Lēmums veidot muzeju nozīmē arī apņemšanos tā eksponātus saglabāt mūžīgi. Tas attiecas gan uz vēsturiskām, gan mākslinieciskām vērtībām. Tomēr laikazobs nav vienīgais, kas tās apdraud. Attiecībā uz laikmetīgo mākslu jautājumi par vērtībām tiks uzdoti atkal un atkal. Tomēr, pārskatot Latvijas muzeju vēsturi, atklājas arvien jauni piemēri, kas apliecina arī vēsturisko vērtību izpratnes atkarību no konkrētā laika ideoloģiskajām konstrukcijām. Acīmredzama tā kļūst politisko iekārtu maiņas brīžos. Vai mūsdienās muzeju darbība piedāvā ētisku pozīciju, kas būtu samērojama ar izvirzīto mūžīgās saglabāšanas ideālu? Vēstures mācības ir pretrunīgas – ētiska rīcība var izrādīties pretrunā ar likumu un tikpat sodāma kā klajš savtīgums. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora Dr. hist. Arņa Radiņa oriģinālais pētījums, ko KDi lasītājiem piedāvājam nedaudz īsinātu, noslēdz publikāciju ciklu, kas, domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, ielūkojās Latvijas muzeju vēstures neizpētītajos jautājumos.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Pirms 70 gadiem, 1946. gada 16. martā, Latvijas PSR prokuratūra sāka izmeklēšanu pret Centrālā valsts vēstures muzeja (šodien Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) darbiniekiem par muzeja vērtību slēpšanu un piesavināšanos. Tā sauktajā muzeju lietā savijās centieni meklēt sakrāto kolekciju izdzīvošanas ceļus, saglabāt Latvijas Republikas vēstures un kultūras vērtības ar mēģinājumiem gūt personisku labumu.
Kad sāku savas darba gaitas muzejā, tajā vēl strādāja viena no minēto notikumu aculieciniecēm – Arheoloģijas nodaļas vadītāja Lūcija Vankina. Viņa bieži mēdza ar jaunajiem kolēģiem dalīties savās universālajās profesionālajās zināšanās. Reizēm šādās sarunās izskanēja arī pa kādam atmiņu pavedienam. Taču par pirmajiem pēckara gadiem vienmēr bija tikai īsas frāzes par atsevišķiem faktiem: pils pagalmā tika zāģētas nepareizās grāmatas, profesora Jāņa Zuša sieva nāca uz muzeju atlasīt sev traukus, pie šī galda direktora kabinetā mūs toreiz pratināja… Acīmredzot viņa uzskatīja, ka vēl nav pienācis īstais laiks.
Raksts ir pirmais mēģinājums salikt šo muzeja dzīves seno un tik nozīmīgo notikumu ainas puzli, kurā trūkst daudzu detaļu. Uzreiz gan jāatzīst, kā tā nebūt nebūs pilnīga.
Tiesa un liecības
1946. gada 6. martā tika arestēts direktors Jānis Blaumanis, 27. martā – Etnogrāfijas nodaļas vadītājs Ādolfs Karnups, 28. martā muzeja saimniecības pārzinis Kārlis Rozenbergs, 3. jūnijā galvenā grāmatvede Antonija Jansone. Apsūdzības tika uzrādītas vēl vairākiem līdzstrādniekiem un darbiniekiem – Miķelim Strazdiņam, Jēkabam Berķim, Kārlim Volfam, Pēterim Tiranovam, Marijai Ferliņai un Jānim Strautniekam. Vairāki iesaistītie, arī Mērija Grīnberga (vecākā) un direktora sieva Hilda, parakstījās par dzīvesvietas nemainīšanu. "Muzeju lietu" no 18. līdz 28. novembrim izskatīja Latvijas PSR IeM karaspēka kara tribunāls justīcijas apakšpulkveža Gailīša vadībā. J. Blaumanim un Ā. Karnupam piesprieda nāves sodu un mantas konfiskāciju, K. Rozebergam un A. Jansonei brīvības atņemšanu uz desmit gadiem un mantas konfiskāciju. Arī citiem apsūdzētajiem, izņemot M. Ferliņu un P. Ozolu, tika piemēroti reāli soda mēri. 1947. gada 31. janvārī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija, izskatot kasāciju, nomainīja J. Blaumanim un Ā. Karnupam nāves sodu ar 10 gadiem apcietinājumā un attiecīgi pieciem un trim gadiem pilsoņa tiesību ierobežojumiem. Soda samazinājums skāra vēl dažus notiesātos.
