Rakstu sērijā Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju ne reizi vien esam pievērsušies iniciatīvām, kas pamatotas tikai ar entuziasmu un pārliecību, ka Latvijā laikmetīgajai mākslai ir iespējas notikt. Ne vienmēr tas apstiprinās – piemēram, pirms gadiem astoņiem vai desmit daudzsološi startējušais mākslas centrs kādreizējās rūpnīcas VEF teritorijā, piekāpjoties materiālām grūtībām, vēlāk pārcēlās uz Preses namu, tad pārgāja atsevišķu projektu režīmā, parādoties Igaunijas mazpilsētiņā Mostē un Liepājas Karostā. Tomēr mākslinieks un kurators Kaspars Lielgalvis, šo aktivitāšu dzinējspēks, ir atgriezies Rīgā ar kādreizējam VEF ļoti līdzīgu ieceri – radoši iedzīvināt veselu pamestu kvartālu Tallinas ielā 6. Vai tas izrādīsies paliekošāks par pirmo mēģinājumu, atkarīgs no vides draudzīguma un paša kuratora eksperimentālās kapacitātes.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Mākslas centrs Totaldobže rūpnīcas VEF teritorijā, Preses nams, pēc tam Muitas māja Liepājā, no tās izaugušais Karostas ūdenstorņa projekts… Tās visas ir Kaspara Lielgalvja līdzšinējo radošo aktivitāšu adreses. Tagad viņš ir apmetis loku un atgriezies Rīgā. Nepārtraukta ļaušanās iespējām un nejaušību varai ir Lielgalvim ļoti raksturīga.
Pirms desmit gadiem tu kopā ar domubiedriem sāki radošās aktivitātes bijušās rūpnīcas VEF teritorijā. Pieļauju, ka sākumā nebija domas par mākslas centra veidošanu.
Nekādas domas nevienā mirklī! Pirmo reizi par mākslas centru sākām domāt pēc pirmajiem diviem VEF pavadītajiem gadiem, kad bijām noorganizējuši jau trīs apjomīgus pasākumus: atvērto durvju dienas Mazā Ņujorka mazajā Rīgā (2008) un WEF Art Fērs, un izstādi Brīnišķīgais ceļojums 2009. gadā.
Viens no pasākumu cikla Melnie caurumi atslēgas vārdiem ir eksperiments. Dažādu jomu mākslinieki kopīgi darbojas noteiktu laiku, un rezultāts ir neparedzams. Šī ir laba metafora arī mākslas centram Totaldobže un visai tavai darbībai.
Sākot kaut ko, es reti kad zinu, ar ko tas beigsies. Arī izvēli veidot Totaldobži noteikti iedvesmojušas vairākas lietas. Pirms mākslas centra es desmit gadu strādāju reklāmā un vēl trīs kopā ar Dāvi Līcīti taisīju dekorācijas. Tas man deva iespēju ceļot. Braucienos uz Indiju es sapratu, ka dzīvē viss var būt iekārtots pavisam citādi un tik un tā tas darbojas.
Otrs iedvesmas avots bija lietuviešu tekstilmākslinieču grupa Baltās kodes. Viņas bija manas paaudzes Lietuvas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļas beidzējas, visas no viena kursa. Viņas organizēja filca simpozijus Lietuvā, un es piedalījos četros no tiem. Fakts, ka tik saturīgus simpozijus organizē tik jaunas mākslinieces, mani iedvesmoja pamēģināt rīkot ko līdzīgu. 2007. gadā es noorganizēju savu pirmo pasākumu – filca simpoziju Tāšu muižā. Man radās sapnis – izveidot uzņēmumu, kas nodrošinātu dažādu nekomerciālu mākslas pasākumu organizēšanu.
Trešais faktors, lai sāktu jaunu mākslas centru, bija ekonomiskā krīze – līdz ar trekno gadu beigšanos mūsu ar Dāvi izveidotais veiksmīgais uzņēmums sabruka. Indijas ceļojumā viesu namā es nejauši iepazinos ar kādu pusmūža itālieti. Viena no viņas izstāstītajām dzīves gudrībām man vēlāk lieti noderēja – nav visu laiku jāskrien un jāmeklē brīnums, lai iegūtu jaunas zināšanas, jo tās tevī jau ir. Trīsdesmit gadu vecumā cilvēki ārkārtīgi daudz vērtīgas informācijas neizmanto, skrienot pakaļ nākamajai.
