Ozola serdes stari

Tehnoloģijas mūs ir ierāvušas tik dziļi, ka alkstam pēc kaut kā dabīga un īsta. Kādreiz, kad nebija planšetu un datoru, cilvēki piesaistīja savu dvēseli darbam, ielika tajā visu enerģiju – šo faktu koka restaurators Aigars Pilenieks min kā vienu no iespējamiem iemesliem, kāpēc pēdējā laikā tik populāras ir koka meistardarbnīcas, kur ikviens pats savām rokām var iemācīties uztaisīt galdu vai krēslu. Ne vairs pirmos tautas līmeņa amatniecības kucēnus, bet īstus restaurācijas profesionāļu meistardarbus, kur katrs būtu raksta vērts, līdz 9. jūnijam var skatīt Latvijas Restauratoru biedrības 30 gadu jubilejas izstādē No pagātnes uz nākotni. Restauratora darbnīca mākslas muzejā Rīgas birža. Ekspozīcija ir kā balzams tai dvēseles daļai, kas alkst šī īstuma pieskāriena. Tāpēc nav brīnums, ka izstāde ir plaši apmeklēta.

Vienmēr ir licies, ka restauratori ir mazliet svētie. Preses skatē tikšanās ar visiem izstādē iesaistītajiem šo iespaidu tikai nostiprināja. Cilvēki ar milzīgām prasmēm un sīciņu, sīciņu ego. Rāmi, pieticīgi (pārsvarā anonīms aizkadra darbs pēc būtības), gudri un apgaroti. Aigars Pilenieks nav izņēmums.

Restauratoru biedrības veidotajās intervijās redzam, ka restaurācijā var ienākt dažādi – no intereses par senvēsturi, ķīmiju un ko citu jaunībā iespaidu atstājusi piedalīšanās arheoloģiskajos izrakumos. Vēl kādam citam nācies "nopelnīt" restaurāciju, mālējot padomju laika kultūras namos aģitācijas plakātus. Kāds ir jūsu stāsts? Kā iemīlējāt koku?

Man jau šūpulī bija ielikts galdnieka arods. Četros gados izmācījos par mēbeļu galdnieku labā skolā Cēsīs. Strādājot vasarā par galdnieku, samērā vienmuļu darbu, gribēju kaut ko vairāk, dziļāk. Atnācu mācīties uz Rīgu celtniecības koledžā, kur mācīja tieši mēbeļu restauratorus. Ļoti iepatikās. Man bija labs meistars, vieglas smiltis viņam. Skolā mācīja restaurāciju, un sāku par to interesēties padziļināti.

Kāds ir meistara vārds?

Kārlis Šverns. Skolā iemācīja tieši restauratora domāšanu, ka jāsaglabā oriģinālais un ka tieši tajā ir vērtība. Lai arī tas nav tik smuks, bet tajā ir knifs. No sākuma man arī bija uzskats – vieglāk taču ir uztaisīt jaunu. trāk, ērtāk, skaistāk. Pēc skolas beigšanas pastrādāju lielā uzņēmumā par mēbeļu galdnieku. Tas nebija man. Pēc tam aizgāju strādāt pie restauratora. Strādājām trijatā, bet pamazām paliku viens un viens pats darbojos darbnīcā. Jāatzīst, ka man patīk vienam. Izplānoju pats savu laiku. Kā smejos – pats esmu grāmatvedis, kasieris, sagādes daļa, veicu melnos darbus, esmu reklāmas menedžeris vienā personā.

Vai jūs pats izvēlaties objektus un savu darbu slodzi?

