Līdz 31. augustam Zalcburgā turpināsies prestižākais klasiskās mūzikas, operas un teātra festivāls pasaulē. Nākamgad tas svinēs 100 gadu jubileju. Ar katru gadu festivālā arvien vairāk ir jūtama spēcīga laikmetīgās mākslas klātbūtne. Festivāla projektos mūzika organiski mijiedarbojas ar vizuālo mākslu. Zalcburgas festivāla bukleti un programmas tiek ilustrēti ar mākslas darbu reprodukcijām: 2017. gadā tie bija Luīzes Buržuā darbi, 2018. gadā – Saja Tvomblija darbi, 2019. gadā – Jozefa Boisa darbi.
Ekspresīvais žests
Festivāla laikā īpašu programmu piedāvā Zalcburgas muzeji, izstāžu zāles un galerijas. Piemēram, Tadeuša Ropaka galerijā Mirabellas dārzos ir skatāma popārta klasiķa Roja Lihtenšteina darbu ekspozīcija Uzlādētā ota, kuras vadmotīvs ir otas ritmiskais triepiens un mākslinieka ekspresīvais žests gleznās, zīmējumos, kolāžās un skulptūrās. Izstāde būs atvērta līdz 28. septembrim.
Būtiski, ka laikmetīgā māksla ieplūst festivāla pamatprogrammas notikumos. Dienvidāfrikas mākslinieks un režisors Viljams Kentridžs ir noformējis Franča Šūberta dziesmu cikla Ziemas ceļš koncertiestudējumu, kuru izpilda vācu baritons Matiass Gērne un Zalcburgas festivāla mākslinieciskais vadītājs austriešu pianists Markuss Hinterheizers. Šis ir slavens, jau daudzviet pasaulē redzēts uzvedums, kurš Zalcburgā šovasar piedāvāts pirmo reizi. Viljama Kentridža vizuālā valoda piestāv ne tikai operai (pirms diviem gadiem viņš šeit izcili iestudēja Albāna Berga Voceku; izrādes ieraksts ir pieejams DVD), bet arī kamermūzikai.
Festivāla koncertprogrammā šoreiz īpaši izcelta mūsdienu franču skaņraža Paskāla Disapēna daiļrade: klausītāji var ne tikai dzirdēt viņa opusus, bet arī aplūkot viņa fotomākslu. Katrs festivāla notikums ir rūpīgi sagatavots, katrs programmiņā reproducētais mākslas darbs turpina koncertā vai izrādē iesākto stāstu. Zalcburgas festivāls pulcē prominentu un zinošu publiku – šogad skatītāju zālē varēja satikt Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kinorežisoru Mihaelu Haneki un horeogrāfu Džonu Neimeieru.
Debesis iekrita tevī
Zalcburgas Baroka muzejā Mirabellas dārzos līdz 28. augustam būs skatāma austriešu mākslinieces, rakstnieces un dokumentālā kino režisores Rūtas Bekermanes videoinstalācija Joyful Joyce/Dzīvespriecīgais Džoiss, kas veltīta rakstnieka Džeimsa Džoisa 1928. gada vasarā Zalcburgā pavadītajam laikam. Džeimss Džoiss viesojās Zalcburgā, jo šeit viņa meita Anna Lučija studēja deju. Rūta Bekermane darbu radījusi pēc Zalcburgas festivāla drāmas teātra programmas vadītājas Betīnas Hēringas aicinājuma.
Džeimss Džoiss kopš bērnības cietis no astrofobijas – viņam bijis bail no pērkona un zibens. Aukle viņam stāstījusi, ka tās ir Dieva dusmu zīmes. Visu mūžu rakstnieks centies plānot savus braucienus tā, lai neiekļūtu vietās, kur negaiss ir ierasta parādība. Rūta Bekermane savā jaundarbā nolēmusi izmantot pērkona motīvu, jo Zalcburga viņai asociējas ar lietu un negaisu. Turklāt Džeimsa Džoisa Uliss ir kā zibens spēriens literārajā pasaulē, piebilst māksliniece.
