Es zinu, ka Džemmas vietā nenāks neviens. Teritorija, ko pārraudzīja viņas gara majestāte, ir neizmērojami liela, un ir grūti noticēt, ka reiz ierastā mutuļojošo domu, viedokļu, vērtējumu un ideju bangojošā jūra kļuvusi par spoguli. Viens liels, milzīgs klusums. Klusums, kurā tagad ir lūkojams visa garā mūža gara bagātību atspulgs. Tas joprojām ir dzīvs un tāds arī būs, kamēr vien mēs tālāk nesīsim viņas koptās vērtības, kamēr vien viņas balss mūsu prātos liks uzturēt staltu stāju – vārda visplašākajā nozīmē.
Zināt, ko es visvairāk apbrīnoju Džemmā Skulmē? Viņas aizrautību. To degsmi, ar kādu parasti mēs visi pasauli uzlūkojam bērnībā, pusaudža gados, Džemma neizskaidrojamā veidā bija iespējusi saglabāt līdz savam pēdējam elpas vilcienam. Tā, no vienas puses, ir liela likteņa dāvana, bet arī ļoti liels pārbaudījums katram, kurš šādu ceļu izvēlējies. Tā ir nostāja, ka nekas nav līdz galam skaidri noteikts un ierāmēts. Apjausma, ka viss ir spēji mainīgs, relatīvs un aplūkojams no bezgalīga skaita skatpunktu, – tā nepavisam nav komforta pozīcija.
Dzīves laikā mēs gribot negribot attopamies, kādā laikposmā iemācījušies "pareizo veidu", situācijas risinājumus, paņēmienus, tehnikas, kā nonākt pie rezultāta. Un ļoti ierasts, ka, mūža svārstam gravitējot no viduspunkta uz otru pusi, cilvēks kļūst arvien piesardzīgāks, kategoriskāks uzskatos, jo "nav laika vairs ņemties ar eksperimentiem". Tad, lūk, izteikts pretstats ir bijis viens no nozīmīgākajiem manas dzīves skolotājiem.
Džemma Skulme. Cilvēks, kurš brīnījās. Cilvēks, kurš gluži kā par savu ģimeni ļoti personiski dzīvoja un pārdzīvoja līdzi latviešu tautai un norisēm valstī. Renesanses tipa būtne, kas stāvēja pāri priekšstatiem, ko nozīmē būt mākslas dižgaram, leģendārai personībai. Gluži otrādi – savā dzīvē neesmu sastapis nevienu no aizspriedumiem brīvāku cilvēku, kurš visu uzkrāto pieredzi un titulus ir spējis pārvērst dzīvā mākslas vielā, mijiedarbības materiālā kopā ar jaunajiem un visjaunākajiem. Džemma sevī iemiesoja laikmetīgumu. Manā skatījumā tieši viņas tēlā ir piedzimis XX gadsimta otrās puses mākslas muzejs. Nu atlicis vien to pārvērst reālā ēkā, kurā ar pilnu jaudu ikkatrs varētu mesties viņas krāsu un ideju jūrā.
Aiziet Džemma, aiziet laikmets, bet palicējiem atnāk atbildība jaunā kvalitātē – nest šīs idejas tālāk. Es ticu, ka Džemma tagad ir drošā vietā, kļuvusi par krāsas gaismu un plūst pāri Dieva visskaistākajam audeklam. Mūsu trausli smalkā granddāma ir atpakaļ vidē, kurā viņa var būt aktīva procesu veidotāja bez jebkādiem fiziskās pasaules apgrūtinājumiem. Džemmas acīs Latvija vienmēr ir bijusi lielvalsts, cilvēks – bezrobežu domrades būtne, sadzīve – jēgpilna dzīves sastāvdaļa, visbeidzot, māksla – dzīves jēgas augstākā būtība.
Mana mīļā gara tuviniece, vislielākā autoritāte un vismīļākais atbalsts. Džemma! Man jūsu ļoti pietrūks. Šī bijusi visneparastākā draudzība manā mūžā, kas iemācījusi dzīvi ieraudzīt vēl nepieredzētā detalizācijā. Par to es jums, mīļā Džemma, būšu pateicīgs katru savas dzīves dienu, ar lielu atbildību cenšoties mūsu satikšanās punktā uztverto saglabāt, iemiesot un iemācīt saviem pēctečiem. Jūsu gars būs mūsos allaž dzīvs.