Lielos vilcienos – objekti atnāk paši. Pēdējā laikā slodze ir palielinājusies, un sāku šķirot – uzreiz saku, ka nevaru to izdarīt, pagaidīsim trīs vai piecus gadus, un tad es atnākšu. Runājot par baznīcām, būsim reāli – priekšmeti tur stāv divsimt gadu, tie pagaidīs arī piecus gadus, ja vien nav drastisku apstākļu, ka līst virsū lietus vai kas tamlīdzīgs. Galvenais, lai nebūtu situācijas, kad draudzes locekļi izdomā, ka paši var restaurēt un "uzprišināt", kas bieži saistīts ar gleznām. Kāds ir beidzis mākslas skolu un piezīmējis kādam no apustuļiem kaut kādu jostiņu. Pēc tam restauratoram ir vēl lielāks darbs. Labāk, lai tas stāv – noputējis, ar pelējumu, bet lai stāv.

Internetā laiku pa laikam klejo šādi traģikomiski restaurācijas paraugi. Ja nemaldos, Meksikas baznīcas darbiniece Jēzu bija "uzprišinājusi" košu kā sava namiņa logu slēģus, ar akurātiem sarkaniem vaigu rimbuļiem.

Jā, tā tas ir. Visbiežāk tie ir draudzes locekļi. Nevar jau pārmest – viņi grib labu. Arī par vienu no izstādes objektiem – Lēdurgas gleznu (Lēdurgas evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašums – glezna Kristus pie krusta – U. A.) –, kurai restaurēju apakšrāmi, restauratori stāstīja, ka kāds bija pārcenties – no tīrīšanas bija noplāninājis, nodilinājis krāsas slāni, un to vairs nevar atgūt. Ir arī šādi gadījumi, kad restauratoram jānodarbojas ar interpretāciju, ko viņš īsti nedrīkst darīt, – jāpiedzen klāt krāsu tonalitāte.

Restaurācijā vairāk darbojos ar tonētu un lakotu koku, bet, ja ir kas specifiskāks, piemēram, glezna, sadarbojamies ar vairākiem speciālistiem. Ir metāla, gleznu, krāsu, polihromijas restaurators. Visur jāatrod kopsaucējs, strādājam komandā. Restauratoriem, līdzīgi kā ārstiem, arī ir konsilijs. It sevišķi saistībā ar kultūras pieminekļiem. Izsaucam Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi un spriežam, ko darīt. Šajā gadījumā ar epitāfijām (autors nezināms, XVII gs., Sesavas evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašums – U. A.) atļauja tika dota, ka varam ķerties pie darba. Nevienam neprasot, veicu apjomīgu izpēti, kas tur rakstīts. Atradu Bībeles no XVII gadsimta, biju Gētes institūtā, arhīvos, bibliotēkās, sazinājos ar Vācijas profesoru. Savācu materiālus, pēc tam sasaucām konsiliju – cēlu priekšā, ka varu atjaunot šo uzrakstu, izstāstīju secīgi pa punktiem visu, kas ir izdarīts. Tikai pēc tam ķērāmies klāt. Bieži vien, ja nav pietiekami savākta informācija, var arī noraidīt, pasaka – nē, šajā gadījumā labāk konservējam, lai stāvoklis nepasliktinās un priekšmets saglabājas. Šajā gadījumā tika veikta restaurācija – klāt tika piegleznoti burti. Es gribu, lai kāds vācu cilvēks nolasītu šo vēstījumu. Pats no vācu valodas maz ko saprotu. Šajā gadījumā tā ir vācu un gotu valoda. Bet, runājot par privātajiem pasūtījumiem, cilvēki visbiežāk nodod ziņas no mutes mutē. Tā ir vislielākā reklāma.

Tā kā esmu viens, nevaru paņemt restaurēt neko apjomīgu. Man patīk darbi, kur ir kaut kāds aizķeres punkts, kāds knifs un stāsts. Darbam ir pavisam cita pievienotā vērtība, ja tas nav tikai parasts galds, kuram ir jānoslīpē virsma.

Rodas iespaids, ka jūs kā restaurators darbojaties arī kā mākslas zinātnieks, vēsturnieks un pat detektīvs. Vai tā var teikt?