1976. gadā sarakstītajā Arheoloģijas nodaļas vēsturē L. Vankina ir visai skopi aprakstījusi seno dienu notikumus: tuvojoties padomju armijai, 1944. gada pirmajā pusē muzejs saņēma pavēli sagatavot visas vērtības evakuācijai. Iesaiņošana ilga līdz septembrim. Muzeja vērtību izvešanu vadīja ģenerālkomisariāta Kultūras nodaļas Valsts arhīva padomnieks Kurts Dilfers un Rozenberga štāba pārstāvis Eižens Dzelzskalējs. Pielādētais kuģis Ludvigshafen 1944. gada 6. oktobrī atgāja uz Kēnigsbergu. Muzejā bija palikusi saimniecības pārziņa Rozenberga ģimene, Milija Brakše, L. Vankina un daži tehniskie, kas pārmaiņus dežurēja kancelejā. Pēc mantu aizvešanas telpas bija gandrīz pamestas, rēgojās tukši plaukti un vitrīnas. Ejot pa telpām, soļi atbalsojās tāpat kā tukšajās Rīgas centra ielās. Drīz izrādījās, ka daļa eksponātu bija noglabāta pagrabā un aizmūrētā lifta šahtā. Vienu pēc otras atrada noslēptās pūralādes ar akmens priekšmetiem, no šahtas izcēla vairākas kastes ar 15 kapu inventāriem, dārgmetālu priekšmetiem un depozītiem, arheoloģiskām tekstilijām un to atdarinājumiem. Direktors J. Blaumanis kopā ar mākslinieku M. Strazdiņu gāja pa telpām, sienas klaudzinādami, tādā veidā meklējot noglabātās mantas. No sienu seifiem un bunkuriem izcēla tur paslēptās vērtības – sudrabu, kristāla u. c. priekšmetus, ko muzejam bija nodevušas 1940. gadā likvidētās biedrības un organizācijas. Viena telpa bija pilna ar organizāciju karogiem, tepiķiem. Arī visa numismātikas kolekcija atradās uz vietas.
Ir saglabājušās mūs interesējošo notikumu dalībnieka Ā. Karnupa darba dienasgrāmatas. Arī viņš ir bijis ļoti piesardzīgs slēpto un paslēpto vērtību lietā. Dienasgrāmatā atrodama tikai viena netieša norāde: "19. septembris. VVM-ā sāk lifta šahtas augšgala aizmūrēšanu (pārsegšanu) pret uguns iekļūšanu muzeja apakšstāva telpās no bēniņiem. Sāk evakuējamo mantu šķirstu apstīpošanu. Turpina nesignēto šķirstu signēšanu." Tātad slēpšana iemūrējot varējusi būt notikusi 1944. gada 19.–27. septembrī.
Visplašāko informāciju satur izmeklēšanas lieta. Taču apsūdzētie liecībās cenšas atklāt pēc iespējas mazāk. Jāsaka, J. Blaumaņa gadījumā tas vairāk saistīts ar centieniem neatklāt savus patiesos savtīgos darbības iemeslus. 1946. gada 26. martā Blaumanis liecina, ka kastes ar armijas sudrabu atstājis pagrabā un licis tās iemūrēt, jo gribējis šīs mantas paturēt muzejam. Turklāt viņš gribējis būt kopā ar K. Rozenbergu un Ā. Karnupu vienā sudraba slēpšanas sazvērestībā, lai iegūtu viņu uzticību. It kā lai uzzinātu, kur pils pagrabos glabājas aizsargu ieroči, jo bijušas tādas ziņas. Sudrabmantām neesot nekādas vēsturiskās vērtības, tomēr dažas viņš noglabājis savā dzīvoklī. Viens sudraba kauss nodots pārkausēšanai Berķim muzeja laboratorijā ar nolūku iegūt materiālus senlietu atdarināšanai. 3. aprīlī Blaumanis atzīst, ka daļu no armijas sudraba izmantojis, lai izgatavotu rokassprādzi savai sievai. Arī zelts, no kura izgatavoti divi laulājamie gredzeni, iegūts no armijas albumu monogrammām. 7. maijā liecība vēsta, ka viens sudraba cepumu trauks un smaga boles karote nogādāti Blaumaņa mātes dzīvoklī. Vērtīgas ziņas satur kratīšanās konstatēto vērtību saraksti.