Pasākums Mākslas dienas mazajā Ņujorkā bija vēl pirms krīzes. Mums tā bija lēkšana aukstā ūdenī, nezinot, kas sanāks. Sākumā bija doma tikai par atvērto durvju dienām, bet, tiekoties ar citiem māksliniekiem, spriežot un sapņojot, nolēmām izdot arī pasākuma avīzi, noorganizēt izstādes, kuru saradās vesels lērums, un beigās tapa liels pasākums. Tas viss izauga no sarunām, iedvesmojot un iedrošinot citam citu.
Man šķiet svarīgi, ka tobrīd viens VEF korpuss bija pilns ar mākslinieku darbnīcām, daļa tajās pat dzīvoja, attiecīgi šī vide pati par sevi bija kļuvusi par radošu centru.
Jā, vide bija ļoti patīkama un interesanta. Tomēr mēs, organizējot pasākumus, saskārāmies arī ar pretestību un visādām kuriozām problēmām, un pēc katra pasākuma domāju, ka es nekad neko vairs neorganizēšu. Bet, redzot, kā tavs darbs iedvesmo citus, enerģija atgriežas un rodas atkal jaunas idejas.
Pusgadu pēc pirmajām atvērto durvju dienām mani uzaicināja piedalīties izstādē, ko mūsu koridorā organizēja Ieva Veita, Inga Meldere, Daiga Krūze un Anda Lāce. Izstādē piedalījās arī mākslinieki no Latvijas Mākslas akadēmijas, to vidū Andris Vītoliņš, Aleksejs Naumovs, vēl daži, kuri nebija saistīti ar VEF. Uz atklāšanu atnāca toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova un daudzi citi no tā laika mākslas nozares «vipiem», un tas motivēja turpināt.
Nākamajās mākslas dienās mēs organizējām neformālu Art Fair. Pēc tam ogles piemeta Solvita Krese, uzaicinot piedalīties Survival Kit un sakot – uztaisiet kaut ko savā garā! Tas liecināja, ka no malas mūsu VEF aktivitātes ir ieguvušas jaunu identitāti. Nospriedām, ka šoreiz gribam ko nopietnāku – izstādi, kurai ir kurators. Tas arī ļautu mums pašiem tajā piedalīties kā māksliniekiem. Uzaicinājām Ievu Kalniņu, un viņa uztaisīja Brīnišķīgo ceļojumu, pēc kura viens no VEF korpusu īpašniekiem mums piedāvāja savu tukšo ēku regulāru pasākumu organizēšanai. Tajā brīdī radās ideja par mākslas centra veidošanu. Ceru, ka vēl ilgi atcerēšos to nakti pēc izstādes Brīnišķīgais ceļojums atklāšanas, kad mēs kopā ar Lauru Prikuli, Evu Vēveri, Valdi Jansonu un Rihardu Funtu sēdējām Evas darbnīcā līdz rītausmai un runājām par to, kā Latvijā trūkst un kādam vajadzētu būt jaunajam mākslas centram. Tonakt mēs definējām mākslas centra darbības pamatvirzienus, kurus esmu mēģinājis realizēt arī vēlāk. Protams, realitāte ievieš savas korekcijas, un daudz kas no paveiktā ir tālu no iecerētā.
Kādi bija šie virzieni?
Pirmais un galvenais bija nodibināt savienojumus ar ārpasauli. Bija sajūta, ka mēs esam nodalīti no visiem starptautiskajiem procesiem. Kā lai to atrisina? Viens veids bija rezidenču veidošana, bet tas nedarbojās. Sākumā izvēlējos klasisku rezidences formātu – mākslinieks atbrauc, dzīvo VEF trīs mēnešus un realizē savu projektu. Tomēr iecerētie savienojumi neveidojās.