Noteikti tā var teikt. Detektīvs droši vien gulēja manī iekšā un pamodās īstajā mirklī – ar krēslu, par kuru pētījums joprojām turpinās. (Atsaucas uz izstādē apskatāmo eksponātu – Pauls Rūdolfs Rubis. Krēsls. 1928.) Šis ir tikai neliels ieskats. (Aigars Pilenieks atver mapi, kurā "kabatiņas" iesietas apmēram 5 cm biezumā.)

Krēsla lieta, ja?

Jā. Krēsls ir novedis tādās iestādēs un pie tādiem cilvēkiem, pie kuriem droši vien nekad nebūtu nokļuvis. Gribot negribot sāc interesēties. Aija Kinca veidoja raidījumu Aculiecinieks, kur viņa mani, varbūt izpušķoti, raksturoja kā pētnieku, tēlnieku (tas manī ir mazāk) un detektīvu. Ja tu naktī pamosties ar "ā, pareizi!", tad ir jāsāk domāt, ka esi līdz ausīm tajā visā iekšā. Restaurators no amatnieka atšķiras ar to, ka viņš ne tikai māk "piedzīt" toņus un nenodarbojas ar interpretāciju, bet arī ir pētnieks. Viņam ir jāpēta ne tikai krāsas slāņi, koka vai metāla struktūra, bet arī stāsts – kur tas ir bijis, cik tas ir nozīmīgs.

Visus stāstus apkopo restaurācijas pasēs, kas glabājas Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Par katru priekšmetu krājas čupiņa. Šeit ir epitāfiju pase – sarakste ar klostera māsām, vecie alfabēti, dažādi šrifti, no kuriem vajadzēja atvasināt īsto. Bija interesanti – kamēr restaurēju, paralēli tapa arī grāmata par baznīcu. Pēc tam sanācām ar autoru kopā un skatījāmies, kas iznācis. Mūsu viedokļi atšķīrās ļoti minimāli, tikai dažās vietās. Visas bildes procesā ir jādokumentē – kas un kāpēc darīts. Uz epitāfijas bija divi teksti – Jāņa evaņģēlijs un Pētera vēstules. Varam redzēt arī gadu – 1699.

Saprotu, ka krēsla pētījums viens pats būtu vairāku interviju vērts, tomēr gribu lūgt īsumā izstāstīt notikuma būtību.

Mēģināšu ātri pārskriet pāri. Klients pasaka: Aigar, mums ir krēsls, brauc skatīties! Aizbraucu, paskatos un saprotu, ka tas ir mūsu dižgars Jūlijs Madernieks. Šis restaurators saprot drēbi, un viņi man notic. Pats simtprocentīgi nebiju par to pārliecināts. Sāku pētīt. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika lekcija par Jūliju Madernieku, uzrakstīju lekcijas vadītājam: vai tas ir Madernieks? Teica, ka nav. Pauls Rubis (Pauls Rūdolfs Rubis (1879– 1970)), par kuru pirms tam vispār nekad nebiju dzirdējis. Rubis? Rubiks? Atradu vienā enciklopēdijā, kāds viņš ir izskatījies un ko darījis. Ļoti minimāli – pieci seši teikumi.

Izrādās, ka viņš pirmās brīvvalsts laikā ir bijis Cietuma departamenta direktors un reizē arī daiļamatnieks, kurš, mācīdamies Krievzemē, ir iemācījies to, ka cietumnieki ir jānodarbina un jāizveido darbnīcas – kalēji, namdari, dažādas galdniecības, suku darbnīca, tekstiliju darbnīca, lauksaimniecība, viss griezās. Visiem bija labi – valsts iestādēm mēbeles plus lētais darbaspēks, plus visi ieslodzītie iemācās amatu. Kur vēl labāk? Kad bijām filmēt Centrālcietumā, uzzinājām, ka tagad ieslodzītos īsti pat nedrīkst nodarbināt – viņi jāpieņem darbā. Valda liela narkomānija un alkoholisms. Atradu daudzus materiālus, kur cilvēki ir ļoti lepni par to, ka, sēdēdami cietumā, iemācījušies arodu. Rubis bija ļoti cienīts cilvēks, varēja iet iekšā arī vieninieku kamerās, viņu pašu apsargāja. Viņš rūpējās par ieslodzītajiem kā tēvs.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja fondos atradu divus šādus krēslus. Ļoti līdzīgi, tikai nedaudz atšķiras tonalitāte. Protams, mani interesē tālāk – tur jābūt vēl! Marijas Magdalēnas baznīcas draudzes namā atradās vēl trīs krēsli ar oriģinālo tapsējumu. Tas uzreiz restauratoram rada interesi – tur ir podziņu skaits, ļoti labi saglabājusies tonalitāte. Ejam tālāk. Piezvanīju uz RTU pazīstamam profesoram – neesi redzējis tādu krēslu? Jā, esmu. Un redzam, ka Nacionālajā vēstures muzejā izstādē Latvijas gadsimts ir šāds krēsls.

