Aprīļa beigās Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā atklātā Borisa Lurjes (1924–2008) izstāde Mākslinieks un liecinieks ir jau otrā mākslinieka radošajam mantojumam veltītā ekspozīcija Latvijā šogad, ko palīdz īstenot Borisa Lurjes fonds Ņujorkā. Janvārī mākslas muzejā Rīgas birža bija skatāma Ivonnas Veihertes kūrētā grupas izstāde Boriss Lurje un NO!art, kuras uzmanības centrā bija Borisa Lurjes kopā ar Semu Gudmenu un Stenliju Fišeru, XX gadsimta 50. gados dibinātajai mākslas grupai NO!art piederīgo autoru, radītie darbi.
Lurjes laika un domubiedru sniegums Rīgas biržas ekspozīcijā radīja spilgtu ieskatu tajā ideju un aktivitāšu kontekstā, kura iespaidā veidojās Borisa Lurjes kontroversiālā mākslinieciskā pozīcija. Savukārt Marka Rotko centrā skatāmā personālizstāde ir pilnībā veltīta tikai Borisa Lurjes darbiem, un uzmanības centrā drīzāk ir nonākusi mākslinieka personība un biogrāfija, ko uzsver arī izstādes norises vietas izvēle, kas simboliski norāda uz saikni starp Marku Rotko un Borisu Lurji.
Talanta mērogs
Kaut kādā ziņā Mākslinieks un liecinieks izvēršas par dialogu starp divām Amerikas pēckara mākslā nozīmīgām mākslas personībām, kuru izcelsme saistīta ar XX gadsimta pirmās puses Latvijas teritoriju. Šis zīmīgās satikšanās aspekts tika uzsvērts arī izstādes atklāšanas seminārā, kurā vācu mākslas vēsturnieka Ekharta Gillena lekcija iepazīstināja ar kopīgo un atšķirīgo Marka Rotko un Borisa Lurjes radošajā un personiskajā biogrāfijā. Reģionālais uzsvars kopumā ir raksturīgs Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra programmai, kas lielākoties piedāvā vietējo Latgales mākslinieku daiļradi prezentējošas izstādes, kuras kvalitātes ziņā diemžēl krietni atpaliek no Marka Rotko mākslas vēriena.
Atšķirībā no ierastajām Rotko Mākslas centra izstādēm Borisam Lurjem veltītā ekspozīcija Mākslinieks un liecinieks šķiet Rotko uzvārda cienīgs notikums, kurā abu mākslinieku biogrāfiskās paralēles ir tikpat būtisks aspekts kā abu autoru talanta un mākslinieciskās domāšanas mērogs.
Rotko centra izstādes vizuālais tēls patapināts no Borisa Lurjes tekstilgleznā Dzeltenā Dāvida zvaigzne uz sarkanā karoga (1973) dominējošās sarkanās krāsas karoga, uz kuras uzgleznota sirpi un āmuru aizstājoša Dāvida zvaigzne. Izstādes scenogrāfija seko klasiskajam baltā (šajā gadījumā sarkanā) kuba principam, veidojot viegli uztveramu, secīgu ieskatu Borisa Lurjes daiļradē. Šāda iekārtojuma stratēģija, no vienas puses, konfliktē ar viņa izaicinošo mākslu, kurā mutuļo iracionāli impulsi, negaidītas provokācijas ārpus ētikas normām, taču, no otras puses, šāda scenogrāfija lieliski kalpo, lai uzsvērtu Borisa Lurjes klasiķa statusu, viņa mākslas nozīmību.
Izstāde Rīgas biržā demonstrēja NO!art idejisko virmojumu, ko atspoguļoja arī eksponātu telpiskā izkliedētība, turpretim Rotko Mākslas centra ekspozīciju var raksturot kā vienotu, plūstošu stāstījumu – abas Borisam Lurjem veltītās izstādes gribas uztvert kā savstarpēji papildinošas, kas pievēršas dažādiem skatījumiem uz viņu kā mākslinieku un sava laikmeta liecinieku.