Varas maiņu virpulis
Kāpēc Centrālais valsts vēstures muzejs tika ierauts šajā virpulī? Atbilde ir vienkārša – tas bija vienīgais vēstures profila muzejs, kurš nepārtraukti darbojās, par spīti varas maiņām. Balstīts uz Rīgas Latviešu biedrības 1869. gadā dibināto Latviešu jeb Etnogrāfisko muzeju, tas 1920. gadā ieguva Latvijas Republikas valsts muzeja statusu un telpas Rīgas pilī. 1924. gadā tam piešķīra Valsts vēsturiskā muzeja nosaukumu. 1937. gadā tika izveidotas Jelgavas, Daugavpils un Cēsu nodaļa, 1939. gadā – Rundāles nodaļa. 1941. gadā padomju vara muzejam pievienoja Brīvdabas muzeju, kā arī dažādu biedrību, pilsētu un skolu muzejus. Vācu vara pievienoja Rīgas pilsētas vēsturisko muzeju ar Doma muzeja nosaukumu. Atjaunojoties padomju varai, 1945. gadā muzejs ieguva Centrālā valsts vēstures muzeja vārdu. Tā telpās atradās citu muzeju, organizāciju un privātpersonu kolekcijas, kā arī personīgās mantas. Nosaukumu maiņa visai spilgti liecina par institūcijas nozīmi tā laika dzīvē – vieta, kur koncentrētas muzeju un citas vērtības.
Jau 1944. gada janvārī sāka risināt jautājumu par muzeja vērtību nogādāšanu drošībā. Evakuācijas un kolekciju iepakošanas lēmuma pieņemšanā zināma loma bija Vācijas nacionālsociālistiskajai varai pietuvinātajam profesoram Karlam Engelam, kurš 14. martā tikās ar muzeja direktoru V. Ģinteru. 16. martā sāka iepakot priekšmetus. Nepieciešamās kastes izgatavoja muzeja galdniecībā. Process noslēdzās augusta beigās. Arheoloģijas kolekcija atradās 107 kastēs, etnogrāfijas – 124 kastēs. Līdzi iesaiņoja inventāra grāmatu norakstus, muzejā palika inventāra grāmatu oriģināli. Tekstilijas tika fotografētas uz krāsainās filmas – 59 filmas, katrā 20–22 uzņēmumi. Pirmoreiz vācu okupācijas vara kolekcijas centās evakuēt 26. augustā. Taču muzeja vadībai to izdevās novilcināt – tik ilgi saskaņot un noturēt pārrunas, kamēr kuģis jau bija piekrauts ar ko citu. Tikai 6. oktobrī vērtības tomēr atstāja Latviju. Pateicoties kravas pavadonei muzeja darbiniecei M. Grīnbergai (jaunākajai), kolekcijas bez būtiskiem zaudējumiem tomēr atgriezās Rīgā 1946. gada 10. februārī.
Vācieši aizveda nebūt ne visus eksponātus. Daļa, ieskaitot vērtīgākos, muzeja direktora V. Ģintera vadībā un ar Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Ā. Karnupa, muzeja saimniecības vadītāja K. Rozenberga u. c. līdzdalību tika paslēpti. Citi vienkārši pārvietoti uz drošāku vietu, piemēram, pils pagrabiem, citi atradās kur parasti. Nevar izslēgt arī individuālas aktivitātes.
