Festivāls Survival Kit šogad notiek tukšā skolas ēkā, ieņemot kādreizējos ķīmijas, latviešu valodas, matemātikas kabinetus, skolotāju istabu, direktora kabinetu, aktu zāli, portālam Diena.lv pastāstīja festivāla Baltā nakts 2011 pārstāvji.
Survival Kit redaktore Zane Zajančkauska sarunājas ar izglītības politikas pētnieci Mariju Golubevu par to, kā mainās mūsu priekšstati par mācīšanos, kā mainās un mainīsies pati izglītības sistēma.
Z.Z. "Nesen kādā no Latvijas Stratēģiskās analīzes komisijas atzinumiem lasīju kritiku Latvijas izglītības sistēmai, ka tā pienācīgi nesagatavo cilvēkus nākotnei. Tas šķiet diskutabls uzstādījums, kas rosina domāt, ko mēs īsti sagaidām no izglītības sistēmas? Cik progresīva tā var būt – vai nav drīzāk tā, ka izglītība reaģē uz tagadnē ienākušām tendencēm un izglītības procesa pārmaiņām jābūt drīzāk lēni pārdomātām kā straujām, reaģējošām uz iedomātu nākotnes situāciju?"
M.G. "Izglītībai jābūt progresīvai. Bet tas ir izplūdis vārds, mēs ne vienmēr apzināmies, ko īsti mēs ar to domājam. Izglītība ne vienmēr var sagatavot cilvēku visu pēdējo inovāciju kursā. Kaut vai tāpēc, ka cilvēks pabeidz skolu vai augstskolu, bet tehnoloģijas turpina attīstīties. Tāpēc izglītības sistēmai nav jāiepazīstina ar jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, bet izglītībai ir jārūpējas par to, lai cilvēks pats ir gatavs pārmaiņām, kas visu turpmāko mūžu būs būtiska viņa dzīves sastāvdaļa. Būtiski, lai izglītības sistēma nebūtu virzīta un cilvēka sagatavošanu dzīvei, kurā viss ir noteikts. Šobrīd izglītība, kas mums māca, ka viss ir noteikts, ka ir formulas, kas jāapgūst un ar kurām jāoperē, vairs nestrādā. Pat eksaktās jomas, nemaz nerunājot par humanitārām jomām, mūsdienās daudz vairāk skatās uz kvaziloģiku, nelineārām lietām, faziloģiku, līdz ar to cilvēkam ir jāprot attīstīties pašam. Tādā ziņā izglītībai jābūt progresīvai. Skola nevar pielāgoties visām pārmaiņām, bet mērķis paliek nemainīgs - mēs gribam spējināt un spēcināt cilvēkus. Bet jāņem vērā, ka veidi, kā to darīt ir būtiski mainījušies."
Z.Z. "Survival Kit izstādē vairāki mākslinieki pievēršas izglītībai ārpus izglītības sistēmām, tā piemēram projekts Maiņas punkts veicina neformālu zināšanu un prasmju apmaiņu, mācoties vienam no otra. Ir arī vairāki mākslinieki, kas, domājot par nākotni, nonākuši pie tēmas „vecums”, un nevar nepamanīt, ka par vecumu bieži tiek runāts no ļoti atsvešinātām pozīcijām – vecums ir kaut kas dīvains, nepazīstams, traucējošs. Rodas iespaids, ka mūsdienās arvien īsāks ir zināšanu un prasmju „derīguma termiņš” un vecāko paaudžu zināšanas ātri vien kļūst liekas un jaunākām paaudzēm nevajadzīgas, līdz ar to zūd dabiskā saikne un interese vienam par otru."
M.G. "Tam ir vairāki izskaidrojumi. Un gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. No vienas puses mēs zaudējām „siltas” zināšanas, cilvēcisko prasmju apgūšanas pieredzi. No otras puses, tās zināšanas un prasmes, ko mēs varam apgūt no savām vecmāmiņām, tās tiešām var izrādīties mazāk noderīgas. No otras puses arī cilvēki, kas ir pensionējušies pirms desmit vai divdesmit gadiem, kas ir nostrādājuši lielāko savu darba mūža daļu vēl Padomju Savienībā, vienalga, pilsētā vai laukos – visticamāk viņu prasmes un zināšanas ir saistītas ar noteiktu sabiedrības veidu. Sabiedrību, kurā bija noteiktas prioritātes un aktualitātes. Piemēram, toreiz dabūt ēdienu vakariņām bija reāla prasme – būt īstajā vietā un īstajā laikā. Bet mūsdienās, ja mēs domājam par jaunu profesionāli, tad šodien tā nav problēma. Arī manā paaudzē vēl var manīt reliktus – pārvērtētas lietas, kas šķiet ļoti būtiskas, lai gan realitātē tādas nav. Piemēram, kādam šķiet, ka tas, kurš ģimenē mazgā šķīvjus, liecina par kaut ko būtisku. Realitātē – šodien daudziem pilsētniekiem nav problēma nopirkt trauku mazgājamo mašīnu un tam, kurš nodarbojas ar saimnieciskiem darbiem vairs nav simboliska nozīme. Vai līdzīgi – priekšstati par agru celšanos kā pozitīvu un uzteicamu raksturiezīmi vai vēlu celšanos kā nosodāmu parādību. Tās ir prasmes, kas mūsdienās vairs nav aktuālas. Ja mākslīgi cenšas tās saglabāt, tad tas var pat traucēt."