1928. gada vasarā rakstnieks pavadīja Zalcburgā piecas nedēļas – no 23. jūlija līdz 28. augustam. Šeit "klimata apstākļu dēļ" viņš piedzīvoja acu infekciju, kas dzīves laikā viņu piemeklējusi regulāri. Autoram bija jāatpūšas tumšā viesnīcas istabā, un viņš nevarēja turpināt rakstīt Finegana vāķēšanu. 4. augustā spēcīga negaisa dēļ visā pilsētā uz stundu pazuda elektrība. Pērkons un zibens ir sastopams arī Džeimsa Džoisa darbos, visbiežāk – nāves un melnas krāsas kontekstā. Finegana vāķēšanā pērkons dārd ne mazāk kā desmit reižu. Rakstnieks ir radījis jaunus vārdus, lai aprakstītu šo dabas parādību. Pie ieejas zālē, kurā tiek demonstrēta Rūtas Bekermanes videoinstalācija, var iepazīties ar šiem vārdiem.
Videoinstalāciju skatītāji vēro no augšas – mēs redzam debesis un mākoņus, no visām pusēm mūs ieskauj dažādas skaņas, čuksti, dziedāšana un putnu čivināšana. Rūtas Bekermanes darbā ir iekļautas atsauces uz Džeimsa Džoisa daiļrades un dzīves faktiem. Deviņas minūtes un 22 sekundes ilgo kompozīciju veido teksti no Ulisa, Finegana vāķēšanas un Džoisa vēstulēm, kā arī balsis un fragmenti no Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana, kas bijusi rakstnieka iemīļotākā opera. Noslēgumā skan Džeimsa Džoisa iecienītākā īru tautasdziesma. "Viņam ļoti patika dziedāt," sarunā ar KDi saka Rūta Bekermane.
nstalācijā izmantotie teksti skan vācu un angļu valodā, tie ierakstīti Vīnē un Dublinā. "Mēs centāmies atrast īpašas balsis, un tie nav aktieri, kuri ierunājuši tekstus," skaidro māksliniece. "Džeimsa Džoisa darbs ir ļoti muzikāls. Ja jūs klausīsieties Ulisu, jūs jutīsiet ne tikai humoru, bet arī teksta muzikalitāti un ritmiskumu. Tieši tāpēc es uzdrošinājos izveidot kompozīciju no viņa rakstītajiem vārdiem," turpina Rūta Bekermane.
Domāšanas dumpis
"Džeimss Džoiss bija dumpinieks, un es arī visu mūžu esmu bijusi dumpiniece, jau kopš pašas bērnības. Visā, ko Džoiss darīja, viņš bija brīvs. Džoiss zināja, kā rīkoties ar savu brīvību. Viņš rīkojās kā visi lielie mākslinieki un autori – ja tu nemēģini radīt kaut ko patiešām vērtīgu, labāk nedari neko. Uliss joprojām ir revolucionārs darbs. Tajā tiek apgāzti visi noteikumi un normas," piebilst Rūta Bekermane.
Ko viņai pašai nozīmē būt dumpiniecei? "Noskatieties manas filmas un sapratīsiet!" atbild Rūta Bekermane. "Būt dumpiniekam nozīmē spēt domāt pašam, nevis sekot iepriekš sagatavotām formulām un citu rakstītiem noteikumiem. Es nešķērsošu ielu, ja redzu, ka pa to traucas mašīnas. Taču, ja es neredzu nevienu mašīnu un deg sarkanā luksofora gaisma, es varētu šķērsot ielu."
Rūta Bekermane ir guvusi ievērību ar savām filmām, kuras saņēmušas balvas Eiropas festivālos, kā arī instalācijām un grāmatām. 2016. gadā māksliniece tika pagodināta ar retrospekciju Austrijas Kinomuzejā. "Darboties mākslā ir kļuvis sarežģīti, jo mūsdienās iespējams ir viss," uzskata Rūta Bekermane.
