Mirušie pieminekļi

Igaunijai tāpat kā Latvijai, pēdējos simts gados ir vēlušies pāri vairāki pieminekļu uzstādīšanas un noārdīšanas viļņi, sākot ar cara režīma piemiņas zīmēm, to noņemšanu 1.Pasaules karā, vācu okupācijas laikā, brīvības cīņu pieminekļu uzstādīšanu un vēlāku noārdīšanu pēc 2.pasaules kara, līdz beidzot ar padomju pieminekļu demontāžu pēc padomju režīma bojāejas.

Pats vārds piemineklis liecina, kas šis objekts ir. Tā ir piemiņas zīme, objekts, kas tiek veidots, lai kaut ko, priekš tā veidotājiem būtisku, pieminētu. Piemineklis neapšaubāmi nes sevī zināmu ideoloģiju un tā ir zīme, kas liecina par laikmetu, kurā tas tapis un par tā radītājiem, kā arī liek atcerēties to, kādēļ tas radīts. Profesors Kivimē savā lekcijā izteica interesantu domu par to, ka pieminekļus var sadalīt dzīvos un mirušos pieminekļus. Pieminekļiem, tāpat kā cilvēkiem, kas tos radījuši, ir savs mūžs. Piemineklis var „nomirt” arī tad, kad tas vēl ar vien stāv savā vietā un nav iznīcināts. Miris piemineklis ir tāds, kuram vairs nav nekādas būtiskas nozīmes kāda cilvēka vai notikuma piemiņā, citiem vārdiem runājot, piemineklis un tā vēstījums tiek aizmirsti.

Vakar viens miris piemineklis parādījās ziņās. Piemiņas zīme Bauskas „atbrīvotājiem” „mirusi” gulēja Korfa dārzā Bauskā, līdz kamēr to pārvietoja uz brāļu kapiem un tā uz īsu brīdi „atdzīvojās.” „Atdzīvojās” tikai tāpēc, ka Krievijas vēstnieks Latvijā sajuta iespēju uz šīs sen „mirušās” piemiņas zīmes rēķina pierādīt „atdzimstošā nacisma” esamību Latvijā. Nekā nesanāks. Nebūs otras Aļošas epopejas. Bauskas piemiņas zīme nu dien nebija vieta, kur ļaudis būtu pieminējuši otro pasaules karu un tajā kritušos varoņus. Ir jau arī miruši pieminekļi, kuriem ir izcila kultūrvēsturiska vērtība un tādēļ tie nebūtu pārvietojami, bet Bauskas gadījums nav tāds. Šī piemiņas zīme tiek izmantota kā politisks ierocis. Vēlreiz saku—nekas nesanāks, jo „mirušus pieminekļus” padarīt par dzīviem nav viegli.