Z.Z. "Vai ir iespējams iezīmēt attīstības virzienu izglītībai un tam, kā mēs par izglītību domāsim?"
M.G. "Es nevaru iezīmēt attīstības virzienus, bet drīzāk tādas stresa zonas, tendences, kas ietekmēs izglītības attīstību. No vienas puses spiediens un privatizāciju. Tas ir un būs. Jo potenciāli izglītība ir un var būt ienesīgs bizness. Un ir spēcīgi lobiji, kā Pasaules Banka vai lielās korporācijas, kuru interesēs ir privatizēt skolas. Vai, piemēram, gluži demokrātiskā procesā vecāki paši pārņem vadību skolās un tad atnāk uzņēmējs un saka, ka var palīdzēt to darīt vēl labāk un vēl efektīvāk. Šāds spiediens būs. Atsevišķās vietās tas nesīs kvalitātes uzlabojumus. Bet daudziem cilvēkiem tas varētu nozīmēt vēl sliktākus rezultātus.
Otrs spiedies būs visu kontrolēt un testēt. Vērtējot izglītības procesa rezultātu. Piemēram, pieaugs tendence skolotāju algas saistīt ar skolēnu sekmju reitingiem utml. Kas atkal jau – atsevišķās vidēs, skolās var izrādīties stimulējoša prakse, bet lielā daļā skolu, kurās mācās skolēni no dažādiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, tā var izrādīties nepamatota ideja. Šī tendence mēģināt visu skaitliski testēt piemirst skatīties uz izglītību kā procesu, kurā notiek cilvēku attīstība.
Trešā tendence, kas vērojama jau tagad un pieaugs nākotnē ir tieksme izvairīties no citādā. Vecākiem no baltās vidusšķiras mēģina pēc iespējas tālāk turēties no tām skolām, kurās ir bērnu no citām reliģijām, ādas krāsām, kultūrām. Latvijā to daļēji var redzēt jau krievu un latviešu skolu pretnostatījumā. Vēl izteiktāk tas ir valstīs ar ievērojamu imigrantu skaitu. Un tā ir bīstama tendence – atšķirīgas sabiedrības grupas nošķirt jau skolas vecumā. Šīs tendences jau ir vērojamas un to ietekme turpināsies. Un jo vairāk būs lokālu mazu un foršu iniciatīvu izglītību cilvēciskot, jo labāk."
No 8. - 18. septembrim Rīgā notiks starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 3, kuru jau trešo reizi organizē Laikmetīgās mākslas centrs. Šī gada festivālā uzmanības centrā būs vairāki jautājumi - kā nākotni varam ietekmēt mēs paši, kā izvērtēt pagātni, izdarīt atbildīgas izvēles un iegūt jaunas pieredzes. Festivāla mākslinieki piedāvās iedziļināties virknē aktuālu tēmu - pašmācība, migrācija, ekonomika, vecums, sociālā atbildība, kā arī aicinās ielūkoties dažādos nākotnes scenārijos.
Festivālā piedalīsies mākslinieki no 15 valstīm - Latvijas, Zviedrijas, Beļģijas, Lielbritānijas, Kanādas, ASV, Vācijas, Nīderlandes, Francijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Austrijas, Rumānijas, Itālijas, Igaunijas.
Survival Kit 3 māja Ģertrūdes ielā 32 sagaidīs apmeklētājus ar vērienīgu izstādi visos piecos stāvos. Festivālā notiks arī filmu un diskusiju vakari, koncerti, performances, ikvienam festivāla viesim būs iespēja redzēt un satikt māksliniekus darbībā, kā arī piedalīties un apgūt jaunas prasmes radošās aktivitātēs.