"Pašlaik ir svarīgi būt ļoti mierīgam un nerādīt pārāk daudz tēlu. Tāpēc nolēmu, ka videoinstalācijai Joyful Joyce Zalcburgā ir jābūt meditatīvai, nomierinošai. Galvenais vizuālais elements ir debesis. Visi jums piedāvā pārāk daudz tēlu – attēls mainās ik pēc divām sekundēm! Tas neatstāj telpu domāšanai un refleksijai. Tas nav dumpnieciski, taču ir būtiski likt cilvēkiem domāt – tas ir manas daiļrades pamatuzdevums. Esiet mierīgs un domājiet! Ieklausieties! Tagad cilvēki bieži nespēj neko sadzirdēt, viņi aiziet noskatīties filmu un pēc tam atceras vizuālos tēlus, taču neatceras varoņu teikto. Es vēlos likt cilvēkiem ieklausīties. Filmas, kurās tiek sinhronizēts attēls un skaņa, var būt garlaicīgas, tāpēc uzskatu, ka pašreiz ir interesantāk nodalīt attēlu no skaņas. Tas mudina aizdomāties – kāpēc šis tēls ir šeit un šī skaņa ir šeit. Tas rada jaunu attēla un skaņas mijiedarbību," ir pārliecināta Rūta Bekermane.
"Māksla ir nepieciešama, jo daži mākslinieki ļauj mums sajust šodienu un domāt par to pavisam citādi, atšķirīgi no tā, kā esam pieraduši. Viņi mums atklāj kaut ko jaunu – vai arī mūžsenu un vecu, taču tikpat vērtīgu. Jo tā nav tikai jaunā māksla, kas mums ir nepieciešama. Mums ir vajadzīga dažādu laikmetu māksla, kas aptver visu cilvēces vēsturi. Tieši vēsture palīdz uzturēt saikni ar pasauli, un ne tikai mākslā, bet arī visās pārējās jomās," apgalvo Rūta Bekermane.
Mošķu procesija
Vēl viens šā gada Zalcburgas festivāla varonis, kurš satuvina vizuālo mākslu, teātri un mūziku, ir leģendārais 85 gadus vecais vācu gleznotājs, scenogrāfs un režisors Ahims Freiers. Viņš ir iestudējis Džordžes Enesku operu Edips un izveidojis monumentālu skulptūru Edipa komplekss, kas sagaida izrāžu un koncertu apmeklētājus pie ieejas Mocarta zālē/Haus für Mozart un Jātnieku skolā/Felsenreitschule.
Ahims Freiers ir viens no dižākajiem Eiropas radošajiem prātiem. Viņš ir studējis grafikas dizainu un apmeklējis Bertolta Brehta vadīto scenogrāfijas kursu Berlīnes Mākslas akadēmijā. Kopš 70. gadiem Ahims Freiers veido dekorācijas un kostīmus, iestudē lugas un muzikālā teātra darbus. Viņš ir piedalījies izstādē documenta un sarīkojis neskaitāmas personālizstādes. Ahims Freiers ir 1999. gada Prāgas kvadriennāles zelta medaļas ieguvējs (par sava teātra darba retrospekciju). Skatuve ir viņa iemīļotākais audekls, katra izrāde ir grafiska, amizanta pasaka, kas iedveš bailes un fascinē vienlaikus.
Zalcburgā mākslinieka rīcībā ir klintī izcirstā Jātnieku skola (agrāk šeit notika izjādes). Šo mistisko, milzīgo telpu apdzīvo Ahima Freiera fantāzijas radītie tēli – rumāņu komponista Džordžes Enesku liriskās traģēdijas Edips varoņi (libreta pamatā ir Sofokla lugas Valdnieks Oidips un Oidips Kolonā). Šī ir Enesku vienīgā, ilgi rakstītā opera – XX gadsimta pirmās puses šedevrs, kas skan franču valodā. Edipa pirmizrāde notika Parīzē 1936. gadā. Ahims Freiers draudzējas ar seno mītu varoņiem un līdz nepazīšanai transformē viņu izskatu.
