Mums Latvijā jau ir ievērojamu igauņu mākslinieku, kā Jiri Arraka, Andresa Toltsa vai Kaido Oles, darbi, kas iekļauti ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Taču šīs vērtības būtiski papildina arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumos rodamais meistara Leonharda Lapina sniegums. Tas gan vēl ir tikai niecīgs viņa vētrainās kreativitātes daudzo šķautņu apliecinājums, kas nāk no igauņu atmodas un padomju ēras norieta perioda.
Tēvi Lapiņš un Maļevičs
Lapinam nav nekā kopēja ar kādu tur franču trusi – le lapin. Uzvārda nozīme toties izriet no mums pazīstamā "Lapiņa". Ievērojamā igauņu avangarda klasiķa – mākslinieka, arhitekta, teorētiķa, Igaunijas Mākslas akadēmijas profesora, Helsinku Mākslas akadēmijas un Helsinku Tehnoloģiskās universitātes vieslektora... – Leonharda Lapina (1947) uzvārds patapināts no viņa mātes pirmā vīra latvieša Lapiņa, kurš kaut kad padomiski krieviskots kā Лапин. Šāds aizņemšanās manevrs tolaik motivēts ar Leonharda dzimto vecāku, skroderu pāra Sofijas Lapinas un Rūdolfa Mitusa, neoficiālajām attiecībām. Tās legalizējušās tikai laikā, kad jauneklis Leo bija sasniedzis jau 25 gadu vecumu. Savukārt protopatēvs, īstais Lapiņš, nedaudz agrāk tika samalts gulaga dzirnās.
Vēlāk kādi mistifikatori Leonhardu Lapinu nodēvēs par paša Kazimira Maļeviča (1879–1935) ārlaulības dēlu. Te jāpiezīmē, ka attiecībā uz Kazimiru Severinoviču joprojām valda vēl izvērstāks nacionālās piederības "mišungs". Par pasaulslavenā ģeometriskā abstrakcionisma iedibinātāja etnisko piederību, motivēti balstoties viņa biogrāfiskajās īpatnībās, dedzīgi cīnās gan krievi un ukraiņi, gan poļi un baltkrievi. Pie viena šis staļinisma laikā skarbi noniecinātais avangardists nu tiek dēvēts arī par padomju mākslinieku. Tomēr Leonharda Lapina sakarībā Maļeviču pieminēsim tikai metaforiski – simboliskā nozīmē: rau, kur garīgais tēvs! Būtībā te rodama norāde uz divu meistaru analoģijām mākslinieciskajos principos un metodēs. Piemēram, Maļeviča Melno kvadrātu liekot blakus Lapina gleznām un grafikām, to simbolu kodolīgumā ievērosim līdzīgu ģeometriski monumentālu plakātiskumu, kas brīžiem sabalsojas pat ar slavenajiem ROSTA logiem. Formas ziņā še redzama tieša saikne ar Pēterburgas klasiķa Maļeviča jau 1915. gadā iekopto supremātismu.
Termins balstīts latīņu vārdā supremus – visaugstākais. Ar to tika norādīts uz abstraktajās kompozīcijās dinamiski kārtotajām visvienkāršākajām ģeometriskajām figūrām – apli, taisnstūri, kvadrātu, taisni... Pamatsimboli ietverot universālas idejas. Šo valodu jaunajam igauņu censonim savā laikā personīgi ierādīja Maļeviča laikabiedrs gleznotājs Pāvels Kondratjevs (1902–1985). Leo Lapins, iedziļinoties Kazimira Maļeviča mākslas un teoriju pasaulē, pārņēma arī viņa uzstādīto supremātisko krāsu kodu – melns, balts, sarkans. Un ietiecās arī attiecīgo simbolu interpretācijās, pietuvinājās krievu konstruktīvisma konceptiem.
