Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bēniņu stāva telpas ir kā radītas konceptuālās mākslas izstādēm. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs šajā vietā pieteicis ambiciozu ieceri – izstāžu ciklu Divdabis, kurā mākslinieki kārtoti pa pāriem. Katrā no tiem viens pārstāvētu vecāko paaudzi, otrs – patlaban radošā plaukumā esošos. Protams, autoru salikums nav izdomāts tāpat vien, bet vedinot uz plašākiem vispārinājumiem – par latviešu mākslu toreiz un tagad. Kā šī iecere īstenosies un kādas sakarības parādīs, varēsim spriest pēc cikla kopumā: Jānim Borgam un Kasparam Groševam, kuru izstādi var aplūkot līdz 28. maijam, sekos Atis Ieviņš un Inga Meldere, kā arī Oļegs Tillbergs un Jānis Filipovičs. Izstāžu kuratores ir Solvita Krese, Inga Lāce, Andra Silapētere un Diāna Popova. Projekta galvenais atbalstītājs ir ABLV Charitable Foundation.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Duetu veidošana no dažādu paaudžu māksliniekiem ir populāra kuratoru stratēģija – to aizsāka izstāžu cikls Duets Tukuma Mākslas muzejā, pievienojās kustības Mākslai vajag telpu Vasaras mājas programma, Džemmas Skulmes un mākslinieku apvienības Klīga izstāde Rīgas mākslas telpā. Šāda pieeja ļauj spekulēt ar domu, ka māksla ir kā stāsts, kas attīstās turpinājumos. Tomēr vienlaikus jaušamas bažas, vai savu laikabiedru radītais ir tā pa īstam saprotams. Vai jābūvē tilti un tulkojumi, lai saprastu citu paaudzi? Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs piesaka vēlmi rekonstruēt 70.–80. gados tapušos darbus ar izstāžu ciklu Divdabis. Tajā pieaicinātajiem māksliniekiem no trīsdesmitgadnieku paaudzes tiek otrā vijole – no viņiem tiek sagaidīts komentārs, atsauce, reakcija.
Pirmais duetā vecākais ir Jānis Borgs, galvenokārt pazīstams kā spilgts mākslas kritiķis, kādreizējais Sorosa fonda vadītājs, arī dizainers un mākslinieks. Kaspars Groševs ir mākslinieks, kurators, galerijas 427 vadītājs, arī pasniedzējs un mākslas kritiku autors.
Kāda bija jūsu sadarbība, strādājot pie izstādes Divdabis? Vai atklājāt kaut ko jaunu par sevi, saviem darbiem, tieši pateicoties kuratores piedāvātajam duetam?
J. B. Izstādes ideju izteica Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, un man nekas nebija iebilstams. No sākuma biju iedomājies, ka mēs būsim katrs par sevi – ka es daru to, ko nu es daru, Kaspars – tāpat, un izstādē to sakombinē. Tā arī netika pozicionēts, ka mums būtu kāda tieša saite, kā vēlāk izrādījās, ar Kaspara darbošanos. No tā, ko viņš iztaisīja, izrādījās, ka mēs esam ciešā tandēmā. Tas man bija pārsteigums. Manuprāt, veiksmīgs gadījums.
K. G. Man jau sākumā likās, ka šāds salikums varētu būt organisks. Zinot Borga kunga aizraušanos ar konceptuālismu, minimālismu, likās, ka varētu būt interesanti. Arī man tas bija iemesls atgriezties pie šīm lietām, no kurām pēdējā laikā esmu mazliet attālinājies. Katrā ziņā man likās, ka viss notika organiski un viegli. Man īstenībā patīk divu cilvēku izstādes. Ja veidojas dialogs, ir interesantāk pašam un beigās arī rezultāts ir labāks.
Kaspar, tad, kad tu saki, ka esi attālinājies "no šīm lietām", – kas ir tas, no kā tu esi attālinājies un kam pietuvojies?
K. G. Kādu laiku man likās, ka konceptuālismā visam vajag būt tā, ka pašam ir skaidrs jau no sākuma. Pēdējos gados arvien biežāk vēlos, lai es pats tapšanas procesā līdz galam īsti nesaprastu, ko esmu izdarījis. Tikai pēc tam, jau domājot, analizējot vai runājoties ar cilvēkiem, es nonāku līdz domai, kas tur īsti ir, bet to es tāpat paturu pie sevis.