Holokausta pieredze
Boriss Lurje ir dzimis 1924. gadā labi situētā krievu ebreju ģimenē Ļeņingradā, taču, Staļinam pārņemot varu un sākot sankcijas pret turīgo iedzīvotāju slāni, Lurjes ģimene 1925. gadā pārcēlās uz Rīgu. Kad nacistu vara okupēja Rīgu, Boriss Lurje kopā ar tēvu nonāca Rīgas darba geto, bet viņa māte, vecmāmiņa, māsa un mīļotā meitene tika nogalinātas Rumbulā. Vēlāk viņi ar tēvu tika pārvesti uz koncentrācijas nometnēm Polijā, taču abiem izdevies paglābties no nāves un izdzīvot. Pēc kara Boriss Lurje kopā ar tēvu emigrēja uz Ameriku, kur viņa tēvs sāka veiksmīgu nekustamā īpašuma biznesu, savukārt Boriss Lurje sāka zīmēt un gleznot holokaustā piedzīvoto.
Tuvinieku zaudējums, koncentrācijas nometnēs pieredzētās šausmas, necilvēcīgie apstākļi un pastāvīgais nāves tuvums pavadīja Borisa Lurjes apziņu visu viņa atlikušo dzīvi un arī mākslu, kurā par holokausta metaforu kļuva pornogrāfiska rakstura attēli. Seksualitātes un nāves savienošana, protams, nav Borisa Lurjes izgudrots koncepts, taču viņš abas šīs kategorijas atklāj to ekstrēmākajās izpausmēs un izmantojot dokumentālus, autentiskus fotomateriālus, zīmes un priekšmetus. Nāve un seksualitāte viņa darbos ienāk ar brutālu tiešamību, nevis kā filosofiski abstraktas tēmas, caur kurām ļauties sentimentālai kontemplācijai par visa esošā zūdamību.
Mākslinieks un liecinieks kā retrospektīvi daudzietilpīga izstāde atklāj Borisu Lurji no dažādām konceptuāli subversīvām šķautnēm, un nosaukumā ietvertais apzīmējums "liecinieks" ir precīzi izvēlēts raksturojums Borisa Lurjes mākslas nemitīgajai saistībai ar pasaules norisēm. Jaunībā holokaustā piedzīvotais, vizuālās liecības par to veido viņa mākslas un pasaules uztveres pamatu. Tā nav tikai traumatiska pieredze, kas tiek tēlaini pārnesta mākslinieciskos sižetos: holokausta pieredze lielā mērā noteikusi gan Borisa Lurjes māksliniecisko uztveri, gan daudz vispārīgāku personisko identitāti, viņš saasināti uztvēris kultūras, politikas un sabiedrības virzības saskarsmes punktus.
Boriss Lurje savu holokausta pieredzi aktualizēja laikā, kad par šo tēmu nebija pieņemts publiski izteikties. Plašāka sabiedrība vēl nebija pieradināta pie neērtām tēmām, Rietumu sabiedrības noskaņojumā tolaik valdīja pēckara aizmiršanās, savukārt mākslas dzīvē – abstraktais ekspresionisms un popārts, kas Borisa Lurjes skatījumā iemieso komerciāli angažētu, tāpēc nepatiesu mākslu. Tiesa, Borisa Lurjes darbos dominējošās attēlu kolāžas, priekšmetu asamblāžas un montāžas asociatīvi saistās gan ar dadaisma estētiku, gan ar viņa konfrontēto popārta mākslu – Borisa Lurjes darbi savulaik reproducēti līdzās Endija Vorhola sietspiedēm. Taču līdzības ir tikai formālas, jo Borisa Lurjes estētika ir orientēta politiski un sociāli radikālā virzienā bez jebkādiem kompromisiem ar sabiedrības gaumi.
Joprojām provokatīvs
Par vienu no viņa hrestomātiskākajām darbu grupām kļūst koncentrācijas nometņu ainu savienošana ar pornogrāfiska rakstura attēliem, tādējādi tiek atklāta brutalitāte, kādai cilvēka ķermeni pakļauj dažādas ideoloģijas. Nacisma pastrādātos noziegumus Boriss Lurje pielīdzina kapitālismam, abos saskatot līdzīgus varas mehānismus, vājākā ekspluatāciju un pakļaušanu, – baisu fotogrāfiju, kurā redzama koncentrācijas nometnes kravas mašīna ar līķiem, Boriss Lurje ar griezīgi skaudru ironiju nodēvē par Ādolfa Hitlera asamblāžu, pielīdzinot pastrādātos noziegumus mākslinieciskam aktam.