Sazinājos ar muzeju, viņi, tāpat kā es, sākotnēji uzskata, ka tas ir Madernieks, bet nu jau esmu pārliecināts, ka arī tas ir Rubja krēsls. Interese par Rubi jau bija parādījusies tik liela, ka sāku vākt visu, ko vien var savākt internetā, periodikā. Pats galvenais – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā man ieteica painteresēties par Ārlietu ministriju. Meklēju internetā un uzdūros bukletam. Šķirstu un – ko es ieraugu? Šo bildīti!

Jūs jau pat man pielipinājāt satraukumu, nevaru iedomāties, kā pats tobrīd jutāties!

Sapratu – nomierinies, ievelc dziļi elpu, ir! Kā zvejniekiem pieķeras lielā zivs, tā man pieķērās šis. Tas bija lielais loms. Ir bijis pavisam trīsdesmit krēslu. Šķetinot krēslu izcelsmes vēsturi, noskaidrojās, ka tie varētu būt darināti Rīgas Centrālcietuma darbnīcās Valsts kancelejas reprezentācijas telpām 1928. gadā. Aizgāju uz Ārlietu ministriju, mani ļoti laipni uzņēma, izstaigājām visas telpas. Diemžēl tur visam ir pāri gājis eiroremonts, nekas par bijušo neliecina. Tikai planšetē griežas senais iekārtojums. Šis pašā galda galā ir bijis Kārļa Ulmaņa krēsls, kurš šobrīd, visticamāk, atrodas izstādē Latvijas gadsimts. Savukārt šim krēslam redzam – āda, podziņu skaits, ozolam serdes stari. Ozolam vēl ir raksturīga aplieva, balta maliņa. Visi elementi sakrīt. Tas ir ļoti būtiski, tāpēc ka, restaurējot krēslu, pievelkot šo bildi tuvumā, izanalizēju – viens no klientes atnestajiem diviem krēsliem, kas tagad, manis restaurēts, stāv izstādē, ir tieši šis attēlā redzamais.

Atradu arī vecāku bildi, kur pie sienām ir valstsvīri. Par šo bildi nevarēja pateikt, kur tas ir. Bet, kad aizbraucu pie Rubja mazmeitas uz Jūrmalu, Dubultu vasarnīcu, kur arī Rubis ir dzīvojis, – biju tajā bildē iekšā! Sazinājos ar žurnālisti Lilitu Eglīti, viņa par to visu ļoti ieinteresējās un uzfilmēja par krēslu raidījumu. Pirmoreiz raidījuma vēsturē mainīja formātu – tas bija nevis par ielu, bet par krēslu. Pēc Paula Rubja skicēm darinātu krēslu komplekts atklājies arī Tukuma muzejā, savulaik tie atradušies Tukuma tiesā. Līdzīgi izgatavoti arī Augstākajai tiesai un dažām apriņķu tiesām. Visiem krēsliem ir raksturīgs trīsstūra motīvs. Krēsli nonākuši arī slavenu cilvēku – Jaunsudrabiņa, Meierovica u. c. – īpašumā.

Viens krēsls dāvināts arī Kārlim Ulmanim. (Visu "krēslu detektīva" aizraujošo piedzīvojumu var noskatīties raidījumā Ielas garumā. Kāda krēsla stāsts. No Dubultiem līdz Tukumam. LTV1 19.01.2019.)