Vai tu to redzi kā apzinātu izvēli – attālināties no saprotamā?
K. G. Jā. Vērojot mūsdienu mākslas notikumus, likās, ka man kā skatītājam interesantāki ir tie darbi, kurus es līdz galam nesaprotu, kuri liek domāt un varbūt dažreiz atstāj mani apmulsušu, dažreiz pat niknu. Vismaz raisa kaut kādas pārdomas ilgākā laikā. Taču šajā gadījumā (izstādē Divdabis – Z. Z.) tā bija tāda ļoti apzināta atgriešanās pie ļoti konceptuālas formas ar atsaucēm uz minimālismu. Jo man likās, ka šis ir īstais gadījums, kad to darīt.
Šķiet, ka nejaušībai ir būtiska loma jūsu abu darbos, tiesa, katram savā veidā.
K. G. Jā. Man īstenībā patīk nejaušība un kļūdas. Kad kaut kas noiet greizi. Un man patīk darbi, par kuriem es pat neatceros, ka esmu tos taisījis.
Borga kungs, vai jūs atceraties, kāda bija jūsu motivācija toreiz, XX gadsimta 70. gados, pievērsties nejaušības programmēšanai?
J. B. Bija interese uztaisīt artefaktu, kurā es kā nosacītais autors esmu iespējami distancēts. Uztaustīt robežu, cik tālu es varu atsvešināties. Izdomāju, ka tas varētu būt darbs, ko dara dators, kuram es iedodu programmu. Tā kā, protams, datoru neviens šeit nebija redzējis un visa mana datoru redzēšanas pieredze bija tikai mediji – avīzes, žurnāli vai televīzija – un visi Rīgā esošie datori bija kaut kādi milzīga izmēra ledusskapji, kas atradās slēgtos institūtos, tā bija teorētiska iedoma. Bet kaut ko jau sapratu – ka ir tāda iespēja, ko tagad sauc par random, tolaik es to saucu par "nejaušības programmu". Tad, lūk, datora vietā es taisīju simulāciju ar metamajiem kauliņiem, kas man uzrādīja līniju skaitu.
Protams, arī printēšanas procesu es biju spiests imitēt. Arhitektu birojā rasēju ar rapidogrāfu, pats izliekoties par robotu, kurš to velk. Procesa imitācija notika, un es biju ļoti apmierināts. Darbi tika izlikti Rozentāla skolas skolotāju izstādē. Tos pieņēma bez kādas cenzūras. Bet te uzreiz jāatzīmē, ka sabiedriskajā apziņā konceptuālisms neeksistēja vispār kā tāds un, ja ar kādu sāku runāt par to, neviens nesaprata, par ko ir runa. Varbūt pieci desmit cilvēki. Ojārs Ābols būtu sapratis. Tabaka, atgriezusies no Berlīnes, būtu sapratusi. Taču praktizētājus es nezināju tolaik nevienu. Saruna nebija iespējama. Pēc kāda laika savus darbus bāzu maisos un iznīcināju, lai atbrīvotu vietu.
Jāsaka, vēl viens iemesls, kāpēc tas toreiz neturpinājās, – man bija tāda teorētiska, iekšēji neatbildēta pretruna. Es sāku nepiekrist konceptuālisma principiem, jo domāju, ka vispār nepastāv nekāda mākslas darbošanās bez koncepta. Tad kālab atsevišķi nodalīt konceptuālu mākslu?
Kas man savukārt ārkārtīgi simpatizēja konceptuālismā – ka estētika tur nespēlēja nekādu lomu. Ja kāds pieiet pie manām strīpiņām un saskata tur nezin ko, tad viņš meklē to, kā tur nav. Skaistums un smukums tur nav domāti. Nē, nu var jau būt, man nav iebildumu, bet tas tur netiek piedāvāts! Līdzīgas svītriņas tiek producētas kompozīcijas uzdevumos lietišķajos, bērnudārzā vai kur citur. Taču tur netiek piedāvāts koncepts, bet šeit tieši otrādi – tiek testēts kaut kas pilnīgi cits, nevis estētika.
