Jauno politiķu satraukumu izraisījušas nevis saulē sakarsētās galvas, bet bažas, ka oranžās vantis reklamē Tautas partiju ar tās «prihvatizēto» oranžo krāsu. Ja vakar nebija 1.aprīlis, tad šis nav nekāds ļauns joks, ko izspēlējuši politiskie konkurenti.
Neesmu tilta projektēšanā klāt stāvējusi un nezinu, kā radās oranžās vantis. Man tas vairāk gan izskatās nevis pēc kādas partijas reklāmas, bet gan pēc iedvesmošanās no pasaulē slavenā Sanfrancisko Zelta vārtu tilta krāsas. Taču, pat ja Tautas partija būtu piespiedusi kādu krāsot tiltu oranžu, tēvzemiešiem jau nu vajadzēja būt gudrākiem par saviem partneriem un konkurentiem vienlaikus un nepaust tik tieši savu politisko stulbumu.
Ja nemaldos, tad par tilta būvniecību maksāsim vēl ilgi mēs, Rīgas nodokļu maksātāji, nevis kāda no partiju kasēm. Tilts ar visām tā vantīm, tāpat kā vara Rīgā nepieder nevienai partijai, ne koalīcijai. Varētu vēl pieļaut, ka ar tādu domu klajā nāktu kādi vecās, pārejas laika paaudzes politiķi. To varētu norakstīt uz «stipendiātu» laikmeta samaitātības rēķina. Taču, ja to dara partijas nākotne – jauniešu organizācija, tad jālūdz: «Dievs, pasargi mūs no šādas politiķu paaudzes, kuriem nav ne mazākās sajēgas, kur sākas un beidzas partijas īpašums.»
Turklāt jaunie bāleliņi vēl demonstrējuši arī vājas zināšanas par latvju tautas mentalitāti sacīdami, ka «dzeltenā kā saules un prieka krāsa rīdziniekiem sagādātu vairāk labsajūtas nekā latviskajai mentalitātei visai svešie oranžie toņi, kuru izmantošana vairāk raksturīga citu kontinentu tautām». Pameklējiet rakstos, cik oranžu brunču ir Kurzemē, pirms kaut ko tādu pār lūpu spļaujat. Ja nu vienīgi Kurzeme ir cits kontinents, tad man sev mēlē jākož.