Jauki, ja ministram ir tik nesatricināma pārliecība par ikviena sava resora darbinieka rīcību. Godmanis, itin kā pats būtu klāt bijis, zina, ka operatīvie darbinieki bija nepareizi sasēduši, nepareizi un vaļīgi uzlikuši rokudzelžus, ka iepriekšējā apcietinājumā pret aizdomās turamo nekādas nelikumīgas darbības nav pielietotas, ka viss, ko Gulbja civilsieva raksta savā iesniegumā, ir izdomājumi. Varbūt, ka labi ir tā ticēt savējiem uz vārda. Tad ir viegli strādāt. Un tomēr neticības velniņš paliek. Izlasot Ivetas Šteinas iesniegumu un Gulbja advokāta iesniegumu Godmanim, rodas ļoti daudz jautājumu, un ministra nesatricināmā pārliecība šķiet pārspīlēta. Nedaudz atgādina viņa domubiedra Jaundžeikara pārliecību par KNAB priekšnieka Loskutova vainu vēl pirms viņa atbilstības izvērtēšanas komisijas darba sākuma. Iesniegumā aprakstītā apcietinātā spīdzināšana, sitot ar steku, grāmatu vai ar galvu pret sienu, lejot uz galvas ūdeni, pratinot bez ēšanas no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā, dodot nezināmus medikamentus, draudot viltot pierādījumus citās krimināllietās, papildinot tos ar Gulbja pirkstu nospiedumu un DNS paraugiem, kā arī draudot piemest narkotikas sievas sūtījumam uz cietumu, atgādina kaut ko neskaitāmas reizes dzirdētu atmiņu stāstos par Gestapo vai VDK moku kambariem. Toreiz pēc šādas pratināšanas, bija „troikas” tiesa, spriedums un lode dažu stundu laikā turpat pagrabā. Šķiet, kāda jēga tā spīdzināt savu upuri tagad, jo jebkurš apsūdzētais tiesā no savām liecībām atteiksies, un tiesa taču tik un tā pārbaudīs visus pierādījumus. Jā, ja vien apsūdzētais nodzīvos līdz tiesai. Varbūt, ka patiesībā Gulbis tikai laimīgas nejaušības dēļ neaizgāja bojā, krītot no mašīnas, un droši vien, ja viņš būtu bezsamaņā iekritis ūdenī, diez vai glābēji viņu izvilktu dzīvu. Kas tad būtu noticis? Apcietinājumā atzinies, bēgot gājis bojā, lieta izbeigta, un nevienam vairs nav daļas, kas spridzinājis Vaškeviču. Viss. Neticami un baisi. Un tomēr man vēl grūtāk ir iedomāties Edgaru Gulbi kā Džeimsu Bondu, atbrīvojamies no rokudzelžiem, neitralizējam četrus spēcīgus, trenētus operatīvos darbiniekus, atveram durvis, izlecam no ar 50 km/h ātrumu braucošas automašīnas, pārlecam tilta margām un pazūdam ūdenī. Dzīvē tā nenotiek. Vēl pāris jautājumi, kas neliek mieru. Ja konvojs, kā saka Godmanis, ir rupji pārkāpis konvojēšanas noteikumus, kāpēc ONAP priekšnieks Leonīds Bogdanovs nav atstādināts no darba? Kāpēc nav speciālas komisijas, kas izvērtē viņa atbilstību amatam? Kāpēc šai gadījumā sodu saņems konvojs, bet KNAB gadījumā nevis grāmatvedis, bet Loskutovs? Pavisam jocīgs ir Kalvīša paziņojums par noziedzīgo grupējumu, kurā darbojas „VDK darbinieki, bijušie padomju armijas desantnieki, bijušie Saeimas un Valsts prezidenta Drošības dienesta darbinieki, kā arī citu drošības iestāžu bijušie un pat esošie darbinieki”. Kalvītim ir zināms arī par šī noziedzīgā grupējuma saitēm ar „atsevišķiem politiskiem spēkiem”. Tas nu ir izskatās pilnīgi kā no Staļina – Berijas „pavārgrāmatas” nācis. Interesanti, ka Godmanim, gan nav informācijas, vai politiķi piedalās šai grupējumā. Kā tas var būt, ka Kalvītis zina, bet Godmanis – nē? Gribot negribot, jāuzdod jautājums – vai nu Kalvīša kungs nav līdz galam patiess, vai kā tautā saka – melo? vai arī, baisi pat iedomāties, – kurš ir tas politiskais spēks, kas saistīts ar Kalvīti satraukušo noziedzīgo grupējumu?
Mafija Latvijā?
Iekšlietu ministrs Ivars Godmanis vakar 100. pantā pauda nesatricināmu pārliecību, ka Edgars Gulbis uz Salu tilta ir patstāvīgi izkļuvis no automašīnas, kurā tas atradās četru operatīvo darbinieku konvojā turklāt ar rokudzelžos saslēgtām rokām. Vienīgais, kas Godmaņa kungam vēl nebija skaidrs, bija šis bezjēdzīgās rīcības motīvi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.