Kad pirms diviem gadiem atgriezāmies no Ņujorkas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, meitai bija tikko apritējuši četri gadi, no kuriem vairāk nekā trīs pavadīti Amerikā. Tas nebija ilgi pēc atgriešanās Rīgā, kad kādu dienu viņa man uz ielas jautāja: «Mammu, kādēļ Latvijā visi cilvēki ir tik nopietni?» Es apstulbu no tik tieša un patiesībā arī precīza novērojuma. Tā kā barga ziema togad bija iestiepusies labi tālu martā, atbildēju meitai, ka cilvēki ir bēdīgi, jo nevar vien sagaidīt sauli un pavasari. Ko lai es viņai citu saku?
Amerikā viņa kā jebkurš mazs bērns bija lutināta ar apkārtējo labvēlību un laipnību. Katru reizi, ejot garām mūsu ielas frizētavai, ķīmiskajai tīrītavai, vietējam pārtikas veikalam, darbinieki mums māja, smaidīja, parunājās un dažkārt pat apdāvināja. Īpašas attiecības mums izveidojās ar melnādainu autostāvvietas sargu, kurš ar signālkrāsas karogu rokā dežūrēja pie stāvvietas durvīm. Bez apsveicināšanās un aprunāšanās garām nevarējām tikt. Taču Amerika ar laipnību un pieklājību izlutināja ne vien meitu, jo labdien, uz redzēšanos, lūdzu un paldies tur spēja pateikt jebkādas ādas krāsas un kvalifikācijas cilvēks.
Uzreiz pēc atgriešanās Latvijā ar pretstatu tam saskāros vai ik dienas. Sākot laipni sveicināt trepju telpā vai pagalmā sastaptos kaimiņus, konduktorus sabiedriskajā transportā, pārdevējus veikalos. Drīz vien pārtraucu, jo cik tad ilgi kā muļķis smaidīsi, kad citi uz tevi raugās akmens sejām vai vispār izliekas neredzam. Nu jau divu gadu laikā esmu tā kā samierinājusies ar apkārt valdošo nelaipnību un atziņu, ka patiesībā tādējādi paši padarām savu dzīvi netīkamāku. Jo vai tad ir tik grūti būt pieklājīgam un laipnam. Tas lielas pūles neprasa, un pie tā nav vainojami arī politiķi, taču dzīvi jaukāku dara gan.