Režisore Inese Mičule labi sajūt amerikāņu dramaturģijas nervu un to pierādījusi ne reizi vien. Pirmo reizi strādājot Liepājas teātrī, viņa ķērusies pie 1947. gadā sarakstītās Artura Millera lugas Visi mani dēli. Joprojām nepārejošais kara fons padarījis lugu tieši pašlaik ļoti aktuālu, kaut jautājums par atbildību un drosmi atzīt savas kļūdas ir universāls un nav tieši piesaistīts konkrētai tematikai. Vienlaikus citi apstākļi, kas saistās ar lugas pirmiestudējumu Latvijā 1948. gadā, rada pārdomas, kam ir tiešs sakars nevis ar konkrēto iestudējumu, bet Staļina laika propagandas manipulācijām ar kreisi noskaņotiem Rietumu valstu literātiem.
Kā to izmantoja
Izlasot Vikipēdijā, ka šī luga latviešu teātrī iestudēta 1948. gadā, respektīvi, gadu pēc sarakstīšanas, pirmā reakcija ir šaubas. Liekas – kā Staļina laikā uz skatuves varēja parādīties Millers – amerikānis, kaut arī kreisi noskaņots? Un tomēr – viss ir pareizi, LPSR Valsts Dailes teātris 1948. gada nogalē skatītājiem nodod izrādi Džo Kellers un viņa dēli. Kā inscenētājs norādīts Eduards Smiļģis, režisore – Marga Tetere. Iestudējumu pārraida radio, notiek pārrunu vakari ar skatītājiem. Izrādi recenzē gan Aleksandrs Čaks, gan Valts Grēviņš, un, šos ideoloģizētos tekstus lasot, ir skaidrs, ka trīs gadus pēc kara beigām padomju antiamerikāniskā ideoloģija bija jau visnotaļ atguvusies un izmantoja šādu – pašā Amerikā tapušu – lugu ļauno imperiālistu atmaskošanai.
Šo vēsturisko ekskursu es izvēršu viena iemesla dēļ. Arturs Millers nav latvietis, viņam Rīgā nav pieminekļa, ko pārzāģēt, un tomēr uz okupētās Latvijas teātra skatuves darbs nonāca neslēpti definētu ideoloģisku mērķu dēļ, lai ar šādas lugas palīdzību uzturētu maksimāli negatīvu ASV tēlu. Taču ir vērtīgi atskārst, ka teksts, kas balstīts patiesos notikumos, var tikt interpretēts visai atšķirīgi, turklāt man šķiet, ka toreiz, kad viss bija lielākoties melns vai balts (precīzāk – sarkans), lugu iestudēt un galveno varoni Džo Kelleru nospēlēt bija vieglāk.
Mūsdienās situācija joprojām ir skaidra – cilvēks ir pastrādājis noziegumu, izvairījies no soda, bet pienāk brīdis, kad viņam par to nākas atbildēt sava dēla (vai faktiski divu – dzīva un miruša – dēlu) priekšā. Un tomēr, īpaši jau tāpēc, ka galveno varoni atveido tik empātiju izraisošs aktieris kā Ģirts Krūmiņš, gribas ticēt, ka savas vainas noklusēšanai ir vismaz kaut par vienu iemeslu vairāk nekā tikai plika ādas glābšana.
Latvijā uz lielā ekrāna 2019. gadā ir ticis demonstrēts arī Londonas teātra The Old Vic samērā arhaiskais iestudējums ar Bilu Pulmenu un Salliju Fīldu galvenajās lomās. Liepājas izrāde pie skatītājiem nāk ļoti saspringtā laikā, kad tieši Amerikā notiek procesi, kas raisa bažas par pasaules nākotni, un grūti prognozēt, vai šāds ietvars zāles piepildījumu paplašinās vai bremzēs. Taču jāteic, trāpījums aktualitātē ir neapstrīdams.
Pārliecība un patoss
Izrādes programmiņai māksliniece Agnese Kaupere un fotogrāfe Justīne Grinberga radījušas zīmīgu attēlu: šķietami vecā fotogrāfijā ar apbružātām maliņām redzams Ģirts Krūmiņš Džo Kellera lomā, viņš stāv zem priedes, kuras galotni fotogrāfijas maliņa it kā nogriež, tomēr tā ir redzama augšpusē. Šis tēls sasaucas ar lugā iestrādāto nolauztā koka kā tuvās nelaimes simbolu. Attēlu var skaidrot arī kā patiesības izlaušanos no melu un noklusējumu rāmja, kas ir izrādes pamattēma.
Millera lugā ir jaušama dramaturga pārliecība un zināms patoss, un frontē pabijušo jaunākās paaudzes vīriešu atveidojumā varam just paša Millera dedzīgumu, kaut arī luga rakstīta vairākus gadus. Tā piedāvā situāciju, kurā dramatisms kāpinās no šķietama miera un savstarpējās saskaņas situācijas, atsedzot patiesību – nelielās kopienas pārstāvji īstenībā zina vai vismaz nojauš, ka rūpnieks Džo Kellers ir tieši vainīgs, ka viņa brāķētās produkcijas dēļ gājuši bojā karavīri. Tikai asākas vārdu pārmaiņas brīdī uzšķiļas atziņa, ka nevienam nav noslēpums, ka cietumā bija jāsēž diviem cilvēkiem, bet veiklākais (Kellers) pamanījās atpirkties un tagad var spriedelēt par iespējamo palīdzību savam darbiniekam, kad tas iznāks no cietuma.
