Savos jaundarbos mēs pievēršamies tam, kas skar ikvienu no mums, – nāvei, cerībai, dzīvei, bailēm, seksam, naudai, rasei un reliģijai. Tā ir sūdu pilna, atkailināta un cilvēcīga pasaule. Attēli ir neprātīgi, supermoderni un satraucoši, tie runā par pagātni, tagadni un nākotni. Mēs esam ļoti priecīgi, tie ir lieli svētki, un aicinām jūs pievienoties. Šādiem vārdiem neatvairāmie britu klasiķi Gilberts un Džordžs piesaka savu izstādi New Normal Pictures. Ekspozīcija ir iekārtota Londonas galerijā White Cube Mason’s Yard, taču pagaidām tā ir aplūkojama tikai tiešsaistē (būs pieejama galerijas mājaslapā līdz 1. maijam). Paredzēts, ka klātienē izstādi varēs apmeklēt no 13. aprīļa, un vizītei ir jāreģistrējas iepriekš.
Tēlo, ko jūti!
Skatītāji redzēs divdesmit sešus lielformāta fotodarbus, kas ir apvienoti sērijā New Normal Pictures. Tie tapuši galvenokārt pandēmijas laikā, savukārt fotogrāfijas, kas ir šo kolāžu pamatā, tikušas uzņemtas neilgi pirms ārkārtējās situācijas sākuma. Apdullušie Gilberts un Džordžs izspēlē dažādas mizanscēnas Londonas vidē – kapos, zaļumos, starp debesskrāpjiem, autobusu pieturā, ielās un pagalmos. Šķiet, kāds pārdabisks spēks viņus mētā no vienas Londonas vietas uz citu. Gilberts un Džordžs ieņem neveiklas pozas, viņi ir saliekušies, sašķiebušies. Viņu sejas izteiksme ir, maigi sakot, skāba. Personāži ir sastinguši neizpratnē par notiekošo.
Mākslinieki prot lieliski spēlēt – savos darbos viņi tēlo, ko jūt, tāpēc vienmēr ir tik ticami. Jaunā cikla ainas ir traģikomiskas un uzjautrinošas lielpilsētas svētbildes, kurās ir notverts mūsu dzīvē valdošais haoss – pāris izdzīvo izmisumu, īgnumu, bezpalīdzību, neapmierinātību, izbrīnu. Taču Gilberts un Džordžs nenolaiž rokas – viņi bruņojas ar lāpstām, lai izraktu kapiņu, un pārliecinoši nostājas aizsargpozīcijā.
Tēlnieku likumi
Divi cilvēki – viens mākslinieks, viena "dzīvā skulptūra" (tā viņi sevi raksturojuši). Viņi strādā tikai divatā un ir teikuši: ja ar vienu no viņiem kaut kas notiks, Gilberts un Džordžs vairs nepastāvēs. Viņi iepazinās 1967. gada vasaras izskaņā, kad studēja Londonas Svētā Mārtina Mākslas skolā, un kopš tā brīža vairs nav šķīrušies ne dzīvē, ne mākslā. Viņi ir studējuši tēlniecību un visu, ko dara, uzskata par skulptūru. Gilberta un Džordža figūras vienmēr ir spēlējušas galveno lomu viņu performancēs, videodarbos un fotokolāžās. Kopš pašiem pirmsākumiem viņu mērķis ir bijis pārvērst pasauli par savu mākslas galeriju. Viņu devīze – Māksla visiem.
1969. gadā Gilberts un Džordžs publicēja manifestu Tēlnieku likumi. Tajā ir četri panti:
1. Vienmēr esiet eleganti ģērbies, kopts, nesaspringts, draudzīgs, pieklājīgs un kontrolējiet situāciju.
2. Lieciet pasaulei sev ticēt un dāsni maksāt par šo privilēģiju.
3. Nekad neuztraucieties, nenosodiet, neapspriediet un nekritizējiet, palieciet kluss, cieņpilns un mierīgs.
4. Tas Kungs joprojām klusē, tāpēc neatstājiet savu solu uz ilgu laiku.
Tie ir ētiskie principi, kas ir atvērti interpretācijai, un visi, kuri izvēlas dzīvot un strādāt, tos ievērojot (ieskaitot pašus manifesta autorus), var to darīt atbilstoši laika prasībām.