Izrāde ir grandiozs komikss, gaismu un krāsu karnevāls, noslēpumaina un nebeidzama mošķu procesija. Ahims Freiers zīmē mīta personāžus ar bērnišķīgu naivumu, arhaisku pamatīgumu un patiesu mīlestību. Dažādos skatuves plānos cits pēc cita nesteidzīgi parādās neiedomājami dzīvnieki, mutanti, lelles, rāpuļi, insekti, putni, likteņa šķēres, milzu sienāzis. Varoņiem ir sirreāli tērpi, daudzi slēpj seju aiz maskas un grima kārtas. Edips britu baritona Kristofera Maltmena tēlojumā ir bokseris ar steroīdu uzpumpētiem muskuļiem – viņš cer gūt uzvaru cīņā ar likteni.
Edips katrā no mums
Edipa iestudējumā Ahims Freiers ir mēģinājis pārvērst Enesku mūzikas krāsas par gaismu. "Gaisma ir krāsu summa, un šīs operas teatrālais materiāls pieprasa īpašu krāsas un gaismas paleti," uzsver režisors. "Edips ir katrs no mums," viņš domā. Operas sākumā skatuves tumsā rodas jauna dzīvība – elements, kurā mēs atpazīstam sevi. Izrādes gaitā tas pārvēršas par gaismu. "Mēs visi piedzimstam ar vainas sajūtu. Ikviens, kurš nogalina odu, ir slepkava. Dzīves laikā mēs apjēdzam, ka esam slepkavas. Tajā pašā laikā mēs apzināmies un ceram, ka mums dzīvē ir arī cita izvēle, citas iespējas," atsaucoties uz Edipa mītu un titulvaroņa izcelsmes faktiem (ieskaitot Edipa tēva Lāja grēkus), savu koncepciju raksturo Ahims Freiers.
Opera aptver visu Edipa dzīvi – no piedzimšanas līdz nāvei. Arī savos mākslas darbos Ahims Freiers cenšas aptvert "dzīves kosmisko mērogu" – visu humānās eksistences bagātību, kā mēs to spējam iztēloties un sajust. Mākslinieks vēlas to panākt, izmantojot nevis valodas un filosofijas instrumentus, bet krāsas, kas palīdz ieiet pasaulē, kuru nav iespējams atvērt ar vārdu palīdzību.
"Operas varoņus vada viņu sapņi, un es domāju, ka arī izrādi var uzskatīt par sapni, kas palīdz nokļūt neparedzamās situācijās un reflektēt par tām līdz pat pamošanās brīdim. Sapņi var atgādināt seno mītu sižetus, ar kuriem mēs visi neapzināti mēģinām tikt galā. Teātris palīdz to visu izvilināt un paspilgtināt. Dažas lietas sapņos redzam daudz skaidrāk, un tā ir pavisam cita patiesība nekā tā, ko dzirdam ikdienas dzīvē. Sapnī mēs cenšamies kontrolēt un virzīt sižeta attīstību, tajā pašā laikā pieņemot, ka mūsu griba ir daudz vairāk izteikta, kad esam nomodā. Šī trauslā robeža starp sapni un pamošanos, starp mūsu gribas apzināto izteiksmi un to, kas notiek ārpus mūsu kontroles zemapziņā, ir visaizraujošākā telpa, un to apdzīvo teātris," saka Ahims Freiers.
Edipa teātra pasaulē māksliniekam ir fantastisks domubiedrs – vācu diriģents, XX un XXI gadsimta mūzikas eksperts Ingo Mecmahers. Viņa vadībā Vīnes filharmonijas orķestris atklājas visā savā krāšņumā. Pēdējā Edipa izrāde Zalcburgā notiks sestdien, 24. augustā. Ahima Freiera glezniecības darbi, kurus iedvesmojis Enesku operas iestudējums, līdz 31. augustam būs aplūkojami mākslas centrā Forum Kunst Contemporary Austrijas pilsētā Milštatē.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
