Daudzi ir gribējuši uzrakstīt grāmatu par Miervaldi Poli, bet to izdarījusi ir tikai Eimija Brizgela – tā grāmatas Miervaldis Polis atklāšanā 17. jūnijā teica izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava. Amerikāņu mākslas zinātniece Eimija Brizgela pati diemžēl atvēršanā nevarēja būt klāt, jo strādā jau pie citas grāmatas. Uz fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājas sienas projicētajā videosveicienā mākslas zinātniece izteica cerību, ka viņas pētījums "dos ieguldījumu Latvijas mākslas vēsturē". E. Brizgela redakcijas pārstāvjiem bija nodevusi savu jautājumu Miervaldim Polim: "Sākumā, kad mēs satikāmies un es tevi uzrunāju, teici, ka tāda grāmata nav vajadzīga. Vai tu tagad joprojām tā domā?" "Jā, nav vajadzīga," Polis paliek nelokāms.
Notikums ir ne vien Eimijas Brizgelas ārkārtīgi interesantais pētījums, bet arī paša mākslinieka ierašanās uz grāmatas atvēršanu. Tur viņš sēž – pie apaļa galda, uz kura ir stikla glāze ar mazu rozīti, dīvaini slīpi pie mutes turēdams mikrofonu. Var redzēt – šī viņam nav ierasta situācija. Jau daudzus gadus mākslinieks dzīvo savrupu dzīvi lauku mājās Padures pagastā Kurzemē. Kopā ar "putniņiem un strupastītēm", kā pats saka, "bet arī tā ir reālā dzīve". Cik lielā mērā 90. gados viņš bija sabiedrības dzīves un preses bilžu epicentrā kopā ar politiķiem un biznesmeņiem, tik tagad Miervaldis Polis ir publiski nemanāms. Var just, ka viņam ir laiks ar sevi aprunāties un sadzirdēt savas domas.
Pēc vārda Miervaldim Polim kabatā nav jāmeklē, kaut labprātāk viņš dziedātu. No kāda jautājuma Polim izdodas izvairīties, paraujot publiku līdzi Upe nesa ozoliņu dziedāšanā, bet ilgi šai spontānajai performancei nav lemts turpināties. Laima Slava atklāšanas vakaru ir iecerējusi citādi. Scenārijs ir tāds, ka ikviens grāmatas tapšanā iesaistītais cilvēks māksliniekam uzdod pāris jautājumu.
Nelīdzinās nevienam
"Polis ir nozīmīga figūra ne tikai Latvijas kontekstā, viņa darbs ir unikāls plašā mērogā," uzsver E. Brizgela. "Kaut arī salīdzinājumi ar citiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem ir iespējami, tie vienmēr izrādās tikai daļēji atbilstoši. Poļa darbus var saistīt ar septiņdesmito gadu fotoreālistiem, piemēram, Čaku Klousu vai Ričardu Esti, kā arī ar astoņdesmito gadu māksliniekiem, kuri pievērsās identitātes un sevis atklāšanas jautājumiem, kā Sindija Šērmena vai Jasumasa Morimura. Poļa rotaļīgā pieeja jaunradei, ironijas un humora klātbūtne un inovācijas, kas paplašina mākslas robežas, var pat rosināt salīdzinājumus ar Marselu Dišānu."
Aizraujoši ir izsekot E. Brizgelas salīdzinājumiem, piesauktajām paralēlēm un kontekstiem. Piemēram, vienu no slavenākajām Poļa performancēm – mākslinieka pārģērbšanos Bronzas cilvēka tēlā un došanos Rīgas ielās, par valūtu tirgojot saulespuķu sēkliņas un pozējot tikko demontētā Ļeņina pieminekļa vietā, – mākslas zinātniece salīdzina ar vācu mākslinieku Jozefu Boisu, "kas noklāja savu seju ar lapiņzeltu performancē Kā izskaidrot gleznas beigtam zaķim" (1965), un britu mākslinieku pāri Gilbertu un Džordžu, kuri sevi nokrāsoja bronzā darbā Dziedošā skulptūra (1969).
Tomēr katru salīdzinājumu vai paralēli E. Brizgela ir spiesta noslēgt ar secinājumu, ka līdzība tomēr ir tikai formāla un "Poļa mērķis bija pilnīgi citāds".
