Simboliskā nozīme, kas piešķirta Latvijas nozīmīgākajam apbalvojumam mākslā, nosaucot to par Purvīša balvu, liek mākslas procesu dalībniekiem nenogurstoši meklēt jaunas sakarības, kas vieno cienījamo klasiķi ar laikmetīgām parādībām. Lai gan pēc kārtējo rezultātu paziņošanas pagājis jau mēnesis, parādās jauni un jauni tulkojumi, ko gan tie varētu nozīmēt, – no uzvarētāju personību apspriešanas līdz minējumiem par balvas politikas kursa maiņu. Dažas versijas pat tuvojas sazvērestības teorijām. Viens gan ir skaidrs – kamēr nopietnu alternatīvu nav (pirms diviem gadiem skaļi izziņotā akcija Cits Purvītis, atklāti sakot, izgāzās, nespējot piedāvāt vērā ņemamas mākslinieciskās kvalitātes, un šogad netika atkārtota), balvas pasniegšana paliek teju vai vienīgais diskusijas raisošais notikums divu gadu garumā. Turklāt, lai gan līdz apbalvošanas mirklim intrigu uztur fināla izstādes dalībnieku sastāvs, līdzko ir noskaidrots uzvarētājs, visa uzmanība pievēršas viņam vienam. Rezultāta apspriešana un apšaubīšana, kas atkārtojas ar pārsteidzošu regularitāti, apliecina, cik nesamērīgi lielu uzmanību mākslas vide piešķir simboliskiem pagodinājumiem, salīdzinot ar jaunu talantu un ideju veicināšanu, ar kurām tā sakās esam nodarbināta. Kuratore un mākslas zinātniece Līga Lindenbauma paver priekškaru uz latviešu mākslas apsēstību ar simboliem, norādot uz to ciešo saistību ar pirmās nacionālās atmodas tēlainību.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona uzvara 2015.– 2016. gada Purvīša balvas sezonā ar konceptuālo izstādi Dziesma (2015, LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošā darbnīca), kas analizēja latviešu nacionālo identitātes simbolu – Dziesmu svētkus –, noslēdz pirmo balvas piešķiršanas desmitgadi. Viens no tās žūrijas locekļiem, filozofs un mākslas kritiķis Jānis Taurens, notikušo komentēja ironiski, sakot, ka tikpat labi Dziesma varētu saņemt mūzikas balvu, jo tās galvenā – redzamākā vai, pareizāk sakot, dzirdamākā – sastāvdaļa ir komponista Kristapa Pētersona sarakstītais kora skaņdarbs. Tajā dziedātāji izdzied vienu vārdu "dievs" tieši tik reižu, cik tas ir skanējis Dziesmu svētku koncertos kopš Latvijas neatkarības atgūšanas.
Šis it kā vienkāršais paņēmiens ir arī galvenā Dziesmas ass, jo, darbu veidojot, Anna Salmane un Krišs Salmanis matemātiski saskaitījuši svētku repertuāra dziesmās esošos vārdus. Līdzās tādiem vārdiem kā "meita" un "dziesma" "dievs" bija ierindojies visvairāk lietoto vārdu augšgalā un tāpēc tika izvēlēts jauna skaņdarba radīšanai. Rezultātā izstādē skatītājs sastopas ar skaņu instalāciju – telpā novietotu nošu statīvu un ierakstu ar jaunradīto dziesmu kora izpildījumā, kura vairākkārt bija arī dzirdama kora Maska uzstāšanās reizēs izstādes norises laikā. Rezultātā vizualitātes te tiešām maz, un tā pilnībā piekāpjas konceptuālās idejas priekšā.
Purvīša balvas nolikums vēsta, ka tās mērķis ir "novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā" un to piešķir par darbu, "kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām". Kā Dziesma iezīmē šos kritērijus?
Balvas cienīgā dziesma
Ik pēc diviem gadiem vizuālās mākslas procesa izvērtējums Purvīša balvas veidolā ir lielisks iemesls pārskatīt jomas nozīmīgākos notikumus plašā perspektīvā. Galveno uzmanību, protams, saņem viens autors vai autoru grupa par konkrētu mākslas darbu vai izstāžu projektu. Tomēr tikpat svarīgs ir arī tai izvirzīto kandidātu astotnieks, kura darbus redzam gala izstādē, kā arī visi tie mākslinieki, kuri gana sarežģītajā vērtēšanas procesā balvai ir tikuši izvirzīti vai pat tikai nosaukti kā potenciālie nominanti.