Otrkārt, trūka telpu tieši radošajam procesam. Māksliniekiem darbnīca ir sāpīgs jautājums. Daudzi grib lielas privātās darbnīcas, bet tādas īrēt ir dārgi. Tāpēc bija doma veidot telpas, kuras iespējams izmantot uz laiku tiem, kuriem tas nepieciešams konkrētu ideju realizēšanai.
Tomēr VEF to īstenot neizdevās. Sākām organizēt dzejas slamus, koncertus un mākslinieku prezentācijas. Pēc diviem gadiem sapratu, ka ēka ir par lielu, nevarējām to piesildīt ziemā, un sāka augt parāds par telpas nomu, jo aukstuma dēļ pusi gada tur nekas nenotika. Tie paši īpašnieki man piedāvāja citas, mazākas telpas blakus korpusā, un tikai tur tā pa īstam sākās mākslas centrs Totaldobže. Bet jau pēc gada atkal paplašinājāmies – sākām veidot multifunkcionālo koncertzāli. Tieši te sākām mērķtiecīgi veicināt starpdisciplināru sadarbību un pirmo starpdisciplināro performanci veidojām kopīgi ar amerikāņu komponistu Ričardu Kamerūnu Volfu.
Kā radās ideja par nosaukumu Totaldobže?
Totaldobže nāca ļoti ilgi, ilgi arī darbojāmies bez nosaukuma. Bija visādi varianti, kas grozījās ap VEF, bet man negribējās, ka esam piesaistīti pie konkrētas teritorijas. Jau toreiz bija sajūta, ka šīs telpas mums nav uz mūžu. Apgrūtināja nomas maksa, bet apkārt visas tukšās telpas strauji pildījām ar jauniem nomniekiem. Mēs bijām ģentrificējuši visdrūmāko VEF nostūri! Man visu laiku pakausī bija jautājums, kā mēs varētu kļūt pašpietiekami un mums nevajadzētu visu laiku gaidīt finansējumu no citiem. Protams, vienkāršākais risinājums ir bārs, kas mums vienmēr ir bijis. Tomēr ar to nepietika.
Tu spēj atrast mākslai piemērotas vietas un ar milzīgu entuziasmu iet tajās iekšā, turklāt vairākās pēc kārtas.
Kopš VEF visu laiku esmu mēģinājis atrast iespēju darboties Rīgā. Nav tā, ka es apzināti būtu aizgājis prom. Preses namā mēģināju izveidot tādu kā radošu klasteri, kurā darbotos daudzas iniciatīvas. Sākums bija ļoti vērienīgs, tomēr beigās tas izčākstēja milzīgo izmaksu dēļ, kas būtu nepieciešamas Preses nama apmeklētāju drošībai. Toreiz īstermiņa darbībā es pamatīgi vīlos. Pēc tam viss, kas ir bijis Liepājā, Igaunijā, Spānijā, ir bijis tikai atsevišķu Totaldobžes ideju turpināšana.
Domājot par pasākumu sēriju Melnie caurumi, pats svarīgākais tajos šķiet procesualitāte. Rezultāts ir pakārtots procesam un nav pat īsti svarīgs.
Ar Ričardu Kamerūnu man bija brīnišķīgas sarunas par viņa pieredzi, darbojoties grupējumā ar nosaukumu Fiasko. Viņi izvēlējās divus māksliniekus no savas vides, kuriem kopīgi bija jārada darbs, par kuru pašā saknē bija skaidrs, ka tas nesanāks. Tādā veidā viņi ieguva unikālu pieredzi un praktizēja kāpšanu ārā no savas komforta zonas. Svarīgi bija nevis vienkārši konstatēt, ka kaut kas nedarbojas, bet, izmantojot jauniegūto "neveiksmes" pieredzi, jāatkārto šī sadarbība, ņemot to vērā. Kļūdīšanās te bija kā metode.
Plānojot Melnos caurumus, man svarīga ir arī doma, ka atklājumus var atrast situācijās, kurās nav apzinātas virzības, paļaujoties uz spontānu rīcību, momentāniem lēmumiem un improvizāciju. Piemēram, koncerts ir improvizācija trīs stundas, bet, organizējot Melnā cauruma radošās darbnīcas, es to izstiepu triju nedēļu garumā.
