Papīrs, kas neder Getliņiem

Ar plakātmākslu mākslas zinātniecei personiskas attiecības ir jau sen. Pirms diviem gadiem izstāžu zālē Arsenāls R.Umblija veidoja izstādi Publiskie spoguļi, kas ļāva ielūkoties 130 gadu ilga laika posma spilgtākajās plakātmākslas liecībās. Arī grāmata Plakāts Latvijā viņai nozīmē daudz vairāk nekā radošā CV papildinājums. "Es to uzvēru kā savas paaudzes misijas darbu. Kopš 90.gadiem, neatkarības atgūšanu, ir izveidojies stereotips priekšstats, ka padomju laiku kultūra Latvijā ir kaut kas līdzīgs Getliņiem, kas jāmet vēsturiskajā mēslainē. Es absolūti vēršos pret šādu pilnīgas neziņas un dogmu pārpilnu aizspriedumu. Šī grāmata ir kultūras vēstures faktu apliecinājums un pierādījums tam, ka nedrīkst ikvienu mākslas darbu, kas radies t.s. "padomju laikos" identificēt ar terminu "padomju māksla" vai "sociālistiskā reālisma māksla," savu pārliecību kaismīgi skaidro R.Umblija. Neraugoties uz šo patosu, grāmata neesot "pret" intonācijā. "Tā ir "par"," uzsver satura koncepcijas autore. Plakātu reprodukciju skaits grāmatā ir ap 300, aptver laiku no 1863.gada līdz XX gs. beigām. Trīs entuziastu kopdarbs Plakāts Latvijā ir trīs cilvēku garīgas piepūles un milzu entuziasma darbs. Ramona Umblija, Inta Sarkane un Laimonis Šēnbergs ieceri noveduši līdz rezultātam faktiski bez izdevniecības starpniecības. "Laimonis ir arī viens no dižmeistariem 70.gadu plakātu jomā. Viņš ir ļoti prasīgs pret sevi un visu, kas saistīts ar dizaina grafiku," domubiedru raksturo R.Umblija. 70.—80.gadu periods, kad mākslas plakāts piedzīvoja savu spilgtāko izpausmi, grāmatā pasniegts kā "zelta periods". L.Šēnbergs īpašu dramaturģiju ar krāsu šķirkļiem piešķīris arī pārējiem pieciem periodiem. Pievienotā vērtība Kas grāmatas Plakāts Latvijā uzbūvē ir konceptuāli citāds salīdzinājumā ar izstādi? "Grāmatā jābūt kādai pievienotai vērtībai. Sākās mans darbs arhīvos un muzejos. Bija ļoti svarīgi, lai parādītos fotogrāfijas, kurās redzams teksts — reklāma, plakāts publiskajā telpā," stāsta R.Umblija. Piemēram, lasītājs pārliecināsies, ka Latvijas pilsētu dzīvē "ādas slimība" — plakātu bums XX gadsimta sākumā, kas Francijā nereti uzkāpa pat līdz ēku piektajam stāvam — īsti neienāca. Pētnieciskais darbs līdzinājies ceļojumam nezināmajā. Autore ir pateicīga atbalstam, ko saņēmusi no Kinofotofonodokumentu arhīva, Rakstniecības muzeja, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja un Akadēmiskās bibliotēkas darbiniekiem. Pateicoties viņiem, grāmatā ir unikāli fotoattēli, kurus Latvijā līdz šim neviens nav redzējis. Tekstu sadaļā — trīs raksti, tulkoti arī krievu un angļu valodā. R.Umblija kultūrvēsturiskajā pētījumā Plakāts Latvijā un blakusparādības, kas sākas senās Grieķijas tirgus laukumā ar mutiskās reklāmas piemēru — ēzeļa lielīšanu, parāda latviešu plakāta attīstību pasaules kopsakarībās. "Plakāts kļūst par simbolu koncentrātu. No vienas puses, tas ļoti tieši, pārliecinoši un emocionāli uzrunāja sabiedrību, no otras puses — tas bija kolektīvās zemapziņas izpaudums caur mākslinieka zīmētajām lapām," skaidro R.Umblija. Mākslas zinātniece uzskata, ka latviešu kultūrā ārkārtīgi maz mākslas darbu analizēti semiotiskā šķēlumā, pētot zīmju valodu. Tāpēc viņa uzaicinājusi profesori Janīnu Kursīti, kura pētījumā Latvijas plakāts un tā simbolika pievēršas politiskā plakāta zīmju valodai. Ornamenti, žesti, apģērba valoda — "viņa plakātus tiešām atver. Tā ir būtiski jauna informācija," novērtē R.Umblija. Atsevišķs raksts bijis nepieciešams, lai izceltu Latvijas teātra plakātu. Plakāta "zelta laikmetā" — 70./80.gados Avotā izdoto plakātu kolekcionēšana tautā sita augstu vilni. Tas bija laiks, kad saplūda teātra un plakāta patiesības balss un "Ēzopa valodas" funkcijas. Teātra zinātniece Edīte Tišheizere izseko Ilmāra Blumberga, Gunāra Zemgala un Jura Dimitera plakātu un scenogrāfijas dramaturģijai. Grāmata atkāpjas senā vēsturē — līdz cirkus afišu paraugiem. Izcelta Dziesmu svētku plakātu parāde. Savs atvērums veltīts pasaulē pazīstamākajam latviešu māksliniekam Gustavam Klucim. "Viņš Latvijā nav uztaisījis nevienu plakātu, tomēr mēs viltotu vēsturi, ja viņu neiekļautu," uzskata R.Umblija. Var jautāt, kāpēc nav iekļauts šā gada Dziesmu un deju svētku plakāts. Atbilde ir konceptuāla: "Šogad Dziesmu svētkos papīra plakāta nebija, uz ielām bija milzīgi lieli panno. Tas ir jaunu digitālo izdruku laikmets, ar to būtu jāsākas jaunai grāmatai. Šī grāmata ir stāsts par papīra plakātu." L.Šēnberga krāsu valodā tas nozīmē balto krāsu.