"Tā ir viena no manām rotaļām, ko esmu izdomājis, un ceru, ka tā varētu būt interesanta citiem arī," tā Mārtiņš Heimrāts raksturo savu personālizstādi BET, kas līdz 26. jūnijam skatāma galerijā Istaba Rīgā. Viņš piebilst, ka vairāk gan šī rotaļa vai spēle ir tekstuāla, un kolāžas, kurās Mārtiņš Heimrāts izmanto visu, kas viņam ir apkārt – priekšmetus, grāmatas, tekstus, mūziku –, kalpo kā fons. "Rituālu ieviešana dzīvē ir stipri individuāla lieta, un man acīmredzot tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu kaut kādus procesus. Procesi mēdz notikt pārāk regulēti, bet rituāli apzināti atļauj un nodrošina nejaušības klātbūtni," skaidro mākslinieks. Viņš uzskata, ka dzīve ir krāsaina jebkurā jomā, bet bieži vien cilvēki steidzas, neko nepamanot, vai staigā pa ierastu taku, apkārt neko neredzot. Rotaļa ar paša izdomātiem noteikumiem, ierastā maršruta maiņa ļauj paskatīties, cik dzīve ir daudzveidīga. "Un paralēli pastāv ļoti dažādas izvēles, un blakus cits citam esam tik ļoti dažādi," saka Mārtiņš Heimrāts, piebilstot, ka paralēles reti krustojas.
Lūk, viņa teksti būs par to, un izstādes apmeklētājiem būs jābūt arī lasītājiem. "Es esmu izveidojis tādus paraugus. To ir daudz vairāk, bet vismaz sākumā izstādē būs 13 teksti, un tos varēs palasīt. Katrā ziņā tā ir atkal nejaušība!" teic mākslinieks. Izstādē gan jāpatur prātā "bet", un Mārtiņa Heimrāta mirkļa ekspresijas ir vienkāršas: "Latvijā ir vasara, BET citur ziema. Kāds mīl, BET kāds nīst. Kāds ēd, BET citi badojas. Dažs dzīvo pagātnē, BET dažs nākotnē. Vienam patīk meita, BET otram māte. Daudzi dzimst, BET daudzi mirst. Kādam veicas, BET kādam neveicas. Viens domā latviski, BET otrs holandiski. "Aber", "but", "mais"..."
Par tekstiem un to vizualizāciju runājot, Mārtiņš Heimrāts izstādes sakarā min, ka paralēli viņš lasot kādas desmit grāmatas. "Tā ir atsevišķa saruna, jo tajā sistēmā – kā tās tiek lasītas un kāpēc – apakšā ir vesela likumsakarība. Aizmetnis tam un kārtība, kā es izvēlos, ir vēl no skolas laikiem. Pēdējās klasēs man bija trīs lasāmās izvēles: viena grāmata bija tā, ko es gribu, otra – ko tēvs ieteica, un viņa ieteikumu es respektēju, un trešā – obligātā literatūra. Nebija jau tikai Šolohovs, bet arī Lāčplēsis, Iliāda, Mērnieku laiki, kas katram jāzina. Desmit lasāmo grāmatu izvēle ir viens no maniem senākajiem rituāliem. Visbiežāk tās katra dzīvo savu dzīvi, tāpat kā cilvēki, bet esmu pamanījis, ka desmit grāmatas var kļūt par vienu grāmatu, jo dažkārt tās saplūst, mēdz papildināt cita citu, sasaucas. Katra mēneša pirmajā datumā es izrakstu fragmentu no tobrīd lasītām desmit grāmatām. Katru rindkopu iesāku ar sakārtojuma saikli "bet" tajā valodā, kādā ir grāmata. Taču "bet" reizēm kļūst par "tomēr"," atklāj Mārtiņš Heimrāts. "Varētu jau teikt, ka tas ir kā joks, bet vispār jau... ļoti nopietni."