Millers lugā savij vairākas attiecību cilpas. Viena no svarīgākajām sižeta līnijām ir mātes izkāpinātā pārliecība, ka dēls, kurš pazudis karā, ir dzīvs, un šīs pārliecības vārdā viņa ir gatava izjaukt sava otra dēla laulības ar pazudušā brāļa līgavu. Inese Kučinska Keitas lomai piešķir teju sengrieķu traģēdijas vērienu (šādas alūzijas ik pa brīdim gadās Ineses Mičules iestudējumos), kaut autors tieši Keitai atvēlējis diezgan daudz komisku tekstu, par kuriem zāle iesmejas, piemēram, kad viņa novērtē atbraukušā Džordža ārējo izskatu. Labi apzinoties, ka arī uz viņu pašu gulstas vaina, kuru viņa noliedz, iespējams, pat daudz dedzīgāk nekā vīrs, domai, ka dēls atgriezīsies, Keita pieķeras ar titānisku spēku.
Ģirts Krūmiņš biznesmeņa Džo lomā parāda, ka nepareizas rīcības pamatā bieži vien ir mazdūšība, kas brīdī, kad iestājas smagas sekas, jau pārvēršas bailēs un savas ādas glābšanā. Un tā ir arī ļoti mūsdienīga loģika – izpildīt pasūtījumu par katru cenu, cerot, ka seku nebūs, un, kad tās tomēr iestājas, mēģināt no tām izgrozīties uz citu rēķina. Džo mēģina attaisnot savu rīcību ar rūpēm par ģimeni, taču tie ir melīgi argumenti. Ģirta Krūmiņa varoņa traktējumā ir mazāk apzinātas nelietības, vairāk baiļu no soda un vēlmes situāciju kaut kā nogludināt, lai neciestu ierastā kārtība un savs statuss.
Abu Kelleru dēlu līgavas Enijas lomā Madara Kalna realizē autora ieceri – ilgu laiku palikdama it kā ēnā, tieši Enija ar neliela papīra gabaliņa – vēstules – palīdzību uzspridzina jau tā nokaitēto atmosfēru. Šajā brīdī Madara Kalna savu varoni nostāda kā līdzvērtīgu pretinieci iespējamai vīramātei. Ar ārējiem līdzekļiem – vismaz divus izmērus lielāku uzvalku, nekā būtu vajadzīgs, – Rolanda Beķera atveidotajam neirastēniskajam Enijas brālim Džordžam tiek uzlikts zināms neveiksminieka zīmogs, taču aktieris precīzi nospēlē sava varoņa dusmu otro iemeslu – viņš ne tikai vārās niknumā par tēvam nodarīto netaisnību, ko beidzot ir apjautis, bet arī vienmēr kaut kādā ziņā ir apskaudis Kelleru ģimeni, kas pret viņu ir labi izturējusies.
Īss sentimenta mirklis atveldzē atmosfēru, kad Džordžs sastop jaunības mīlestību Lidiju Everitas Pjatas-Gertneres atveidojumā. Lidijas vīra Frenka lomā Armands Kaušelis ir sadzīviski omulīgs, bet to, ka šis astroloģijas amatieris patiesībā ir izmantojis iespēju izvairīties no piedalīšanās karā, mēs uzzinām no citu varoņu sarunām. Vēl interesantu tēlu līniju iezīmē doktors Džims Beiliss un viņa sieva Sjū. Kaspara Kārkliņa un Signes Dancītes atveidotā pāra nesaskaņu pamatā ir krasi atšķirīgi viedokļi par to, ar ko ārstam vajadzētu nodarboties, jo sieva no viņa primāri gaida savu vēlmju apmierināšanu, nevis sapņus par zinātni. Tāpēc, iespējams, dīvaini skan Sjū vēlme, lai kaimiņos dzīvojošais Kelleru dēls Kriss no pilsētas aizbrauktu, jo viņš atbalsta tieši tās Džima alkas, ko sieva vēlētos iznīdēt.
Statiskas figūras
Mārtiņam Kalitam izrādē ir ārkārtīgi būtisks un sarežģīts uzdevums, jo, kā zināms, krietnus cilvēkus uz skatuves parādīt ir grūtāk nekā neliešus. Kriss ir atgriezies no kara, viņš ilgojas pēc normālas dzīves un ģimenes, bet mājās valdošā atmosfēra viņu nospiež gan nemitīgi piesauktā pazudušā brāļa dēļ, gan visdrīzāk rūpīgi nomākto aizdomu par tēva vainu dēļ. Mārtiņa Kalitas varonis ir iekšupvērsts, taču viņš jūt, ka ilgi šādu emocionālo slodzi izturēt nespēs. Režisore gan brīžiem nodara aktierim pāri, veidojot mizanscēnas, kurās Kriss ir nevis skatuves priekšā, bet dziļāk, un aktierim ir sarežģīti panākt, lai varonis nekļūtu histēriski skaļš (tāds viņš nekļūst) un vienlaikus būtu gan emocionāli iedarbīgs, gan tehniski sadzirdams.
Ineses Mičules režijas rokraksts pēdējā laikā nostiprinās kā samērā statisku mizanscēnu saspēle ar telpu. Izrādes māksliniece Agnese Kaupere izveidojusi divus rāmjus darbībai, kurā svarīga loma ir Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūrai no nomācošas tumsas izrādes sākumā līdz pakāpeniski aizvien vairāk izgaismotam fonam, kas izceļ aizmugurē stāvošo personu siluetus. Gan kostīmos, gan muzikālajā ietvarā izrāde respektē retro atmosfēru, tomēr iestudējuma galvenais ieguvums ir aktierdarbu pašvērtība un mākslinieku atdeve.
VISI MANI DĒLI
Liepājas teātrī 2.III plkst. 18, 24.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–35