Ir kaitīgākas profesijas par industriālo dizainu, bet tādas ir tikai dažas – Viktors Papaneks rakstījis savas grāmatas Dizains īstajai pasaulei/Design for the Real World ievadā 1971. gadā. Lai gan tolaik vairāki izdevēji atteicās tās manuskriptu izdot, tā ir kļuvusi par vienu no vispopulārākajām grāmatām par dizainu. Grāmata tulkota vairāk nekā divdesmit valodās.
Izstāde Dizaina politika/The Politics of Design Barselonā rāda plašo kultūras lauku ap skandalozu slavu iemantojušo Viktoru Papaneku. Dizainers ir dzimis un audzis Vīnē, sešpadsmit gadu vecumā nokļuvis Ņujorkā kā bēglis, visu mūžu daudz ceļojis, uzturējies Bali, Zviedrijā, Malaizijā, Āfrikas valstīs un citur, strādājis par profesoru vairākās augstskolās. Izstādē daudzo eksponātu vidū ir redzamas Papua-Jaungvinejā sastopamās Kula rotas no viņa privātkolekcijas, rekonstruētas viņa ģeometriskās struktūras bērnu rotaļlaukumiem, parādīti daudzveidīgi arhīva materiāli – fotogrāfijas, Viktora Papaneka un viņa domubiedru pieraksti. Tomēr izstāde nekavējas tikai pagātnē. Ekspozīcijā ir parādīts arī mūsdienu dizains, kas sasaucas ar Viktora Papaneka uzskatiem, tādējādi tiek aktualizēts jautājums – kas ir mainījies piecdesmit gados kopš grāmatas Dizains īstajai pasaulei iznākšanas.
Nesaudzīgais kritiķis
Šajā grāmatā ir apkopoti Viktora Papaneka priekšstati par dizaina uzdevumiem un mērķiem. 1971. gadā viņš rakstīja: "Esam uzskatījuši tīru gaisu un tīru ūdeni par pašsaprotamiem pirmo desmit miljonu gadu laikā, bet šobrīd situācija ir drastiski mainījusies. Lai gan saindētā gaisa un piesārņoto ūdeņu iemesli ir sarežģīti, industriālie dizaineri un industrija kopumā noteikti ir līdzatbildīgi kopā ar citiem šausminošajā situācijā."
Viktors Papaneks asi vērsās pret amerikāņu sabiedrībā valdošo patērnieciskumu: "Izmetot mēbeles, transportlīdzekļus, apģērbu un sadzīves iekārtas, drīz varam attapties, ka arī laulības ir aizsviežamas, bet globālajā līmenī arī valstis un pat kontinenti ir vienreiz lietojami kā Kleeneex salvetes." Viņa kritika pret pastāvošo industriju bija tik nesaudzīga, ka amerikāņu dizaineri esot draudējuši ar boikotu, ja Viktora Papaneka darbi tiktu iekļauti plānotajā ASV industriālā dizaina izstādē Pompidū centrā Parīzē.
Viktors Papaneks radikālus uzskatus pauda ne tikai grāmatās, bet arī provokatīvās darbībās. Kad 1971. gadā mašīnbūves industrijas pārstāvji publiski aizbildinājās, ka drošāka bampera ieviešana sadārdzinātu viena auto cenu par vairākiem simtiem dolāru un tā izstrādei būtu nepieciešami vairāki gadi, Viktors Papaneks izgatavoja savu bampera prototipu. Tā izturību viņš pārbaudīja, ietriecoties ar auto Senāta biroja ēkā. Ar rezultātu apmierinātais dizainers plašsaziņas līdzekļiem atzina, ka šī prototipa izstrādei viņš ir veltījis desmit minūtes un izgatavošanai izmantojis divus dēļus un vairākus desmitus tukšu skārdeņu. Viņa mērķis nebija konkurēt ar ražotājiem, bet vērst uzmanību uz dizaina sociālo atbildību.