Atskatoties uz pirmās piecgades "purvītēniem", apjomīgā kataloga 2007–2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva ievadā mākslas zinātniece Ieva Kalniņa minējusi būtisku šī perioda iezīmi. Pārskatot balvai nominētos māksliniekus un viņu darbus, viņa konstatējusi, ka nominācijās uzkrītoši dominē formālisms un neokonceptuālisms, žūrijas izceltajiem darbiem raksturīgas estētiskas kvalitātes un tie lielākoties saistīti ar apceri vai mākslas darbu materialitātes un eksponēšanas nosacījumu pētīšanu. Sociāli aktīvas un procesuālas parādības, kā akcijas un realitāti dokumentējoši darbi, balvai tikušas izvirzītas reti, un, ja kādā no nominētajiem darbiem parādās kritiska intonācija, tad lielākoties estētiski pieņemamajā simbolu vai metaforas līmenī. Zīmīgs ir Kalniņas novērojums, ka, pat ja viens un tas pats mākslinieks mēdz veidot dažāda rakstura darbus – gan estētiski apcerīgus, gan sociāli aktīvus –, žūrijas uzmanības lokā nonākuši pirmie, it kā norādot uz pēdējo neiederību nopietnās mākslas ainavā.
2013./2014. gada sezonā balvas veidotāji jau saskārās ar daudz redzamāku kritiku nekā iepriekš minētā pašu izdotā kataloga ievadteksts. Mākslas kritiķu Janas Kukaines, Valta Miķelsona un Indreka Grigora raksti, kritiķu un kuratoru domubiedru grupas rīkotā akcija – diskotēka Cits Purvītis ar alternatīvu kandidātu astotnieku, kā arī diskusija par kritērijiem vizuālās mākslas balvu vērtēšanā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā ievadīja jaunas intonācijas balvas uztverē. Apsveikuma runas par veiksmīgu valsts un privātā sponsora sadarbības modeli, kuras dominēja balvas sākuma gados, nu papildināja analītisks procesa vērtējums, fokusējoties uz izvēlēto mākslas darbu atlases kritērijiem. Paradoksālā kārtā tās bija ļoti līdzīgas – ja ne tās pašas – iebildes, kuras jau bija izskanējušas Ievas Kalniņas novērojumu izklāstā.
Šādā aspektā 2015./2016. gada skate ir gājusi vairākus soļus tālāk. Tā pat ir kā visu iepriekšējo sezonu apvērsums un ietver daudz ko no tā, par ko balvas žūrijas locekļi tikuši kritizēti iepriekš. Visu līdzšinējo Purvīša balvas laureātu kontekstā tās pēdējais laureāts Dziesma, izmantojot tikai koristu izpildītu skaņdarbu, uzgriež muguru vizualitātei, estētikai un formālai nostrādātībai jeb tam, kas balvas kandidātiem bija raksturīgs līdz šim. Caur Dziesmu svētku repertuāra analīzi tā sociāli kritiskā veidā vērš skatu uz mūsdienu latviskās identitātes joprojām pārsteidzoši ciešo saiti ar nācijas dzimšanu XIX gadsimta beigās.
Cita pils un skapis
Pat ja latviskās identitātes formējošo simbolu apspēle nav īpaši populāra Latvijas laikmetīgās mākslas tēma, tā ir izmantota vairākkārt. XX gadsimta 80. gadu mākslinieku robežpārkāpēju mītu klāstā neiztikt bez nacionāli iekrāsotajiem Andra Brežes Zemes saimniekiem (1987) vai Kristapa Ģelža Burtnieku pils (1988). Jāatceras, ka viens no spilgtākajiem šī laika populārās kultūras notikumiem bija leģendārā rokopera Lāčplēsis. Spēcīga saikne ar tautas gara mantām ir arī XX gadsimta 80. gadu beigās iecerētajai, bet tikai XXI gadsimtā uzceltajai Nacionālajai bibliotēkai jeb Gaismas pilij. Ezera dzelmē nogrimušās būves augšāmcelšanās jau reālā ēkā Daugavas krastā simbolizē latvisko vērtību atgūšanu pēc padomju okupācijas un spilgti reprezentē XX gadsimta 80. gadu atmodu, kad tā arī tika iecerēta. Te gan jāpiebilst, ka Gunārs Birkerts, veidojot bibliotēkas projektu, vienlīdz iedvesmojies gan no Raiņa Stikla kalna un tradicionālās latviešu arhitektūras, gan Pumpura eposā Lāčplēsis minētās mītiskās Burtnieku – Gaismas – pils. Lai gan visas šīs atsauces varētu tikt asociētas ar jauno bibliotēkas ēku, zīmīgi, ka visspilgtāk kolektīvajā apziņā un ikdienas lietojumā šobrīd ir iesakņojusies pēdējā. Jāsecina, ka šāda pirmās XXI gadsimtā būvētās Latvijas lielākās kultūras celtnes sasaiste ar nācijas dzimšanas brīdī XIX gadsimtā tapušo Gaismas pils tēlu joprojām ietver aktuālas nozīmes lielā daļā sabiedrības.