XXI gadsimtā tik kategorisks skatījums var šķist pārspīlēts, jo par liberālās ekonomikas ekspluatējošo raksturu esam informēti daudz labāk nekā pēckara gados un īpašas ilūzijas par kapitālisma sistēmu vairs nelolojam. Arī Borisa Lurjes piekoptais mākslinieciskais aktīvisms laika gaitā ir kļuvis par tikpat muzejisku parādību kā saloniskās mākslas vērtības, un māksliniecisku cīņu par taisnību, kāda tā bija Borisa Lurjes gadījumā, bieži aizstāj liekulīgas pozas, iestudēti žesti.
Pašlaik, kad populisms un labējās idejas atkal gūst popularitāti un daudzās valstīs nopietni ietekmē likumdošanu, politiski ētiskā uzlādētība Borisa Lurjes darbos šķiet īpaši aktuāla un tālredzīga. Viņa izmantotās attēlu manipulācijas un patvaļīgās acīmredzamo nozīmju dekonstrukcijas fake news laikmetā šķiet teju pareģojošas. Un ne mazāk svarīgi – joprojām provokatīvas un spējīgas šokēt, satricināt.
Pie sienas – Rīgas karte
Ekstrēmu pretstatu savienojumi, deformēti cilvēku tēli, kas ir pakļauti kāda neredzama spēka varai, sašķeltība, fragmentācija, brutalitāte – Borisam Lurjem raksturīgie mākslinieciskie paņēmieni uzsver, ka par briesmīgo nav iespējams runāt konstruktīvi un racionāli, visa viņa tēlu sistēma pauž upura stāvokli, sāpes, ievainojamību, izmisumu. Borisa Lurjes kritiskā attieksme un pastiprinātais jūtīgums pret ārpasauli un sava laika norisēm balstījās viņa paša sašķeltajā personībā. Ar saviem darbiem Boriss Lurje protestēja pret Amerikas pēckara trulo patērnieciskumu, materiālismu un orientāciju uz biznesu. To pašu viņš lielā mērā attiecināja arī uz mākslas dzīvi un Ņujorkas galeriju sistēmā saskatīja radošo izpausmju pakļautību komerciālajiem panākumiem, kas izrietēja no mākslas tuvināšanās biznesa standartiem.
Boriss Lurje sava laika mākslas dīleru, pircēju un mākslinieku attiecībās saskatīja līdzības ar koncentrācijas nometnes apstākļiem. Rotko centra izstādes katalogā pārpublicēta pasāža no Borisa Lurjes nepublicētajiem memuāriem (1975–1995) ar nosaukumu Ņujorkas mākslas pasaules koncentrācijas nometne, kurā viņš mākslas dīlerus sauc par SS komandieriem: "(..) koncentrācijas nometnē tu, tā sakot, esi jau pie Dieva, mierīgs, nodevis visu Visvarenā rokās, kurpretim šeit, Marta galerijā, tu trīci un rausties kā tāda zivs, kura tikko uzmesta uz koka dēļa un kurai tūlīt ar āmuru sadragās galvu."
Borisa Lurjes māksla ir viena no atbildēm uz jautājumu, kā rakstīt dzeju pēc Aušvicas. Viņa aizsāktā sociāli protestējošā un ētiski izgaismojošā māksla mūsdienās ir kļuvusi par vispāratzītu stratēģiju, tā konfrontē skatītājus ar to, kas ir neērts, biedējošs, traģisks. Protams, neizbēgams un laikam arī neatbildams ir jautājums, ciktāl māksla vispār drīkst ekspluatēt šādus notikumus, padarot tos par mākslas darba sastāvdaļu un pelnot naudu ar citu cilvēku ciešanām. Tas, kas Borisam Lurjem bija personisku traumu un dziļu ciešanu ceļš, mūsdienu mākslā bieži tiek pakļauts primitīvai uzmanības pievēršanai, vēlmei provocēt provokācijas dēļ.
Boriss Lurje dzīves laikā nav pārdevis nevienu savu darbu, un, kā noprotams, tas viņam vispār nebija svarīgi, jo mākslinieciskajā apziņā dominēja vēlme mainīt sabiedrību, nevis gūt personiskus panākumus, un tie abi viņa prātā bija nesavienojami pretstati. Savu darbnīcu mākslinieks dēvēja par Ņujorkas Rīgas geto surogātu, un tajā pie sienas bija piestiprināta Rīgas karte. Tas liek domāt, ka mentālā ziņā māksliniekam tā arī nekad neizdevās izkļūt no sava ieslodzījuma.
Borisa Lurjes izstāde Mākslinieks un liecinieks Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama līdz 23. jūnijam.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