Pie datora tiku pēc divdesmit gadiem. Vēl pēc divdesmit gadiem, pateicoties šai izstādei, tiku pie programmēšanas. Tagad esmu burtiski satriekts par tām iespējām, man ir tāda sajūta, ka visas jaunības dienu brūtītes būtu atgrieztas pirmajā svaigumā un tiktu teikts – ņem viņas! Fantastika! Tāda reibinoša sajūta.
Kaspar, vai tu izjūti šo Latvijas konceptuālisma nenotikšanu kā robu savā vai savu skatītāju pieredzē?
K. G. Jā, noteikti. Kaut vai, izstādot savus darbus, bieži vien jūtu, ka cilvēki joprojām nepārzina to, ko varētu saukt par XX gadsimta obligāto literatūru. Un tas, ko Borga kungs runāja par estētikas nenozīmību, – ka estētika ir pakārtota konceptam –, Latvijā vēl joprojām ir grūts jautājums. Arī ārzemju draugi saka, ka latviešu māksla ir ļoti estētiska, ļoti poētiska. To var redzēt, ka konceptuālisma posms ir pietrūcis, tā nav kolektīvajā apziņā. Borga kungs minēja, ka savā interesē par konceptuālo mākslu viņš bijis vientuļnieks. Kaut kādā ziņā es arī vēl joprojām jūtos vientuļnieks. Jo tas viss, ko es daru, šeit ne vienmēr tiek saprasts vai novērtēts. Ir kaut kāda rezervētība no skatītāju puses. Bet, par laimi, šobrīd man nekas neliedz aizbraukt, piemēram, uz Berlīni un satikt domubiedrus.
J. B. Par manu situāciju arī varētu teikt – neviens jau tolaik neliedza kontaktēties ar Varšavu. Es 1974. gadā aizbraucu uz Varšavas galeriju Foksal, tur bija amerikāņu izstāde. Es tur tāds pirmreizīgs un nevainīgs biju... Sēdēju kādu stundu un skatījos. Tā neviens cits nedarīja, izstāde bija tukša. Viņi mani ievēroja un nosprieda, ka laikam es esmu baigais Baltijas guru, un sadāvināja man kaudzēm katalogu.
Kaspar, vai tev arī ir bijuši šādi izšķiroši mirkļi, kas pievērš konceptuālisma idejām?
K. G. Tā varēja būt franču jaunā reālisma izstāde Nicā, tad iepazīšanās ar lietuviešu mākslinieku darbiem, kas nebija nemaz tik sen. Un arī Sols Levits...
J. B. (Priecīgi uzsit Kasparam pa plecu.) O, jā! To mēs neesam runājuši, bet vienādi avoti!
K. G. Jā, man bija tāds brīdis – kad es izlasīju (Sols Levits Paragrāfi par konceptuālo mākslu, 1967, un Teikumi par konceptuālo mākslu, 1969 – Z. Z.), man bija saprotams pilnīgi viss, ko viņš raksta, pilnīgi visam varēju piekrist. Un tagad, pat ja es taisu kaut ko it kā pilnīgi nesaprotamu, viss atbilst tam, par ko raksta Levits. Joprojām – lai ko es darītu, es varu uzšķirt Sola Levita rakstīto, un jebkurā brīdī tas ir, ko es tobrīd daru un domāju.
J. B. Satriecoši! Es Bāzelē redzēju viņa izstādi 1978. vai 1979. gadā. Tas bija kaut kas tāds, ko es kapā aiznesīšu līdzi.
Kaspar, tu izstādē Divdabis izmanto vectēva zīmējumu, turklāt ne pirmo reizi. Tas ir darbs, kas ir attīstījies ilgākā laika posmā.
K. G. Jā, pirmo reizi to izmantoju, piedaloties grupas izstādē Maskavā. Mums notika ilgas diskusijas – braukt vai nebraukt. Uzaicinājums sakrita ar Krimas okupācijas laiku. Tad vēl īsti nebija skaidrs, kā situācija atrisināsies. Mēs tomēr nolēmām, ka brauksim. Likās, varbūt ir īstais konteksts, kad izvilkt vectēva kartīti. Bērnībā viens no mīļākajiem albumiem man bija vectēva zīmētās kartītes, kuras viņš no izsūtījuma Sibīrijā sūtīja uz mājām. Viņš nebija mākslinieks, man liekas, ka tieši Sibīrijā viņš sāka zīmēt un gleznot. Putniņus, lācīšus, sirsnīgas ainas, ar kurām mēģināja saviem mājās palikušajiem radīt ilūziju, ka nemaz tik slikti nav.