Raugoties no mūsdienu pozīcijām, iedomājos, vai "sabiedrības krējums" apsveiktu domu par cietumā ražotām mēbelēm savos kabinetos? Bet varbūt maldos. Vai tajā laikā nepastāvēja aizspriedumi?

Domāju, ka varēja būt arī aizspriedumi, bet visu izšķir harisma, un Rubis bija pārliecinoša, harismātiska personība. Tas bija simboliski, ka cietumā ražo mēbeles valsts iestādēm, šajā gadījumā – Valsts kancelejai. Bet bija arī citas galdniecības. Tad jau nebija lielveikalu, bija jāpasūta. Masveida ražošana sākās tikai pēc Otrā pasaules kara. Rubja dēls arī ir bijis mākslinieks. Viņš dēlu desmit gadu no pastāvošās varas slēpa Dubultu baznīcas tornī. Pats gāja tur spēlēt ērģeles (Pauls Rūdolfs Rubis ir bijis arī ērģelnieks – U. A.) un piegādāja dēlam ēdienu. Man izveidojās ļoti cieša sadarbība ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi, bijām filmēt arī Rīgas Centrālcietumā. Izveidojās ļoti interesanta sadarbība ar direktori Ilonu Spuri. Šogad cietumam paliek simt gadu, un viņi grib, lai es nolasītu lekciju.

(Restaurators šķirsta mapi tālāk un apstājas pie kārtējās fotogrāfijas.) Šeit ir Ulmaņa krēsls. Man pastāstīja, ka viņš kaut ko esot uz tā izlējis. Sākumā pasmīkņāju – domāju, ka leģenda, bet tagad krēsls ir manā darbnīcā un tiešām redzu šos pleķus. Man kā restauratoram ir jāizdomā, ko darām tālāk – vācam pleķus nost, lai būtu smuki un glīti, vai saglabājam leģendu. Man ir jāatrod kompromiss. Pie manis restaurācijā bija arī Hermaņa Apsīša zobens (no 1934. līdz 1940. gadam bijis Latvijas tieslietu ministrs – U. A.). Kliente gribēja to tādu svaigu. Taču zūd stāsts! Tādu neņems pretī nevienā muzejā. Bieži klienti to nesaprot.

Vai jūs pēc krēslu gadījuma nebaidāties sākt interesēties par citiem objektiem? Būs jāslēdz ciet darbnīca, nebūs vairs laika pamatdarbam.

Pētījis esmu tikai brīvajos brīžos. Iztiku tomēr pelnu ar restaurāciju. Arī ar skolniekiem Rīgas centra Daiļamatniecības pamatskolā. Pagājušogad netipiski daudzi aizgāja tālāk tieši pa koka līniju. Skolas vadība bija nedaudz izbrīnīta – vai tiešām esmu visus pierunājis? Tas nebija mans pašmērķis, jo zinu, ka tas nav viegli, bet interesanti.

Skaisti, ka tik sens amats, kurš, pieņemu, joprojām lielākoties balstās roku darbā, neizzūd arī tehnoloģiju laikmetā un ar to aizraujas arī digitālā laikmeta puikas.

Jā. Es redzu, ka puikām ir dzirkstelīte acīs. Kā sanāk – tas ir cits jautājums. Koks ir silts, patīkams, mīļš, dabīgs materiāls. To neaizstās neviens cits, lai kā mēs censtos. Ja redzu skolniekam acīs dzirkstelīti, man ir liels prieks. Varbūt tas nav mans nopelns, lai uzsistu sev pa plecu, bet, cik vien varu, palīdzu un virzu procesā.

Tas ir tik sens amats, teju mūžīgs.

Jā, Jāzeps taču arī bija galdnieks. Mans aizbildnis arī ir Jāzeps. Tas man ir nozīmīgi.

