Ir daudz skaistu definīciju, kādēļ Dziesmu svētki vajadzīgi, taču nevienu no šīm definīcijām nespēju piemērot sev. Laikam esmu pārāk pieredzējis vai cinisks. Tādēļ sanāk, ka automātiski, kopā ar pārējo dziedātāju masu, piedalos šajā kustībā bez personiskas atbildes uz šo ļoti svarīgo jautājumu.Un te pavisam banāla gadījuma dēļ pār mani nākusi atklāsme. 4.jūnijā stāvēju sastrēgumā uz Kalnciema un Slokas ielas stūra Rīgā. Skatījos kā krustojumā ceļu policists pilnīgi visas automašīnas novirzīja uz Akmens tiltu. Briesmīgs haoss. Policists uz nepaklausīgajiem, neinformētajiem un saniknotajiem šoferiem tik neganti kliedza, ka šķita – viņš tūlīt pārplīsīs no naida. Uh, bet cik naidīgi noskaņoti bija vairāki sastrēgumā stāvošie autovadītāji! Viņi kliedza pretī. Īstenībā viņi rēja. Kā tādi asins suņi, iztēlojieties - skaists saulains rīts, nevainīgs krustojums un divi cīņas suņi ar atņirgtiem zobiem rej viens uz otru. Izrādījās, Vanšu tilts bija slēgts satiksmei, jo pa to pārvietojās Baltijas jūras valstu padomes sanāksmes dalībnieki... Arī es lēnām pārtapu par suni un man gribējās kādam iekost. Negatīvā enerģija uzkrājās un gaidīja mirkli, kad kādam uzgāzties virsū. Naids, kas manī krājās, nebija pret policistu, kurš pildīja pavēli, bet gan pret sistēmu, kas mani padarījusi par plebeju, ar kuru šajā valstī neviens nerēķinās. Bet sistēma ir nekonkrēts objekts, tātad, man nav kam prasīt atbildību, tādēļ mans prāts par vienīgo vainīgo padarīja valsti - Latviju.Es sāku domāt - kāpēc man būtu jābūt lojālam Latvijai? Kāpēc man vispār šeit ir jābūt?Manuprāt, mūsu dzīvi vada enerģija. Tā var būt gan pozitīva, gan negatīva. Mēs varam ietekmēt savu dzīvi, arī apkārtējo dzīves, vienkārši jāizvēlas pareizā enerģija.Esmu sapratis, ka man ir daudz iemeslu, lai dusmotos uz savu valsti. Bet tie visi kļūs smieklīgi brīdī, kad 12 000 dziedātāju uz skatuves un simtiem tūkstošu klausītāju gan klātienē, gan pie radio aparātiem un televīzijā, vienlaicīgi, vienbalsīgi un ar pārliecību dziedās vārdus "Saule latvi sēdināja". Pozitīvi emocionāls sprādziens. Tāds, kura priekšā nobāl jebkura negatīvā enerģija. Un iespējams, ka Dziesmu svētku estrādē man blakus stāvēs tas pats policists un arī dziedās.Pateicoties Dziesmu svētkiem, varu apgalvot – es mīlu Latviju, jo tikai šeit un vairs nekur citur, un nekad nespēšu piedzīvot kaut ko tik pat grandiozu. Dziesmu svētki manu dvēseli padara skaistu un es vairs neesmu suns.Kā ir ar jums?
Mīlēt, nevis riet
Neskatoties uz to, ka kopš septiņu gadu vecuma dziedu korī, kā arī uz to, ka vairāk kā desmit gadus esmu kordiriģents, nepārtraukti domāju: kādēļ man vajadzīgi Dziesmu svētki?Man nepietiek ar atbildi, ka tie jau bijuši 135 gadus un tā tam būs būt arī turpmāk. „Piedaloties Dziesmu svētkos, apzināmies savu identitāti!”, - arī šis apgalvojums izklausās svešs un man nav sevišķi aktuāls.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.