1970. gadā izdevumā Futurist bija publicēts falsificēts autora ziņojums The Lolita Project, kas vēsta par mākslīgu, no plastmasas izgatavotu sieviešu ķermeņu ražošanas sākšanu. Investoriem tika solītas apsildāmas, interaktīvas sieviešu figūras ar plašu matu krāsas un ādas toņa izvēli. Papildus tika piedāvāti arī modeļi ar divpadsmit krūtīm vai ķirzakas ādu. Lai gan dizainers ziņojumu bija iecerējis kā satīru, lai ilustrētu, kā "bezatbildīgs dizains, vīriešu šovinisms un seksuālā izmantošana var izvērsties destruktīvā peļņas gūšanas veidā", viņš sev par izbrīnu sāka saņemt ieinteresētu uzņēmēju vēstules.
Nieki mazākumam
Viktora Papaneka skatījumā tie, kam adresēta lielākā daļa veikalu sortimenta, ir minoritātes: "Ar stilu pārņemts dizainers, kurš gudro visādus niekus dažām pārpilnībā dzīvojošām sabiedrības grupām, rada dizainu mazākumam."
Par šīs idejas simbolu ir kļuvušas Viktora Papaneka mātei iecerētās kurpes. Redzot grūtības, ar kurām ikdienā saskārās viņa 1,25 metrus garā māte Helēne, tikko augstskolu absolvējušais dizainers guva iedvesmu no japāņu tradicionālajām koka sandalēm getām un izstrādāja savu platformas apavu modeli. Kad Viktors Papaneks parādīja skices leģendārajam amerikāņu dizaineram Raimondam Levī, kura birojā Manhetenā viņš tobrīd strādāja, viņš sastapās ar priekšnieka neizpratni un izsmejošu jautājumu, vai viņi strādās 50 000 īsu, vecu kundzīšu. Šis 1948. gadā notikušais starpgadījums raisīja Viktora Papaneka noraidošo attieksmi pret amerikāņu komerciāli orientēto dizainu, kura galvenais mērķis bija peļņas gūšana.
Viktors Papaneks uzskatīja, ka dizains ir nepieciešams sociāla rakstura problēmu risināšanai, un kopā ar studentiem izveidoja spēļu kārtis vājredzīgiem cilvēkiem, bērniem drošu medikamentu kasti, un, strādājot par uzņēmuma Volvo konsultantu, 1976. gadā viņš radīja taksometra modeli, kas būtu piemērojams arī cilvēkiem ratiņkrēslos. Viņu nodarbināja iespēja palīdzēt mazattīstītām valstīm – kopā ar studentiem viņš atrada veidu, kā ražot ūdensvada caurules Āfrikas valstīs un izmantot pāri palikušās detaļas, pielāgojot tās bērnu rotaļlaukumiem.
1992. gadā kādā publiskā sarunā dizainers atzina, ka rada "ļoti, ļoti dīvainas lietas". To vidū var minēt trešās pasaules valstīm paredzēto radiouztvērēju Tin Can Radio, kura dēļ Viktors Papaneks iemantoja nievājošu apzīmējumu "miskastu dizainers". Uztvērējs sastāvēja no tukšām skārdenēm, vara stieples, parafīna un lietotas naglas.
Lietotāju aizstāvji
Izstādē iekļautie mūsdienu dizaina risinājumi norāda uz Viktora Papaneka uzskatu dzīvotspēju. Daudzi darbi akcentē pasaules kultūru daudzveidību un pievēršas mazāk aizsargātu vai līdz šim ignorētu iedzīvotāju grupu vajadzībām. Piemēram, šeit ir redzams auduma maisiņš Rock Paper Scissors ar uzrakstu arābu valodā: "Šim tekstam nav cita nolūka kā vien pārbiedēt tos, kas baidās no arābu valodas." Maisiņš kļuva populārs sociālo mediju vidē 2016. gadā, kad kāds to nofotografēja Berlīnes metro, un tas izgaismo ar islāma kultūru saistītos aizspriedumus Eiropas sabiedrībā.