Ko amatā ir mainījis XXI gadsimts ar savām iespējām? Cik lielā mērā tas joprojām ir roku darbs – ar kaltu, šmirģeli u. c., ko mainījušas tehnoloģijas?

Tehnoloģijas vienmēr palīdz, bet cilvēku roku darbu nekas neaizstās. Nekādi 3D printeri. Tie var būt kā palīgierīces. Cilvēciskais faktors būs vienmēr. It sevišķi restaurācijā, kur pamatā strādājam ar rokām. Neviens lāzers neatskaldīs trīs krāsu slāņus. Jaunu mēbeļu izgatavošanā var un droši vien arī vajag ieviest tehnoloģijas. Tas viss ir apsveicami.

Vai jūs izstādē atšķirtu divus identiskus krēslus: vienu – 3D izdrukātu, otru – meistara taisītu? Nīderlandē jaunāko inovāciju izstāde apstulbināja, kas šobrīd jau ir iespējams 3D printeriem.

Smalkāk apskatot, varētu pateikt. Ļoti nodevīgas detaļas ir kokgriezumi. Tos nevaram ar printeri tik precīzi izskaldīt. Bet par detaļām tiešām ir grūti pateikt, kuras ir ēvelētas ar rociņām, kur – ar mašīnu pusstundā uztaisīts krēsls. Amatniecībā tā varētu būt, bet restaurācijā mašīnas mūs nekad neaizstās. Pētniecībā visādi mikroskopi, rentgeni, laboratoriskie izmeklējumi ļoti atvieglo darbu. Ja mums, piemēram, Doma baznīca ir jāuzmēra ar savām rokām, tas ir ietilpīgs darbs. Bet, ja izmantojam skanēšanas metodi, protams, tas ļoti atvieglo. Mēs ar skeneri varam savā datorā iekšā dabūt visu interjeru, visas proporcijas un izmērus. Pētniecībā tehnoloģijas mums noteikti palīdz.

Kā jūsu profesijā izpaužas evolūcija, ja pamatā tiek pārmantoti un praktizēti klasiski paņēmieni?

Attīstība restaurācijā ir izmantojamos materiālos. Nāk iekšā sintētiskie materiāli. Nevaram pateikt, vai tas ir labi vai slikti, jo nevaram nodzīvot simt gadu un paskatīties, kā tie uzvedīsies. Gaismiņas kundze videointervijā (arheoloģiskā materiāla un metāla restauratore Sarmīte Gaismiņa; izstādē skatāmas Restaurācijas biedrības sagatavotas intervijas ar restaurācijas vecmeistariem – U. A.) pareizi pateica: kad mēs bijām aiz dzelzs priekškara, Eiropā izmantoja sintētiskos materiālus. Kad tikām Eiropā un visi vārti bija vaļā, tad savukārt Eiropa sāka no šiem materiāliem atteikties.

Izlaižot vienu posmu, uzreiz nonācām avangardā?

Jā. To posmu mēs izlaidām. Tāpēc notiek diskusijas. Sanāk kopā konsilijs un domā, kādus materiālus izmantot.

Kāds ir jūsu Latvijas restauratoru pašvērtējums pasaules kontekstā?

Mēs esam tādi vērotāji ar iezīmi kaut kur "ielīst". Restaurācija kļūst aizvien populārāka. To pierāda arī mūsu Latvijas Restauratoru biedrība. Biedru skaitam ir augoša līkne. Mūsdienās notiek semināri, lekcijas, varam braukt skatīties un mācīties jebkur pasaulē. Mums ir kolēģis, kurš bija aizbraucis, ja nemaldos, uz Peru, mācīties tieši monumentālo restaurāciju. Katru gadu uz Kuldīgas baznīcu (Kuldīgas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcu – U. A.) brauc vācu profesors, visu laiku notiek pieredzes apmaiņa. Vācijā, cik saprotu, viss lielos vilcienos ir restaurēts. Latvija viņiem ir kā zināšanu bāze. Mēs praktiski varam ar savām rokām iet virsū un darīt. Vācijā tas viss vairāk balstās uz zinātni. Kad atbrauca Vācijas profesors ar studentiem, viņš no sākuma nevarēja saprast, ka varu aiziet un izņemt no altāra XVIII gadsimta skulptūru un pačamdīt, cik mīksts koks. Viņiem tas īsti nav saprotams.

