantoju dārza labā - sametu kompostā vai salieku turpat zem augiem - tās izkaltīs un pasargās augu no sausuma un nākamajām nezālēm, kurām būs grūti izspraukties dienasgaismā.
Ravējot var ieņemt visdažādākās pozas, ļauties saulei un visas muskuļu grupas ir noslogotas.
Ravējot var domāt. Tā lēni, mierīgi, bez steigas. Par to un šo, par svarīgo un ne tik svarīgo, bet domas plūst tieši vajadzīgajā virzienā, jo viss noris saskaņā un harmonijā - tu esi saistīta ar zemi, pieskaries tai un rušinies, ļaujot tai vieglāk elpot, zeme atdara ar to pašu - atver tavus garīgos spēkus, aprušina tos un tie tiek palaisti brīvībā - lidojumā.
Saprotams, esmu pielaidusi arī trakas kļūdas, jo neesmu botāniķe. Pirms diviem gadiem atstāju savā dārzā tādus mazus, sārtus audziņus, kas izskatījās pēc āboliņa, tie izauga un parādījās arī dzelteni glīti ziediņi. Izskatījās jauki un es neklausījos draudzenes brīdinājumā - tie izsēsies, tie ir nezāles! Tieši tā arī notika! Nu es maksāju par savu nezināšanu - tie ir izsējušies pa visu dārzu.
Bet svešus dārzus es neravēju, tik traka fanātiķe arī neesmu, lai gan - "ko tur liegties, nav vērts!"... kādreiz svešā dārzā...tā vien gribas noliekties, izraut kādu zāli, drusku parušināties...tāpat vien, prieka pēc.