Minētā "Maļeviča paternitātes" mistika, domājams, reiz izlīdusi kā džins no Viru Valge pudeles uz jautras kompānijas galdiņa Tallinas Ku-kū klubā. Jo Leo Lapina aizraušanās ar konstruktīvismu un supremātismu bija fundamentāla un demonstratīva. Šo revolucionāro ideju un dumpīgās estētikas manifestācijas, gan oriģinālā un gluži igauniskā lauzumā, staroja laukā gandrīz no katras Leonharda Lapina grafikas, katra uzgleznotā audekla un pat katra arhitektūras projekta. Un virmoja arī daudzos viņa manifestos un literāros sacerējumos, no kuriem daži figurēja ar dīvainu pseidonīmu – Alberts Trapežs.
Dumpīgais arhitekts
Te svarīgi atcerēties, ka Leo Lapina pamatprofesija – arhitekts – veidota atbilstoši cienīgā academic background satvarā. Uz to savā laikā dēlu iedvesmojuši mīlošie vecāki. Viņu praktiskajā prātā valdīja orientācija uz dzīves cīņu, kur, savu vietu zem saules meklējot, allaž jālūko kāds ienesīgs darbs un jāvairās no visādu inteliģentiņu piekoptās "plānā galdiņa urbšanas". Taču Leonhardam abas šīs polārās pretējības izdevās dāsni un produktīvi apvienot savas personības monolītā. Viņa mākslinieciski intensīvā daudzveidība kāda latvju mākslas vērotāja raksturojumā guva apzīmējumu – Igaunijas Vienīgais Izverdošais Vulkāns.
Arhitekta Leo Lapina radikālisms padomju sistēmā nikni konfliktēja ar strojkomu un gostu kaulainajiem normatīviem, un varas birokrāti viņu padzina no visiem valstiskajiem būvdarbiem. Tālab viņš pievērsās privātajai praksei un savrupmāju projektēšanai. Šo norisi Leo Lapins nekomercializēja un nepakļāvās klientu diktātam. Savus principus viņšpauda programmatiskā frāzē: "... mērķis bija veidot arhitektūru kā brīvu mākslas formu, kā garīguma manifestāciju un arī kā neatkarīgu un ietekmīgu faktoru, kas būtiski iespaido sociālās norises."
Paralēli arhitekta dzīvei Leo Lapinam ritēja vēl otra – mākslinieka – realitāte. To gan intelektuāli stiprināja īpašās arhitekta zinības un koptā konstruktīvas domas disciplīna, savukārt abstraktas tēlainības atklāsmes rosināja bērnībā vecāku skroderdarbnīcā rastie piegrieztņu zīmējumi. Pie vizuālajām mākslām Leonhardu Lapinu 60. gados visciešāk saistīja jau tolaik autoritatīvā studiju līdzgaitnieka grafiķa Tenisa Vinta izsmalcinātā pieredze un dziļais intelekts. Tā zīmējumu ezoterisko līniju elegance un mākslas zinātnieka rafinētība (Lielvārdes jostas atklāsmes!) Leo Lapina attīstībā kā lupas palielinājumā sabiezēja milzīgā mākslinieciskā enerģētikā un dumpīguma jaudā. Tolaik šo personību lokā pulcējās spēcīgs igauņu mākslinieku aktīvs – Vilens Kinnapu, Rauls Mēls, Tīts Kaljundi u. c. –, no kura daudzi apvienojās Leo Lapina 1972. gadā organizētajā "Tallinas skolā".