Gilberts un Džordžs ir vieni no konceptuālās mākslas un performances pamatlicējiem, viņu vieta mākslā allaž ir bijusi unikāla – viņi ir radījuši savu valodu, stilu un formātu. 60.–70. gadu mijā Gilberts un Džordžs bija vieni no retajiem, kas radīja nedokumentālus fotodarbus. Runājot par savu mākslu, viņi konsekventi lieto vārdu pictures – attēli, bildes. Tas, ko viņi dara, nav ne gleznas, ne fotogrāfijas (viņi izmanto fotokolāžas tehniku).
Adrese nemainās
Gilberta un Džordža vizuālā estētika ietekmējusi daudzus citus duetus un kolektīvus – gan grupu Kraftwerk, gan duetu Pet Shop Boys, gan fotogrāfu, dizaineru un režisoru paaudzes. Uz Gilberta un Džordža mākslu atsaucas filmu, videoklipu un reklāmas veidotāji. Viņi rada formāli strukturētu mākslu, kurā nav nekā lieka. Gilberts un Džordžs ir vizuālās mākslas dzejnieki, kuri precīzi un smalki strādā ar tēliem, žestiem, vārdiem. Londona ir viņu pilsēta, Īstenda ir viņu rajons. Mākslinieku Londonas adrese ir nemainīga kopš 60. gadu beigām, un viņi to neslēpj (tā ir atrodama viņu darbos un to anotācijās).
Gilbertam ir 77 gadi, Džordžam – 79 gadi. Viņi kopš jaunības valkā nevainojamus uzvalkus un uztur dzīvas senās angļu drēbnieku tradīcijas. Mēs vairākkārt esam redzējuši Gilbertu un Džordžu kailus, bet sporta tērpos vai neformālā apģērbā mēs viņus nekad neredzēsim. Vecmodīgās Anglijas gars, humora izjūta, dzēlīga, skarba ironija, kā arī huligānisms un drosme, kas izpaužas jebkādu tabu noliegšanā, uzticība vārda brīvībai ir viņu tēla sastāvdaļas. Gilberts un Džordžs ir džentlmeņi, kuri vienmēr ir bijuši uzstājīgi brīvi savā pašizpausmē.
Viņu fantāzija sakņojas reālismā – Gilberts un Džordžs gūst idejas savā ikdienas dzīvē Īstendā. Viņi vēro un ieklausās tajā, kas notiek viņiem apkārt, viņi vāc materiālu ielās. "Mēs nomirtu, ja mums būtu jādzīvo Rietumlondonā," kādreiz sacījis Džordžs. Viņiem nemaz nevajag apceļot pasauli – pāris dodas pastaigā pa Brikleinu, kas ir aiz stūra no viņu mājas, un visa pasaule tās multikulturālajā spožumā ir kā uz delnas. Viņus uzlādē vietējā spriedze, lokālā un globālā kolorīta mijiedarbība, privileģētu un marginālu personāžu klātbūtne.
Skatiens lejup
Kas piesaista Gilberta un Džordža uzmanību? Mākslinieku interešu loku ir noformulējis viņu daiļrades pazinējs rakstnieks un kritiķis Maikls Breisvels: "Ielas, svešinieki, lapas, krusti, nauda, asinis, durvis, ziedi, kartes, lietus, grafiti, koki, kakas, amuleti, kanāli, košļājamā gumija, sperma, satiksme, ēkas, sviedri, ceļa zīmes, mušas, tīņi, atkritumi, kapi, urīns, bezpajumtnieki, statujas, Gilberts, Džordžs. Vērošana, žestikulēšana, kliegšana, atpūta, sabrukšana, skriešana, dejošana, skatīšanās, staigāšana."
Skaudrā pieredze būt dzīvam mūsdienu pasaulē – Gilberta un Džordža mākslas būtību raksturo Maikls Breisvels. "Gilberts un Džordžs vienmēr ir vēstījuši par jūtām un kaislībām, nevis translējuši intelektuālus priekšlikumus un emocionāli nesvarīgas idejas. Viņu māksla aptver humāno pieredzi visā tās pilnībā, un tā ir balstīta uz viņu pašu dzīves absolūto patiesību," uzsver Maikls Breisvels.
