Mana runa Jaunā laika kongresā

Turklāt atrod tos nevis tai faktā, ka neuzvarējām Saeimas vēlēšanās un nevis domā, ko darīt, lai turpmāk uzvarētu, bet gan saskata nelaimju cēloni savā līdzbiedrā tāpēc, ka tas nav brīnumdaris. Nupat vēl nesen tas noveda pie pārliekas emociju eskalācijas. Šķiet tagad gan – vismaz 99 procentiem Jaunā laika biedru rastais kompromiss Statūtu burtos un komatos būs tas pamats, uz kura apvienosimies kopīgam darbam, lai aģentūru ziņās pazūd tādas frāzes, kā vakar lasām: ” Maz ticams, ka nākamā koalīcija var tikt veidota ar partiju Jaunais laiks, jo tās biedru savstarpējās nesaskaņas rada bažas par iespēju sastrādāties, uzskata politiķi.”, kas rakstā vairs pat netiek saukti vārdā, jo tā runāt ir pierasts. Un tā rodas mīti. Daudzkārt atkārtoti tie iesakņojas cilvēku prātos, vairs pat neprasa argumentāciju, un kas ir vissliktākais – caur medijiem atspoguļoti iesēžas arī mūsu pašu apziņā. Viens tāds mīts, kam ir noticējuši arī daži Jaunā laika biedri, ir Tautas partijas profesionalitāte. Visspilgtākais pierādījums šīs profesionalitātes mītiskumam bija valdošās koalīcijas nesakarīgā un haotiskā darbošanās drošības likumu sakarā. Tā noveda pie valdības pilnīgas izgāšanās un referenduma, kas, lai arī nedeva juridiski saistošu rezultātu, tomēr uz labu laiku pārvilka svītru politiskajiem tīkojumiem dažu partiju oligarhu personīgo drošību palielināt uz valsts drošības rēķina. Tāpat šo mītu atspēko pašreizējās valdības nesakarīgā rosīšanās un bezspēcība ekonomiskās krīzes riska un inflācijas priekšā. Šīs vasaras sākumā diemžēl arī Valsts prezidente ieguldīja savu artavu vēl viena mīta audzēšanā – proti, ka pašreizējajai varai nav alternatīvas. Pat, ja šodien notiktu Saeimas vēlēšanas, nebūtu jau par ko balsot. Secinājums acīmredzams – arī Jaunais laiks nespēj neko konstruktīvu radīt un par to nav jēgas balsot. Mūsu pašu rokās ir šo pēdējo mītu atspēkot, un jo ātrāk, jo labāk. Šim kongresam ir jābūt būtiskam pagrieziena punktam no pasīvi kritiskās pozīcijas uz savu ideju un risinājumu piedāvāšanas stratēģiju. Mūsu partijā ir spēcīgi profesionāļi, kas šodien kongresā ir sagatavojuši ziņojumus par ekonomisko situāciju valstī. Tā būs analīze un risinājumu piedāvājums. Tomēr gan lai gūtu, gan izplatītu idejas, mums nepieciešama arī citu zinošu cilvēku piesaiste, pilsoniskās sabiedrības aktivitātes rosināšana. Lielisks iesākums sadarbībai ar nevalstiskajām organizācijām bija šīs vasaras referenduma kampaņa. Turpmāko panākumu atslēga ir šo saišu stiprināšanā un vairošanā. Daudzkārt mēs mēdzam runāt, ka mūsu partijā klibo sabiedriskās attiecības. Patiesībā jebkuras PR ir tikai tukšas polittehnoloģijas, ja tās nav piepildītas ar saturu. Gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, reģionālās politikas jautājumi, kurus analizēsim šai kongresā ir ne mazāk svarīgi. Arī šai jomā galvenais ir nevis kritika, bet tas, kas mūsuprāt būtu jādara, lai nodrošinātu tautas dzīves kvalitātes pieaugumu vienmērīgi visā valsts teritorijā. Šai sakarā atzinīgus vārdus pelna mūsu pašvaldību deputāti, pašvaldību vadītāji un tās nodaļas, kas par spīti opozīcijai saglabā uzticību Jaunajam laikam un ticību, ka šī ir tā partija, kas spēj risināt Latvijas problēmas. Ir daudzkārt dzirdēta atruna – ko līdz mums piedāvāt, tāpat izsmies, noraidīs, kaut ko no mūsu piedāvātā piesavināsies un pasniegs kā savu. Protams, tā būs. Jaunā laika valdības