Bibliotēka sabiedrības apziņā ir Gaismas pils, savukārt cita nacionālā simbola – Dainu skapja – apzīmējumu skatītāji piešķīra Ivara Drulles instalācijai, kas bija skatāma personālizstādē Jums tūlīt atlaidīs galerijā Alma 2013. gadā. Tā bija gaiša koka mēbele ar durtiņām, kuras atverot atklājās laikrakstos atrasti reāli iepazīšanās sludinājumu teksti vai globālajā tīmeklī uzieti videomateriāli ar ikdienišķi, komiski, reliģiski vai nacionāli iekrāsotām ainām. Lai gan darba nosaukums sākotnēji bija cits, izstādes atklāšanas apmeklētāji Drulles instalācijā iekļautos tekstus un ainas uztvēra kā latviešu mutvārdu mantojuma mūsdienu ekvivalentus un nodēvēja to par Dainu skapi. Skatītāju asociācijas bija pietiekami spēcīgas, lai arī mākslinieks izšķirtos mainīt darba nosaukumu. Jāsaka, tā bija pārliecinoša veiksme, jo instalācijas tiešā sasaiste ar XIX gadsimtā apkopoto folkloras materiālu deva tajā iekļautajām ainām papildu dziļumu. 2013. gada nogalē instalācija tika nominēta arī Purvīša balvai un pēc pirmās izstādīšanas papildināta ar jaunām videoainām no "vidējā latvieša" dzīves, kā arī izstādīta vairākās starptautiskās grupu izstādēs.
2015.–2016. gada Purvīša balvas kandidātu astotniekā iekļuvis vēl kāds latvisko identitāti apspēlējošs Drulles darbu kopums – izstāde Manai dzimtenei (galerija Alma, 2016). Laureāte Dziesma analizē latviešu – dziedātāju tautas – paštēlu, savukārt Drulles darbs pievērš uzmanību tikpat nacionāli arhetipālam motīvam – tradicionālajai viensētai un latvieša kā zemnieka tēlam. Pamesto māju dokumentācija mākslinieka lauku īpašuma apkārtnē, videodarbs ar gadalaiku maiņu ap kūts drupās stādīto dārziņu, kinētisks objekts – nelielai riteņbraucēja figūrai garām slīdoša zīmēta ainava –, kā arī rūsas saēstas mājvietu "gleznas" turpina pēdējos gados izplatīto stāstu par Latvijas lauku izmiršanu un vēlreiz no jauna apstiprina tēzi par laukiem kā latvieša saknēm.
Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona Dziesma iet soli tālāk, jo ne tikai pārstrādā nacionālos simbolus jaunās skaņās, bet arī veido aktīvu dialogu par nākotnes perspektīvām jeb to, ko latvieši Dziesmu svētkos varētu dziedāt turpmāk. Tas liek pastiprināti domāt par tēliem, ar ko sevi vēlamies identificēt nākotnē.
Retrospektīvie simboli
Vilhelma Purvīša vārds nozīmīgākās nacionālās mākslas balvas nosaukumā liek atcerēties vienu no simbolu rašanās veidiem – tie ne vienmēr tiek atpazīti tad, kad tie rodas, bet var par tādiem kļūt retrospektīvi. Tas raksturīgs arī paša Purvīša ainavām – šiem mūsdienās teju arhetipālajiem Latvijas dabas skatiem. Paradoksāli, bet mākslinieka karjeras sākumā XX gadsimta pirmajā desmitgadē tie lielai daļai publikas šķita pārāk moderni un pat nedabiski vai fantastiski. Arī pirmie Purvīša darbu pircēji bija nevis latvieši, bet gan vācbaltieši. Tikai 20.–30. gados viņa gleznas kļuva par daļu no nacionālās ainavas izpratnes un kopš tā brīža savu aktualitāti nav zaudējušas arī tagad. Gribētos cerēt, ka Dziesma bez pārmērīgas laika distances kļūs par paraugu vizuālās mākslas spējai ne tikai pārskatīt iepriekšējo laikmetu simbolus, bet arī radīt jaunus.