Kādreizējais valdības ministrs redz Zviedriju kā valsti ar augstiem nodokļiem, bet arī dāsnu jo dāsnu sociālo politiku. Godīgi sakot man, kurš nu nekādi nebūtu uzskatāms par speciālistu ekonomikas jautājumos, šķiet visnotaļ acīmredzami tas, ka Zviedrijā ir arī neskaitāmi daudz vairāk cilvēku ar nesalīdzināmi augstākiem ienākumiem, kurus ar šiem nodokļiem var aplikt. Latvijā iedzīvotāju procents, kuri var baudīt "neracionālu patēriņu", tomēr ir visnotaļ ierobežots, un pat pie principa "bagātais maksā vairāk", šķiet, nekādi naudas kalni mūsu valstī nespīd. Turklāt ņemot vērā to, ka paši bagātākie ir arī ļoti talantīgi naudas slēpēji. Bet ir labi, ka A. Štokenbergs un domubiedri ir sākuši par šo lietu runāt nopietni. Tā ir cita kategorija, nekā pašreizējā premjera bazūnētais un slepenais "pretinflācijas plāns", kurš ir bijis tik _veiksmīgs_, ka inflācija jau tuvojas 15 procentiem. Ja ir kāds, kas ir gatavs Latvijas ekonomisko situāciju pārrunāt ārpus lozungiem, tad es par to tikai priecājos.
Otra lieta ir amorfāka, tā saistās ar jēdzienu, zem kura notika 3. novembra manifestācija Doma laukumā. Runa ir par godīgu politiku. Tas nozīmē noraidīt to politiku, kuras ietvaros valdošā kliķe varēja monolīti apstiprināt drošības likumu grozījumus par spīti brīdinājumiem, ka tas nav pieņemami NATO aliansei, un izlikties, ka viss ir kārtībā. To politiku, kuras ietvaros divi vai trīs politikāņi var slepus nolemt, ka nākamais valsts prezidents būs amatam pagalam nepiemērots cilvēks -- un izlikties, ka viss ir kārtībā. To politiku, kura ļauj Saeimas priekšsēdētāja amatā atrasties Ventspils interešu cilvēkam, Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadībā aizspriedumainam homofobam, Satiksmes ministrijas vadībā cilvēkam, kurš piedalās kukuļdošanas apspriešanā, rīkojas patvaļīgi ar Eiropas savienības naudu, ignorē Latvijai saistošo Eiropas konkurences politiku, un citādi domājošiem liek ciest klusu. To politiku, kura notiek pa kaktiem un aiz slēgtām durvīm, kura ir pagalam melīga, kura notiek pilnībā atrauti no tautas un nodrošina rezultātus, kuri nepavisam nav tautas interesēs.
Ja kāds ir gatavs cīnīties par citu politiku tieši šajā nozīmē, tad esmu gatavs kļūt par domubiedru. Vēl vairāk, esmu pārliecināts, ka neesmu viens, Latvijā ir daudz gaišu un godprātīgu cilvēku, kuri nevēlas, lai viņu valsti pārvalda kliķe, kura ārzemēs liek jautāt, kāpēc mūsu valsts ir kļuvusi par banānu republiku. Es neesmu un nekad nebūšu politiķis. Taču es ar visām rokām un kājām atbalstu paradigmas maiņu, lai politika Latvijā kalpotu valsts un tautas, nevis šauras politekonomiskas kliķes savtīgajām interesēm. 18. oktobra un 3. novembra darbs turpinās. Vēlēsim tam veiksmes.
Jauku visiem dienu!