Politiskais huligāns
Leo Lapins daudzkārt ir izpaudies kā nemiera cēlājs (troublemaker) un problēmu avots artistisku performanču un hepeningu prezentācijās, viņa rosībās varētu saskatīt daudzas līdzības ar mūsu 80. gadu avangarda patriarhu Hardiju Lediņu. Taču atšķirībā no viņa Leo Lapina provo-art skandāliem oficiālās sabiedrības vidē piemita vēl arī izaicinoša politiskā nokrāsa, aiz kuras skaidri jaudās sapnis par igauņu nacionālo trikoloru. Padomiskajā pagātnē viņš visai atklāti pozicionējās kā antisovetisks "huligāns". Leo Lapina neskaitāmās publiskās epatāžas, mutes palaišanas un anarhistiskie izlēcieni tieši šādā rakursā iezīmēja viņu kā politiski slidenu disidentu. Gan ne tik bīstami lielu, lai būtu tūdaļ jānonāk "sanatorijā" aiz restotiem logiem, taču pietiekami provokatīvu, lai itin bieži viesotos kašķīgās profilakses vizītēs igauņu stūra mājā. Leo Lapinam izstrādājās pat sava komunikācijas metode: "Ja tevi sauc uz čeku, vispirms noteikti vajag kārtīgi pieēsties. Tā gruntīgi – kartupeļus ar treknām kotletēm un sautētiem kāpostiem. Un tad tu tur aizej, un dusmīgs izmeklētājs vicina dūres, lēkā un bļauj uz tevi, ka nu gan parādīšot, ka aizsūtīšot uz desmit gadiem pie baltajiem lāčiem... Bet tu tikmēr, labsirdīgi žagodamies, cīnies ar miegu un, krēslā iezvēlies, klusi snauduļo. Vismaz nervi pasaudzēti. Kā smejies – vilks paēdis, un arī Lapins dzīvs."
Igauņi jau tolaik – un kā parasti – bija daudzās jomās advancētāki par pārējiem baltiešiem, nemaz nesalīdzinot ar citiem "pēseresā". Un arī mums, no Latvijas raugoties, tur viss šķitās (dažkārt iluzori) stipri brīvāks esam, liberālāks un rietumnieciskāks. Daudzkārt to motivēja ar tikai viņiem atvērto Helsinku televīzijas logu, kur pavērās apgaismības skats uz milzīgo pasauli aiz dzelzs aizkara. Igauņu laikabiedri jau tolaik laikmetīgās mākslas izpausmes sauca īstajos vārdos un ar vecām sarkanās ideoloģijas dogmām vairs neķēpājās, kamēr mēs nereti bijām spiesti savus modernismus mākslās maskēt kā "dizainu" vai "socreālismu attīstībā". 60. gadu lielā un plaši pārdzīvotā aktualitāte bija amerikāņu inspirētais pop-art. Un Leo Lapina gara radinieku lokā līdzās Maļevičam cieši iemājoja, piemēram, Endijs Vorhols. Daudzveidīgo māksliniecisko eksperimentu vilnis gan noplaka pēc 1968. gadā notikušās Kremļa tankistu "brālīgās palīdzības" Čehoslovākijā. Jo arī Igaunijā vienīgās pareizās partijas cenzori izbiedēti sarosījās un jūtami piegrieza skrūves. Tas veicināja dziļāka mākslas underground izveidi.
Neformālā biedrošanās
Leo Lapina karadienests veselu gadu ritēja Rīgā. Viņam gan necerēti paveicās un nebija jāsoļo ierindā un jāšauj manevros. Pret māksliniekiem militāristi juta respektu un atvēlēja veselu darbnīcu pilsētas centrā ārpus kara daļas novietnes. Daudzi igauņi tolaik par Rīgu jūsmoja, jo tā esot īsta metropole. Tur nu tika gleznots par prieku oficieriem, pie viena gūstot arī svētīgu pašizglītojošu praksi. Uz mājām Tallinā Leo pārveda kādas 100 gleznas. Galvenā bagātība – izvērstie sakari un pamatīga (zaļā pūķa dāsni stiprināta) draudzēšanās ar latviešu, lietuviešu un krievu māksliniekiem. Tā krietni izvērtās arī Maskavas avangardistu vidē. Tur svarīga atslēgas persona bija eksgulagietis, mākslas pagrīdnieks igaunis Ilo Sosters (1924–1970). Tai lokā bija arī nu jau pasaulslavenie un leģendārie radikāļi – Iļja Kabakovs (1933), Ernsts Ņeizvestnijs (1925), Vladimirs Jankiļevskis (1938)... Šāda izcila biedrošanās, īpaši baltiešu vidē, pārtapa visai plašā un gadiem ilgstošā kopizstāžu praksē, galvenokārt Rīgā un Tallinā, ko beigu beigās noslāpēja tikai atgūtajā neatkarībā uzrūgusī savrupība un nošķirtība.