Padomju vara 1944. gada rudenī par pirmo muzeja direktora pienākumu izpildītāju iecēla Alfrēdu Spalvu, Komunistiskās partijas darbinieku, taču pavisam drīz, 17. oktobrī, viņu nomainīja J. Blaumanis – pēc izglītības vēsturnieks, pēc aicinājuma kolekcionārs. Viņš bija sadarbojies ar padomju varu 1940.–1941. gadā. Vācu okupācijas laikā nokļuvis Salaspils nometnē, bet izmanījies pakalpot arī šai varai. Atjaunojoties padomju okupācijai, J. Blaumanis no jauna centās atrast sev piemērotu vietu. Viņš sadarbojās ar drošības iestādēm.
Paslēptuve lifta šahtā, kurā bija noslēptas 50 kastes, tika atvērta jau 1944. gada nogalē. Diemžēl nav atrasts 3. un 4. decembrī sastādītais atrasto lietu saraksts, kaut zināms, ka tāds bijis. Muzeja kolekciju priekšmeti atgriezās attiecīgo nodaļu krātuvēs, bet vairāku personu privātās lietas pēc J. Blaumaņa norādījuma tika nogādātas pagrabos, kur viņš individuāli nodarbojās ar to "pētniecību". Rezultātā vairākas vērtības pārcēlās uz J. Blaumaņa personīgo kolekciju. Viņš par noliktavu izmantoja vēstures priekšmetu krātuvi jeb t. s. Ulmaņa istabu. Tajā tiešām atradās lietas no Rīgas pils prezidenta daļas. Telpas atslēgas bija tikai direktoram. Krātuvē glabājās arī Latvijas armijas un aizsargu organizācijas karogi. Pēc J. Blaumaņa norādījuma tie neinventarizēti tika paslēpti Etnogrāfijas nodaļā pie tekstilijām. Līdz ar to nav pamata izskanējušajai hipotēzei, ka Latvijas armijas standarti kopā ar uzvarētās Vācijas karogiem samesti kaudzē 1945. gada 24. jūnija uzvaras parādē Sarkanajā laukumā Maskavā. Kāds liktenis piemeklējis Latvijas armijas karogus, pagaidām nav izdevies noskaidrot.
J. Blaumanis turpināja savdabīgā veidā apkarot buržuāzisko nacionālismu: uzzinājis no K. Rozenberga, ka armijas un aizsargu sudraba priekšmeti ir iemūrēti pils pagrabos, viņš 1945. gada martā, piedaloties K. Rozenbergam un Ā. Karnupam, uzlauza aizmūrēto slēptuvi. No tās tika izņemtas četras kastes ar numismātikas kolekciju, četras kastes ar etnogrāfiskiem sudraba priekšmetiem, piecas kastes ar armijas sudrabu. Slēptuve pēc tam atkal tika aizmūrēta. Kastes ar armijas sudrabu nonāca t. s. Ulmaņa istabā. Kad 1946. gada martā izmeklēšanas laikā slēptuvi atkārtoti atvēra, tajā konstatēja 29 kastes ar armijas un aizsargu relikvijām.
Ā. Karnups J. Blaumaņa rīcību uzskatīja par noziedzīgu un jaunajam direktoram neuzticējās. 1945. gada oktobrī, kad Etnogrāfijas nodaļā tika veikta inventarizācija, ap 200 priekšmetu no pagraba izceltajām kastēm, kas nebija signēti, netika uzrādīti un tika novietoti citā slēptuvē. Ā. Karnups uzskatīja, ka priekšmetiem jāsaglabājas kā vēsturiskām liecībām, un, kad 1946. gada februārī no Vācijas tika atgādātas atpakaļ 400 aizvestās kastes ar eksponātiem, viņš 11 kastes noslēpa, lai J. Blaumanis nevarētu piesavināties vērtīgākos priekšmetus. Nolūkā saglabāt nesenās pagātnes liecības, Ā. Karnups nodaļas arhīvā paslēpa saini ar K. Ulmaņa personīgo saraksti, dokumentiem un fotogrāfijām.