Restaurācija ir tāda joma, kur var pētīt un pētīt un nekad nebūs izpētīts. Mūsu muzeja arhīvi ir pilni. Tos vajadzētu vairāk eksponēt un izrādīt. Varbūt nav visam vietas? Man kā restauratoram interesē arī vecais. Tam nav jābūt smukam. Izliec to veco, lai vispār redz, kas tur ir. Nav vērts turēt arhīvā priekšmetu, ja tas tur nostāv 200 gadu un neviens to nekad neredzēs. Tas ir stāsts arī par izstādē redzamo epitāfiju. Baznīcā stāvēja divi pret sienu atstutēti dēļi, un visi viņiem gāja garām. Neviens nezināja, kas tur ir. Izvērtās vesels stāsts. Epitāfija un Rubja krēsls ir gadījumi, kas man prasīja milzīgu pētniecību, bet ir arī parasti darbi – restaurēju galdus, krēslus, skapjus, bufetes. Ļoti plaši ved iekšā mēbeles no Skandināvijas. Antikvariāti tirgo. Cilvēkiem patīk. Vienam skapim bija rakstīts – Upsala, 1892. gads. Es pat baidos sākt kaut ko pētīt – tas mani aizraus, un nebūs labi. Vienam no Zviedrijas atvestam galdam izvilku ārā slēdzenīti, redzu, ka tur ir ģerbonis un uzraksts, un man jau «aizgāja». Sameklēju, kas tā par Zviedrijas firmu, aizrakstīju, viņi man atsaucās un gaida ciemos.

Restaurējot Rubja krēslus, sapratu – tas ir latviskais, tas ir mūsu. Restaurējot skandināvu krēslu, atzīšos, man apetīte ir mazāka. Tas nav mūsu plaši pārstāvētais nacionālais romantisms.

Kāda ir jūsu sadarbība ar pasūtītājiem? Mēģināt ietekmēt viņu gaumi? Vai mēdzat arī atteikt, ja jums pasūta, jūsuprāt, nepieņemamu kiču?

Saku, kā ir. Sākumā tāds nebiju, jo konkurence dara savu, bet tagad jau esmu ļoti skarbs. Ja man prasa bīdermeijera kumodi nokrāsot baltu, jo tā labāk iederēšoties interjerā, uzreiz atsakos. Protams, no sākuma man ir pāraudzinošie teksti. Cilvēkiem ir brīva izvēle. Viņiem ir kumode, lai dara, kā grib, bet lai iet pie cita. Pārkrāsot nav tas sliktākais. Tā ir sava veida konservācija. Kā zinām, arī Otrā pasaules kara laikā un padomju laikos daudzas lietas tika slēptas šādā veidā, lai ne tik labie cilvēki tās neizlaupītu, nesasistu, nesadedzinātu. Man pašam ir bijusi XVIII gadsimta bīdermeijera kumode, kura ir nokrāsota zaļa. Kad notīrīju krāsu, parādījās lauvas galvas, ļoti vērtīgs finierējums, tīrs stils.

Vai jums bieži nākas saskarties ar barbarisku attieksmi vai arī cilvēku kultūrvēsturiskā empātija tomēr pieaug?

Daudzi sūkstās, ka klients jau nesaprot, kā viņš tā?! Idiots! Bet es saku, ka restauratora māksla ir pamatot un izstāstīt, izglītot klientu. Ja tu viņu izglītosi, tev pašam būs labāk – būs vairāk priekšmetu un darba. Jā, esmu dažās vietās novērojis barbarismu. Nesaukšu konkrētas vietas. Tas vairāk attiecas uz baznīcām. Gribas, lai būtu smuki, jo tas ir ātrāk, lētāk, skaistāk. Tāpēc ir Kultūras mantojuma pārvalde, kas visu laiku pieskata.