Eimija Brizgela ir mākslas vēstures pasniedzēja Aberdīnas Universitātē. Viņas pētniecisko interešu lokā ir performance kā mākslas forma Centrālajā un Austrumeiropā. Ar Poļa darbiem Eimija Brizgela iepazinās, rakstot doktora disertāciju Ratgersa Universitātē (ASV), kur atrodas Norton and Nancy Dodge Collection of Soviet Nonconformist Art – lielākā Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekcija. Kolekcijā ir pārstāvēti vairāki latviešu mākslinieki, arī Miervaldis Polis ar 28 darbiem. No 2003. līdz 2009. gadam mākslas zinātniece dzīvoja Rīgā, kur izstrādāja doktora disertāciju par māksliniekiem Krievijā, Polijā un Latvijā (disertācija izdota grāmatā Performing the East: Performance Art in Russia, Latvia and Poland Since 1980 izdevniecībā IB Tauris). Pēc disertācijas pabeigšanas viņa nolēma turpināt Miervalža Poļa daiļrades izpēti nolūkā uzrakstīt monogrāfiju. Šī grāmata apkopo desmit pētniecības gadu darbu, kas iekļauj arī sarunas un intervijas ar Miervaldi Poli.
Simt pīcdesmit Vaicā redaktore Cilda Rēdliha: "Kas būtisks grāmatā no Miervalža Poļa te nav iegājis?" Miervalža Poļa atbilde: "Lielākā daļa. Visa mana dzīve. Kā jūs varat iebāzt grāmatā dzīvi? Nosist? Pārbraukt ar ceļa rulli?"
"Mjnjuhhhhhhhhhhhhhhh" – šajā vietā, kad gatavoju rakstu, uz datora uzlec mans Princis. Atstāšu to kā veltījumu Miervalža Poļa Kaķa kungam, kurš "gājis bojā varoņa nāvē cīņā ar kraukli". Par to stāstot, māksliniekam viegli ietrīcas balss. Publika jau aizsmējusies no viņa mednieku/gleznotāja stāstiem, vairs nedzird mākslinieka īsto noskaņu. "Nu redzat, jūs smejaties. Bet viņš man ir daudz tuvāks nekā dažs labs cilvēks…" Bet cilvēkus savā dzīvē Miervaldis Polis ir saticis visādus. Gan būdiņās, gan pilīs mītošos. Bez oficiālajiem pasūtījumiem no Valsts prezidenta kancelejas, Rīgas domes un Latvijas pasta Polis ir saņēmis arī portretu pasūtījumus. Grāmatas atklāšanā mākslinieks izstāsta par kāda latgaliešu vīra "parādes portreta" tapšanu. "Garš. Lasītnepratējs. Nopētījis savu portretu, viņš teica: "Simt pīcdesmit. Simt pīcdesmit." Hm, es jau biju domājis dāvināt par velti," pabrīnījies Polis. Izrādās, cilvēks tā reaģējis uz bildē redzamajiem gadiem. "Laikam aizrāvos ar tām krunciņām." Īsti apmierināts ar savu portretu nav bijis arī bijušais prezidents Guntis Ulmanis. Nepatikusi pārāk necilā veste un pārāk spīdīgie mati. Polis pārtaisījis.
Uzlieciet uz galda krūzīti
Jau studiju gados kopā ar toreizējo dzīvesbiedri Līgu Purmali abi kļuva par fotoreālisma pionieriem ne vien Latvijā, bet visā toreizējā Padomju Savienībā. Būdami vēl studenti, abi 1974. gadā Poligrāfiķu centrālā kluba telpās Lāčplēša ielā sarīkoja savu darbu izstādi. Kad Poļa pasniedzējs Indulis Zariņš ieradās, lai aplūkotu izstādei atlasītos darbus, viņš izbrāķēja tikai vienu – Mani pirksti. Tajā redzamas Poļa pirkstu falangas, izzīmētas līdz pēdējai ādas porai un spalviņai. Jo kaut kas vienmēr esot jāaizliedz.
Būdams spožs un filigrāns zīmētājs, Polis attīstīja trompe l’oeil/acu apmāna tehniku, īsteni postmodernistiski mānījās ar realitāti, iezīmēdams sevi citos mākslas vēsturē slavenos darbos, jaukdams pēdas.