Vērtību iznīcināšana
"Muzeju lieta" paātrināja un saasināja situāciju ap padomju varai nevajadzīgām liecībām muzejos. Rezultātā tās iznīcināja. Centrālajā valsts vēsturiskajā muzejā tika veiktas pārmaiņas. Pēc J. Blaumaņa aresta direktora pienākumus sāka izpildīt Revolūcijas muzeja direktors J. Zariņš, cilvēks ar bagātu militāro, Komunistiskās partijas un saimniecības darba pieredzi Padomju Krievijā. Viņu 1946. gada 25. jūlijā nomainīja latviešu valodu nezinošā E. Oliņa, 1945. gadā uz Latviju nosūtītā PSRS muzeju speciāliste, iepriekš Rīgas pilsētas Dabas muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā. Par muzeja galveno krājuma glabātāju 1946. gada 12. jūnijā no LPSR Kara komisariāta Vispārējās daļas priekšnieka palīga amata pārcēla Aleksandru Veldi. 1947. gada janvārī A. Velde kļuva arī par Speciālās nodaļas vadītāju. Tajā tika koncentrētas atbilstošās vēstures liecības (ne tikai tās, kas atradās muzejā), kas neatbilda padomju cenzūras prasībām, pirms to nākotnes izlemšanas.
Muzeja priekšmetu plūsma starp Centrālā valsts vēstures muzeja nodaļām apliecina, ka 1947. gada sākumā vien, galvenokārt no Etnogrāfijas nodaļas, fiksējama priekšmetu pārvietošana uz Speciālo nodaļu. Vēlāk dominē pretējs virziens – no Speciālās nodaļas uz citām nodaļām. Priekšmetu nokļūšanu Speciālajā nodaļā centās novērst, pārvietojot tos starp nodaļām un nododot citiem muzejiem – Krievu – latviešu mākslas muzejam, Vakareiropas Mākslas muzejam, Valsts revolūcijas muzejam, Valsts literatūras muzejam u. c.
Lielākā loma muzeju vērtību izņemšanā un iznīcināšanā bija Galvenajai literatūras pārvaldei. Diemžēl par šiem procesiem ir diezgan maz liecību. Tomēr Glavļita 1949. gada atskaitē atzīmēts, ka muzejiem jānodod fašistiskā un buržuāziski nacionālā literatūra, buržuāziskās Latvijas valdības līderu bistes un gleznas, medaļas, K. Ulmaņa attēli, visu veidu buržuāziskās Latvijas militāro pulku zīmes no Centrālā valsts vēstures muzeja.
1949. gadā pieņēma lēmumu par Speciālās nodaļas slēgšanu. No Speciālās nodaļas krājuma Galvenajai literatūras pārvaldei nodoti gandrīz 3000 priekšmetu: starp tiem L. Liberta gleznotais K. Ulmaņa portrets, I šķiras Lāčplēša Kara ordenis, diplomi utt. 1950. gadā Galvenās literatūras pārvaldes "ķērienu" papildināja 3991 fotogrāfija no bijušā Kara muzeja.
Vēl viens "nepareizo" priekšmetu iznīcināšanas veids bija jauna izmantojuma atrašana. Piemēram, 1949. gada 25. martā Valsts drāmas teātrim no Speciālās nodaļas nodotas aizsargu organizācijas karogu nesēju lentes, uzšuves, jostas – kopumā 270 vienību. 1950. gada sākumā priekšmeti no Speciālās nodaļas, piemēram, vāze ar veltījuma uzrakstu "Vadonim, valsts prezidentam K. Ulmanim", nodoti saimnieciskā inventāra uzskaitē. Domājams, arī tas saistīts ar centieniem paglābt tos no iznīcināšanas.
Noslēgumā vēl viena epizode. Muzeja direktors Jānis Kļaviņš vēl 1950. gada 31. janvārī izteicis stingro rājienu A. Veldem par K. Ulmaņa bistes glabāšanu, kaut gan iepriekš ziņots par tās nodošanu Glavļitam. Ar to lieta nebeidzās: jau vairs nebūdams muzeja direktors, J. Kļaviņš uzrakstīja sūdzību, ka Speciālās nodaļas vadītājs A. Velde nav atbilstoši un apstiprinot ar dokumentiem noslēdzis savu darbību šajā amatā.