Vēl viens piemērs – vecais universālveikals Vecrīgā (tagad Galerija Centrs – U. A.). Tā visa teritorija bija aizsargājama. Uztaisām pāreju no vienas mājas uz otru ar kupolu pāri un saucam par ielu. Manuprāt, arī tas ir barbarisms. Es nevarētu nakts laikā iziet cauri tai "ielai", jo tā ir aizslēgta (Rīdzenes iela – U. A.). Skaisti, smuki, ērti, silti, ziemā ieskrienam, bet īsti pareizi tas nav.

Kādas ir jūsu pārdomas un vērojumi par koka mantojuma saglabāšanu Latvijā? Reizēm sažņaudzas sirds, kad redz, kādas pērles ir nolemtas bojāejai.

Konkrēts piemērs – Kuldīga, kas ir fenomens. Visi braucam, priecājamies par viņu apbūvi, bet viņi sāka, izglītojot iedzīvotājus. Kuldīgā ir pašvaldības līdzfinansējums ēku atjaunošanā, un cilvēks pats var iesaistīties. Ir darbnīca, kur cilvēks, biežāk pensionārs, kuram ir vairāk laika, atnes savu mājas logu un pats var darboties. Tas ir brīnišķīgi. Tas nāca no pašvaldības domāšanas. Cilvēki saprata, kas ir kultūras mantojums. Tās ir reālas investīcijas tūrismā. Kāpēc cilvēki brauc uz Kuldīgu un atstāj tur naudu? Tikai tādēļ, ka tur ir vecās mājas. Jo to vadība ātrāk sapratīs, būs labāk. Vai brauksim garām uz pilsētu, kur ir daudz šūnveida arhitektūras, t. i., stikla kastītes?

Brauksim cauri.

Tieši tā – brauksim cauri. Otrs labais piemērs ir Salacgrīvas veikals Top!. Veikalam ir jābūt, festivāls notiek, bet ko viņi izdarīja? Viņi vismaz veikalu neuztaisīja kā stikla būceni, bet izveidoja interesantu sienu. Tas bija kaut kas citāds. Man sanāca neliela diskusija Jēkabpilī. Tur ir tā pati problēma – vadība domā, ka viss jājauc nost, jātaisa veikali utt. Vara ir būvnieku rokās. Tagad ir izveidota organizācija Biedrība Jēkabpils mantojums, tā cīnās, lai senais mantojums atdzimtu.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sarunā ar Francijas vēstnieci Latvijā ir paudis gatavību palīdzēt un piesaistīt Latvijas arhitektus, restauratorus un citus speciālistus, lai palīdzētu atjaunot Parīzes Dievmātes katedrāli. Vai restauratoriem ir prasīts padoms šajā jautājumā, un vai jūs personīgi būtu ar mieru doties šādā profesionālā humānā misijā?

Tas būtu ļoti liels gods. Ja kāda nelaime notiek, Eiropai ir jābūt vienotai. Tāds piedāvājums no ārlietu ministra ir izteikts, bet līdz Restauratoru biedrībai šāda informācija nav atnākusi. Noteikti domāsim, ko varam darīt. Runājot par katedrāli – tā bija laime nelaimē. Tas bija signāls, ka visiem ir jāpārbauda savas drošības sistēmas. Kurš varēja iedomāties, ka vienā no pasaules svarīgākajām celtnēm var kaut kas tāds notikt?

Runājām ar Doma baznīcas pārstāvi. Viņš teica, ka uz Domu katru gadu nāk ugunsdrošības pārbaudes un inscenē uguns nelaimes gadījumus. Redzēsim, kā attīstīsies situācija. Ziņās dzirdēju, ka ap Parīzes Dievmātes katedrāli šobrīd ir ļoti augsts svina līmenis. Lai nedaudz nomierinās apstākļi. Galvenais, lai nekas vairāk nebojājas. Nevajag arī ņemt uz karstām oglēm kaut ko sasteigt.