Supremātisks melnais humors
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā iekļautā grafiku sērija Zīmju sarunas tapusi 1989.–1991. gadā un veikta zīdspiedes tehnikā. Maļeviča supremātisma inspirētos traktējumos varam rast zināmus parodijas elementus. Tāds semiotisks melnais humors visai ironiski piparotā politiskā mērcē. Piemēram, kompozīcijā Molotovs – Ribentrops nacistu kāškrusta zīme draudīgi saķērusies ar komunistisko sirpi un āmuru – norāde uz savstarpējo "draudzību" un "sociālistisko radniecību". Aktuālās Charlie Hebdo karikatūru drāmas un "svētumu zaimošanas" tēmai pravietiski pietuvinās kompozīcija Ortodoksija, kurā zeltīts pareizticīgo krusts pilda āmura lomu sakabē ar boļševistiski sarkanu sirpi. Daudzslāņaina metafora, kurā var saskatīt norādi uz baznīcu kā lielinieku upuri vai arī drīzāk otrādi – tās gatavību sadarbībai ar tirāniju.
Provokatīvā lapu virknē ar reklāmisku uzrakstu "KOMMUNISM" arī apspēlēts šīs kustības tradicionālais svētums – sirpis un āmurs. Redzam ierasto sirpi, taču āmura vietā tas še krustots ar ereģētu zelta peni. Sirpis teju fiziski jūtams kā sabiedriskās vitalitātes apdraudējums! Vīriešu dzimuma skatītāji refleksīvi steidz ar plaukstu piesegt savu tik vērtīgo priekšpusi.
Dažās kompozīcijās to grafiskā epatāža vērsta uz staļinisma brutālās iedabas atklāsmēm. Maļeviča kvadrāts še ņirdzīgi pārvērsts par kontrasupremātisku figūru – sarkanu piecstaru zvaigzni. Kompozīcijā Staļinisma apoteoze tā novietota uz apgāztas melnas zvaigznes fona, kas parādās kā sātaniska alternatīva melnajam kvadrātam. Simbolu sakabē it kā manifestējas pretspēku cīņā gūtā diktatūras uzvara, bet marksistu dialektika šādos gadījumos paredz arī tajos iesēto bojāeju. Visbeidzot – šo rakstu ilustrējošais darbs Staļinisms un abstrakcionisms ir teju didaktiska norāde uz brīvas mākslas un modernisma, plašāk – brīvas apziņas, pakļaušanu totalitārisma ideoloģijai. Sarkanā zvaigzne kā sagumzīts kvadrāts nu dominējoši pakārto savai konfigurācijai supremātisku diagonāļu melno spietu. It kā paturpinājums iz Maļeviča ikonogrāfijas, it kā bērnības reminiscence par Lapina vecāku leģendārajām piegrieztnēm. Bet katrā ziņā skaidra politiska noraidījuma deklarācija. Daudzos Leonharda Lapina darbos tā izskan kā epitāfija visai padomju sistēmai. Šo grafisko lapu tēlainībā un ironijā varam rast arī pamācošas atmiņas par vēsturisko supremātistu naivi dedzīgo flirtu ar boļševismu 20. gados, pretenzijām būt par "jaunas pasaules cēlājiem" un vecās "buržuāziskās kultūras " grāvējiem. Šķiet, patiesi – vai dots devējam atdodas?