Ar Totaldobži, arī ar Melnajiem caurumiem saistās alternatīvās sistēmas jeb veidi, kā lietas var notikt. No vienas puses, tu jau teju desmit gadu darbojies kā institūcija, bet tai pašā laikā – netipiski institucionālai sistēmai. Arī doma par Totaldobžes naudu kā jaunu simbolisku maiņas vērtību bija mēģinājums radīt citādas attiecības un novērtējuma veidus.
Vienmēr, kad stāstu par Totaldobžes mākslas centru, man ir jautājums – kur tad ir tas mākslas centrs, kas tad tur strādā – Kaspars Lielgalvis? Pats sev esmu uzbūris vīziju par mākslas centra identitāti kā institūciju bez noteiktām robežām. Vizuālā māksla ieplūst citās nozarēs, savukārt Totaldobže ieplūst daudzos, daudzos cilvēkos. Katrs, kas ir piedalījies kādā Totaldobžes pasākumā, manā uztverē ir kļuvis par Totaldobžes mākslas centra sastāvdaļu kaut vai savas līdzdalības brīdī. Tādējādi arī katrs dalībnieks veido kopējo priekšstatu par to, kas ir mākslas centrs. Tā kā daudzi ir piedalījušies šajās aktivitātēs, ir bijuši apmeklētāji vai skatītāji vai tikai par to dzirdējuši vai lasījuši, visiem ir kaut kāds priekšstats. Patiesībā Totaldobžes mākslas centrs nemaz neeksistē. Tā ir izdomāta institūcija, kuru es ik pa laikam uzturu pie dzīvības kā tādu leģendu. Sistēmā, ko esmu aktivizējis, ir aizgūts no ļoti daudzām dažādām formām, par ko esmu dzirdējis, ko esmu redzējis un piedzīvojis.
Līdzīgi darbojas arī katrs Melnais caurums. Es pat teiktu, ka ir grūti nodalīt, kur beidzas viens un sākas otrs.
Varbūt, veidojot Totaldobžes mākslas centra struktūru, nejauši ir izveidojies Melnais caurums.
Kā radās Totaldobžes nauda – dobžiki?
Dobžiki tika sadrukāti dalībai Supermarket Art Fair. Tas bija kopīgi ar Lauru Prikuli un Evu Vēveri izdomāts apgriezts mākslas tirgus modelis. Doma bija tāda, ka nevis no mums pērk mākslu, bet mēs no skatītājiem pērkam idejas, kuras tiek stādītas podiņos Lauras projektā Ideju stādīšana. Apmeklētāji pārdod savas idejas un par to iegūst kultūras naudu, ko var izmantot kultūras pasākumos. Kad bija jādrukā dobžiki, izrādījās, ka nav starpības izmaksās, vai drukā 1000 dobžiku vai 10 tūkstošus, tāpēc tika nodrukāts tik daudz dobžiku, ka pēc Supermarket tie palika pāri. Pēc tam radās doma dot tos māksliniekiem, kuri piedalās Totaldobžes pasākumos. Es nevarēju viņiem samaksāt normālus honorārus, bet ar dobžikiem viņi varēja nākt uz mūsu pasākumiem bez maksas.
Izklausās, ka Totaldobžes un Melno caurumu pamatā ir nejaušības. Domā vienu, process aiznes kaut kur citur, un beigās atrodas alternatīvas sistēmas.
Kā jau sākumā teicu, jebkuram mirklim ir miljons dažādu turpinājumu. Izvēlies, kuru gribi, un tas tev pavērs atkal citus miljonus. Novirzies no droša un paredzama ceļa, un varbūt tu nonāksi pie sākotnēji nejēdzīgiem un nepraktiskiem risinājumiem, bet tie vienmēr piedāvās atkal miljonu variantu, starp kuriem noteikti būs iepriekš neiedomājami risinājumi, kas beigās var izrādīties daudz vērtīgāki nekā šķietami droša atkārtošanās, kas arī var izrādīties neefektīva, kamēr pasaule nemitīgi mainās.