realizētā nevajadzīgo budžeta tēriņu mazināšanas politika tika apsmieta, neiedziļinoties tajā, bet ņirgājoties par vienu vai otru neveiksmīgu valdības vadītāja frāzi. Šodien valdība vismaz vārdos gatavojas atkārtot to pašu. Taču Kalvītis laikam labāk mēli norītu, nevis atzītu to, ka sapratis to, ko Repše paveica jau pirms četriem gadiem. Cits piemērs – mūsu sagatavotā 2004. gada mazākumtautību izglītības reforma – no visām pusēm politiski kritizēta, diemžēl šai korī, ieskanoties arī pa Jaunā laika balsij. Rezultāti bija jāgaida trīs gadus līdz pirmajiem centralizētajiem vidusskolas eksāmeniem. Rezultāti šovasar bija spoži! Zināšanu kvalitāte ir augusi! Pat šī laika izglītības ministre spiesta atzīt, ka reforma ir izdevusies, jo fakti ir neapstrīdami. Un tomēr, ja jebkas no mūsu piedāvātā tiks realizēts, man maz rūp, kas plūks laurus. Ekonomiskās krīzes priekšvakarā jebkurš solis prom no kraujas malas ir svarīgāks par grūstīšanos ap goda pjedestālu. Turklāt, ja arī šajā Saeimā grūti atrast politiskos sabiedrotos, tad mēs noteikti atradīsim domubiedrus savām idejām un praktiskas darbības piedāvājumiem sabiedrības aktīvajā daļā. Ja mēs vienkārši kritizēsim, piemēram, Kalvīša Lattelekom valsts kapitāldaļu pārdošanas modeli, no tā nebūs jēgas. Ja mēs blakus noliksim savējo, kurš nodrošinās valstij lielāku ieņēmumu un turklāt palīdzēs inflācijas mazināšanā, tad mūs, protams, varēs ignorēt, bet ne nedzirdēt. Šobrīd mēs dzirdam Kalvīša draudus tēvzemiešiem un zemniekiem par būtiskām pārmaiņām valdības sastāvā, kas gan neskars Šlesera partiju. Vai saprātīgs valdības vadītājs tā varētu rīkoties? Pirms budžeta pieņemšanas, kad katra koalīcijas partnera balss ir izšķiroša, lai valdība nekristu? Vai Kalvītis ir neprātīgs, tā rīkodamies? Domāju, ka viņš gatavo savai valdībai „mīksto nosēšanos”, kad valdība krīt, Saeimai nepieņemot budžetu, Tad Tautas partijas polittehnologi sadiegtu nākamo tikpat bezjēdzīgas koalīcijas modeli sev raksturīgajā oranžajā cinismā, kas īpaši redzams, jo trūkst Jurģa Liepnieka elegantās dekoratora prasmes. Ja justu, ka kādu laiku turēsies, vadītu valdību paši, ja nē – nogrūstu vadīt Godmanim, lai tas iestūrē valsti krīzē. Domāju, ka vienīgais risinājums ir Saeimas atlaišanas drauds, kas tagad, kopš arodbiedrību paziņojuma ir aktuālākais politiskais temats. Šķiet, ka neviens šai zālē vairs nelolo ilūzijas, ka Jaunais laiks ar saviem argumentiem spēj izmainīt kaut vienu Saeimas balsojumu. Vienīgais uz ko vēl reaģē valdošā koalīcija, ir primitīvas bailes kā to redzējām drošības likumu sakarā, tā tūlīt redzēsim, jūtot Saeimas atlaišanas risku. Gribu aicināt mūsu partiju aktīvi atsaukties arodbiedrību iniciatīvai, piedalīties parakstu vākšanā un referenduma gatavošanā. Šeit liela loma kā ikvienā kampaņā būs mūsu jauniešu aktivitātei, un es gribu īpaši uzteikt mūsu jaunatnes nodaļas vadītāju Ēriku Daukstu, kas atkārtoti ievēlēts šai amatā un spējis saliedēt radošu jauniešu kodolu, kas būs gan neatsverams palīgs, gan papildinājums sarakstiem pašvaldību vēlēšanās. Vēl viens uzdevums, kas mums, manuprāt, būtu jāveic, ir Satversmes grozījumu ierosināšana, kas arī Saeimai dotu tiesības iniciēt jautājumu par Saeimas atlaišanu, kas tagad ir tikai Valsts prezidenta vai pašas tautas kompetencē. Ja mēs vienlaikus ar šīm darbībām spēsim rādīt tautai ceļu uz izeju no ekonomiskās krīzes, tā būs mūsu labākā pirmstermiņa Saeimas vēlēšanu kampaņa.