Nereti gadās saskarties ar mākslinieku kopizstādēm, kurās darbi ir atlasīti pēc vizuālās līdzības principa, – šādā veidā tiek izveidots hermētiski noslēgts, it kā nevainojams un gaumīgs telpas iekārtojums. Tikpat bieži mākslinieki ir atlasīti, ņemot vērā viņu nopelnus un, tā sakot, skaļos vārdus, kurus pēc tam ir iespējams atšķaidīt, tiem līdzās novietojot citu – marginālāku mākslinieku veikumu.
Ir grūti pateikt, pēc kāda principa tikusi veidota Daigas Grantiņas, Māras Brīveres un Kamillas Anro izstāde Haosa harmonija, kuras kuratore ir mākslas zinātniece Elīna Sproģe. Mākslinieču darbi vizuāli cits no cita krasi atšķiras, taču tie ir konceptuāli sasaistīti kā vēstījumi vai versijas par pasaules rašanos. Arī mākslinieču nopelni noteikti nav samēroti. Māra Brīvere 2015. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari, un pagājušajā vasarā galerijā Alma bija skatāma viņas pirmā personālizstāde Zilās vēnas. Daiga Grantiņa mācījusies gan Vīnes, gan Hamburgas Mākslas akadēmijā, un viņu pārstāv Parīzes Galerie Joseph Tang. Savukārt Kamilla Anro piedalījusies 55. Venēcijas biennālē ar darbu Grosse Fatigue, kas arī skatāms šajā izstādē. Viņas pēdējā personālizstāde The Pale Fox notika Berlīnes König Galerie.
Faili pieblīvē prātu
Ekspozīciju galerijā Alma ievada Kamillas Anro Grosse Fatigue – darbs sastāv no videoprojekcijas un zilā tonī izkrāsotas telpas. Tā ir Almas mazā zāle, kuras sienas iepriekš bijušas asinssarkanas, – tagad tās, kā arī lakoto dēļu grīdu klāj zila krāsa un pat galerijas kāpnes ir ieskautas zilā tepiķī.
13 minūšu ilgajā video redzams datora ekrāns, kurā rēgojas dažādi faili. Viens no tiem ar nosaukumu History of The Universe/ Visuma vēsture pēc atvēršanas pieblīvē ekrānu ar nebeidzami daudz fotogrāfijām, videoklipiem un citiem kurioziem priekšnesumiem. Ekrāns ātri aizpildās ar dažnedažādiem logiem, un tam visam pa virsu skan dunoša mūzika, kuru pavada monologs.
Šajā darbā māksliniece uzdrošinās stāstītāja lomu uzticēt franču izcelsmes dīdžejam un komponistam Joahimam Buazizam, kura monologs pārklājas ar ekrānā zibošajiem attēliem un klipiem. Šī uzdrošināšanās padara mākslinieces veikumu vienlaikus neatvairāmi lipīgu un kairinošu. Tajā netiek uzsvērta nedz izteikti intelektuāla nostāja, nedz filozofisks vēstījums par pasaules rašanos, bet gan rosināts uzdot jautājumu – ko katrs uzņemtais attēls vai klips izsaka par cilvēku vēlmi uztvert pasauli? Tādēļ attēli Kamillas Anro darbā šaudās un krustojas līdz brīdim, kad, nonākuši pie kāda garāka kadra, esam spiesti kaut dažas sekundes pievērst uzmanību notiekošajam, nevis lūkoties nebeidzamā informācijas plūsmā. Mākslinieces darbība aptver plašu izteiksmes līdzekļu un tēmu amplitūdu. Viņa strādā ar pazīstamiem sabiedrības kodiem, pievēršoties popkultūrai, kā arī impulsīvi šaudoties starp teju vai visiem mākslas medijiem, un tas skaidri redzams arī šeit.
Iegrimšana trokšņu virpulī
Jāteic, ka Daigas Grantiņas un Māras Brīveres darbi vienā brīdī sāk izskatīties pēc tāda kā fona Kamillas Anro darbam. Māras Brīveres gleznas, lai cik meditatīvi askētiskas tās izskatītos tukšā telpa, iegrimst tādā kā apkārtējo trokšņu virpulī, kas atņem skatītājam iespēju atpūsties un iedziļināties knapi aizpildītajos audeklos. Lai gan audekls, kurā iekrāsots koši sarkans laukums, iespējams, sasaucas ar spriedzi, ko pirmajā zālē radījis Kamillas Anro darbs.
Daigas Grantiņas objekti, kas veidoti no sintētiskiem materiāliem, to vidū automašīnu un kazino spēļu automātu sastāvdaļām, izceļ mākslinieces spēju no apbrīnojami plaša materiāla klāsta radīt estētisku un pat meistarīgu matēriju, taču to ekspozīcija galerijas baltajā zāle ir apšaubāma. Objekti Crashino un Negligencia ir novietoti uz koka kastēm, kas, šķiet, piesien tiem pārlieku tradicionālu ekspozīcijas principu. Idejiski izstāde ir skaidri pamatota kuratores Elīnas Sproģes veiklajā pavadošajā tekstā. Jautājumi un šaubas rodas par pašu mākslinieču sinerģiju, un dažbrīd izskatās, ka viņas daudz vairāk kas šķir nekā vieno. Ja lūkojamies uz katru darbu atsevišķi, nav šaubu, ka gan Daiga Grantiņa, gan Kamilla Anro, gan Māra Brīvere ir attīstījušas skaidru rokrakstu, taču viņu darbi, novietoti līdzās cits citam, pārtop par disonējošiem elementiem. Mākslinieces izrāda savas spējas, bet problēma rodas brīdī, kad tu skaties, piemēram, uz Daigas Grantiņas objektiem, bet Māras Brīveres gleznas traucē baudīt tajos ietverto haosu – un otrādi. Iespējams, izstādes nosaukums uztverams kā ironisks mājiens, jo haosa sajūta telpā ir klātesoša, taču harmonijas varbūt pat pietrūkst.
Haosa harmonija
Daigas Grantiņas, Māras Brīveres un Kamillas Anro izstāde
Galerijā Alma līdz 5.VIII