Leģenda vēstī, ka slavenās Poļa pannas ar olām, kur uz īstu pannu ar papīru apklātajiem un nolakotajiem dibeniem tika uzzīmētas vēršacis dažādās cepšanas stadijās, Mākslas akadēmijas apkopēja esot bijusi gatava aizvākt: "Ko tad studenti te dara?! Cep olas?" Kad autogrāfus jau saņēmuši Valdis Zatlers un Māra Lāce, kura sola, ka 2016. gadā pēc rekonstrukcijas jaunatklātajā Nacionālajā mākslas muzejā pirmā lielā retrospekcija piederēs Miervaldim Polim, rinda pienāk arī KDi.
Vispirms pastāstu, cik daudz prieka viņa darbi man sagādājuši kā bērnam, kad vecāki regulāri veda uz latviešu gleznotāju pārskata izstādēm izstāžu zālē Latvija. Vienmēr pirmais darbiņš bija sameklēt Miervalža Poļa fotoreālisma darbus. Vai tiešām tā nav fotogrāfija?! Pēc tam vaicāju, kas ir tas dzinulis, kas viņam, pārkāpjot pār savas mājas slieksni un ieraugot nevainojamu ainavu, liek vispār "sacensties"?
"Man jāsaka – tikai gleznojot, var izkopt redzi," stāsta Miervaldis Polis. "Tante, tēvamāsa, aizveda mani uz Rozentāla skolu un rādīja manus darbus direktorei. Viņa teica – tas viss ir jauki, bet tie visi ir nozīmējumi, un vajag no dabas zīmēt. Tur bija kaut kas par pasaku tēmu. Zaķītis un pelīte. Viņa teica – šis ir labs, šis ir ļoti labs, bet šis – pavisam slikts. Bet man viņi visi bija vienādi." Kas bija pirmais, ko jūs no dabas zīmējāt? "Tad tante prasīja, ko tad no dabas vajagot. Kādu kluso dabu. Kā lai mēs zinām, kas ir klusā daba? Ā, viņa saka, nu, piemēram, uzlieciet uz galda krūzīti vai glāzīti. Es aizgāju mājās, uzliku uz galda veclaiku glāzīti, un tas ir mans pirmais zīmējums no dabas," atceras mākslinieks. "Bet dabu jau nav iespējams atdarināt," viņš piebilst.
Sēņu eksperts, vientuļnieks, zolītes spēlētājs
Miervaldis Polis Eimijas Brizgelas portretējumā: "Miervaldis ir talantu un interešu ziņā daudzpusīgs mākslinieks, kas lepojas ar dažādiem tituliem un slavinājumiem – gan paša, gan citu piešķirtiem. Būdams gleznotājs un performanču rīkotājs, viņš ir arī cilvēka psihei veltītās Egocentra organizācijas dibinātājs un vienīgais biedrs, kā arī Atjaunotās muižniecības radītājs; tā ir Egocentram līdzīga organizācija, tomēr centrēta uz dzīvi un ikdienas procesiem. Viņš ir pastaigājies pa Rīgu, bronzas klāts no galvas līdz kājām, tirgojis bronzas saulespuķu sēkliņas un pat izlicis publikas apskatei sava dzīvokļa saturu un pats sevi. Turklāt viņš ir arī veikls "zolītes" spēlētājs, sēņu eksperts, mediju sensācija un vienlaikus arī vientuļnieks. Viņa personība īsti atbilst vārdam "Miervaldis", jo pēc dabas viņš ir tiešs, un mierīgi pārvalda situācijas un komunikāciju. Polis ir arī tēlnieks un instalāciju mākslinieks un turklāt vēl arī mākslas vēstures un teorijas amatieris. Pašmācības ceļā apguvis filozofiju un kritisko teoriju, viņš ir strādājis arī par pedagogu. Pēdējā laikā viņš ir kļuvis pazīstams kā Latvijas "galma gleznotājs", kas rada reprezentatīvus pasūtījuma portretus valsts un privātpersonu uzdevumā. Polis ir uzgleznojis divus oficiālos bijušo Latvijas prezidentu portretus, kā arī divus bijušo Rīgas mēru portretus un privātpersonu Kārļa Leiškalna, Aivara Zvirbuļa un Aināra Gulbja pasūtījuma portretus. Viņš arī ir izveidojis vairākas pastmarkas Latvijas Pastam, ilustrējis grāmatu par sēnēm un uzgleznojis gleznu ciklu par viduslaikiem, ko pasūtīja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs Rīgā. Viņa spējām un interesēm nav robežu, un šī grāmata tikai sāk atklāt mīklu vārdā Miervaldis Polis."