Musulmaņu tradīcijas akcentē arī sporta hidžābs Pro Hijab, ko 2017. gadā pārdošanā laida zīmols Nike. Produkts tapis ciešā sadarbībā ar musulmaņu sportistēm, tā reklāmas materiālos fotografējušās boksere Zeina Nasāra, daiļslidotāja Zāra Lari un citas atlētes. Nike hidžābs ir praktisks sporta apģērba elements, kas atvieglo sieviešu ikdienu treniņos un sacensībās, tas arī simbolizē spēku respektēt, nevis noraidīt citādo.
Sakarības starp sieviešu tiesībām mūsdienās un senām kultūras tradīcijām pēta dizainere Maja Varadaradža. Viņa ir pievērsusies rokassprādzēm, kas jāvalkā indiešu sievietēm pēc precībām, apliecinot absolūtu padevību vīram. Izmantojot vienkāršus mājsaimniecības rīkus, viņa šīs rotas sadauza, sasmalcina, mikroviļņu krāsnī izkausē un pārvērš stikla kaklarotās. Dizainere nosoda vardarbību pret sievietēm Indijā, izaicinot un pārmainot kultūras tradīcijās sakņotos simbolus.
Daudzi eksponāti akcentē dizainu kā politisku rīku. Drošības jautājumu un privātuma aizsardzību aktualizē HyphenLabs un Ādama Hārvija radītā zīda šalle, uz kuras uzdrukātais musturs nojauc seju atpazīšanas algoritmus novērošanas kamerās. Džūliana Olivera darbs The Transparency Grenade apspēlē informācijas kara ieroču arsenālu. Izgatavota padomju rokasgranātas F1 formā, šī ierīce paredzēta informācijas nopludināšanai. Ja viegli pavelk metāla stienīti granātas augšpusē, iedarbosies miniatūrs dators, mikrofons un bezvadu antena, kas slepeni iegūtos datus pārraidīs uz serveri. Tomass Tveitss eksperimentē ar tosteru, mēģinot to pašrocīgi izgatavot ar mājsaimniecībā pieejamiem materiāliem un rīkiem. Mēģinājums replicēt dažus eiro vērtu masu produkcijas tosteru autoram izmaksājis vairāk nekā tūkstoš eiro un prasījis gandrīz gadu ilgu darbu. Tas ilustrē, cik sveši un tāli patērētājam ir resursi, kas ir nepieciešami pat vienkāršāko plaša patēriņa preču ražošanai.
Izstāde iepazīstina ar elektronisko skaņas iekārtu Mosquito MK4. Tā rada augstas frekvences skaņu, ko uztver tikai bērni un jaunieši vecumā līdz 25 gadiem, un tās radītais nepatīkamais troksnis ir paredzēts, lai izkliedētu nevēlamus un traucējošus jauniešu pūļus. Šīs ierīces lietošana ir izraisījusi asas diskusijas par publisko vietu pieejamību un cilvēktiesībām.
"Kāds var pieņemt, ka, pēc manām domām, pasaules problēmas var tikt atrisinātas ar dizainu. Nekas nevar būt tālāk no patiesības. Viss, ko es saku, – daudzas problēmas var tikt mazinātas ar talantīga dizaina iesaisti. Dizaineriem būs jauna loma, ne vairs kā rīkiem industrijas rokās, bet kā lietotāju aizstāvjiem," rakstījis Viktors Papaneks.
Šie robežas testējošie, diskusiju raisošie laikmetīga dizaina piemēri pilda viņa minēto svarīgo misiju – domāt nevis par peļņu, bet cilvēku un viņa nākotni –, tāpat kā izstāde rāda, ka aiz katra dizaina darba stāv cilvēks. Viktora Papaneka gadījumā – harismātiska, tālredzīga, ar humānu pasaules skatījumu apveltīta personība.
Izstāde Dizaina politika Barselonā būs atvērta līdz 2. februārim.