Runājot par ciklu New Normal Pictures, mākslinieki stāsta: "Nesen sapratām, ka agrāk, dodoties ārā, visu laiku esam skatījušies augšā. Tagad sākām pievērst uzmanību tam, kas mums ir zem kājām. Skatāmies lejup un redzam jaunu pasauli." Gilberta un Džordža atradumi – segas, saliekamās gultas, atkritumu maisi, piepūšamie baloni, šampanieša korķi un citi krāmi – ir nonākuši viņu jaunākajos darbos.
Gilbertam un Džordžam ir svarīgi, lai skatītāji saprastu, ko redz, un identificētos ar darbu saturu, kurā tiek aplūkoti dzīves emocionālie, morālie un sociālie aspekti. Viņu darbi nereti tika uzskatīti par provokatīviem un pārāk atklātiem, taču Gilberts un Džordžs noliedz pieņēmumu, ka jebkad ir mēģinājuši provocēt: "Šoks un provokācija ir mediju, nevis mākslinieku ideja. Mūsu attēlos nav ne uzbrukuma, ne konfrontācijas. Tajos ir konkrētu tēmu un motīvu izpēte."
Mākslas vēsturnieks, kritiķis un kurators Marko Livingstons sniedz dažus padomus skatītājiem, kā būtu jāuzlūko Gilberta un Džordža māksla: "Skatoties uz viņu attēliem, uzticieties sev. Neklausieties, ko saka citi. Nolieciet malā savus aizspriedumus. Izvairieties no intelektuālas reakcijas; ja nepieciešams – dariet to ar spēku vai gribu. Ļaujieties sajūtām, pat ja tās izraisa nepatīkamas domas. Uzdrīkstieties domāt neiedomājamo, kā to dara paši mākslinieki, veidojot savu mākslu. Ļaujieties šai paralēlajai pasaulei bez ierunām, kaut vai tikai eksperimenta dēļ un pavērojiet, ko šajā procesā uzzināsiet par sevi, atmetot izlikšanos."
Statujas nav jāgāž
Britu laikraksta The Guardian mākslas apskatnieks Džonatans Džonss šonedēļ publicētajā intervijā jautā dzīvajai skulptūrai Gilbertam un Džordžam, ko viņi domā par pieminekļu graušanu, kas pēdējā laikā piedzīvota Eiropā un citur pasaulē dažādu sociālo nemieru rezultātā. Daudzi uzskata, ka pieminekļi, kuri it kā slavina vergturību un koloniālismu, būtu jānojauc. Gilberta un Džordža attieksme ir skeptiska. "Mēs to nodēvētu par apkaunojošu rīcību," saka Džordžs. "Tas ir ļoti dīvaini, jo parasti šīs statujas ir neredzamas. Neviens uz tām neskatās." Mākslinieki domā, ka pret šiem objektiem ir jāizturas kā pret kultūras pieminekļiem. "Atstājiet tos tādus, kādi tie ir, jo tā ir pilsētas daļa. Jūs taču nebraucat uz Romu un negāžat visas romiešu skulptūras. Jūs neiznīcināt Cēzara krūšutēlus, kaut viņš noteikti ir darījis ļoti sliktas lietas," piebilst Gilberts.
Viņi ir pārliecināti, ka Viktorijas laika skulptūras ir estētiski spēcīgākas nekā mūsdienu publiskā māksla. Pagātnē uzstādītās figuratīvās statujas ir fantastiskas, bet mūsdienu māksla, ko redzam ielās, bieži vien ir problemātiska, norāda Gilberts un Džordžs.
Par godu izstādes New Normal Pictures atklāšanai šovakar, 4. martā, plkst. 19 pēc Latvijas laika platformā Zoom notiks galerijas White Cube rīkotā virtuālā saruna ar Gilbertu un Džordžu. To vadīs filosofs, mākslas kritiķis un kurators Daniels Birnbaums.
Informācija: whitecube.com