Toreiz žurnālā Studija tieši bija Borga raksts par "palmēšanu" (attēlu cenzēšana, nevēlamo personu vietā iegleznojot kādu palmu – Z. Z.). Mani kaut kā ļoti tā ideja aizrāva. Bet Maskavas izstādē drīzāk bija tāds kautrīgs flirts ar šo tēmu. Izmantoju arī Gunāra Vīndedža 60. gadu karikatūru, kurā viņš sievietes auskarā bija iegleznojis mazu krāniņu. Izstādē Divdabis gribējās to pārtaisīt tā, lai darbs ir skaidrāks un tīrāks.
Borga kungs, ko jūs domājat par nesenās pagātnes interpretācijām mūsdienās?
J. B. Laikmetam noteikti bija raksturīgi, ka ikviens domājošs cilvēks, kas piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē, kļuva par divdabi – personīgo cilvēku mājās, šaurā draugu lokā un citu seju, kas tika automātiski pieņemta oficiālajā vidē. Varēja, protams, saglabāt viengabalainību, rēķinoties ar visām no tās izrietošajām sekām – kļūt par absolūtu margināli, būt par pludmales sargu ziemā vai kaut ko tādu. Izstādē kādreiz izskan doma par opozīciju režīmam. Manā gadījumā par to runāt būtu pilnīgi nevietā, jo es piederēju pie funkcionāru kastas. Es biju oficiālas padomju ideoloģiskās iestādes – mākslas skolas – darbinieks. Tur nevarēja būt ne runas kaut vai par mazāko purkšķi pret režīmu! Dabīgi, man bija arī sava uzticama vide, šaurs cilvēku loks, kurā brīvība bija neierobežota. Un cita vide, kur brīvības robežas atšķīrās. Tomēr tās nebija nekādas ciešanas, tas notika automātiski.
Jūsu abu biogrāfijas vieno arī tas, ka esat vadījuši un veidojuši institūcijas: Kaspars ir izveidojis galeriju 427, Borga kungs vadījis Sorosa fondu, ieņēmis citus amatus. Ja jums būtu iespēja šobrīd veidot savu laikmetīgās mākslas muzeju – kāds būtu Borga muzejs un kāds – Groševa muzejs?
J. B. Vispār tāds sapnis man bija. Pirmo reizi uzradās tad, kad es apmeklēju Luiziānas muzeju Dānijā. Kādu brīdi tas pat nebija tālu no patiesības – deviņdesmitajos gados biju ielaidies finanšu avantūrā, kuras rezultātā man radās nedēļu ilga ilūzija, ka man ir kādi 10 miljoni. Un tad es biju nospriedis atpirkt no Sorosa viņa daļu un taisīt mākslas muzeju. Biju jau pat izdomājis arhitektūru, kā tam jāizskatās. Tas jau būtu fantastiski! Bet kādu tagad veidotu kolekciju? Tik dažādas iespējas! Līdzīgas datorprogrammas piedāvātajām kombinācijām.
K. G. Es skatītos uz globālo ainu, nevis tikai Latvijas mākslu, izvairītos no izolētības. Sāktu ar kāda latviešu mākslinieka darbu un skatītos, kādi ir viņa starptautiskie domubiedri. Īstenībā mans darbs izstādē – aizkrāsotie darbi – nav tikai par padomju laiku cenzūru, tas ir veltījums maniem draugiem un paziņām, kuri ir spiesti kādā brīdī savus darbus iznīcināt, jo kļūst problemātiski tos pašiem uzglabāt.
J. B. Es visiem stāstu, ka var nomazgāt.
K. G. Teorētiski... Tā ir parasta sienas krāsa, ko teorētiski viegli var dabūt nost. Bet īstenībā diezgan cīnījos, lai darbus aizklātu. Klāju kādus piecpadsmit slāņus.