Zinot, ka māksliniece Diāna Tamane studējusi fotogrāfiju vairāk nekā desmit gadu, dažkārt tēvs viņai palūdz, vai viņa varētu nofotografēt Rīgas panorāmu, ko pielikt pie viesistabas sienas. Gadījies arī, ka Diāna plāno uzdāvināt fotogrāfiju vecmāmiņai, bet māte pasteidzas to ierāmēt sudrabotā rāmī. Diāna dusmojas, bet māte atbild, ka vecmāmiņai tā patiks. Galerijai ISSP veidotajā izstādē Pasūtījums, kas ir aplūkojama līdz 5. janvārim, Diāna beidzot apmierinājusi savas ģimenes vēlmes.
Novembra beigās tika paziņots, ka Diāna Tamane ir kļuvusi par Laikmetīgās mākslas centra Kim? Rezidences balvas ieguvēju. Patlaban viņa jau devusies uz Telavivu, kur turpmākos divus mēnešus pavadīs rezidencē Artport.
Būtu dīvaini par Diānu rakstīt kā par svešinieci. Mēs iepazināmies ISSP rīkotajā Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā pirms deviņiem gadiem, uz kuru abas atbraucām kā dalībnieces. Kopš tā laika Diāna ir beigusi mācības Briselē, aspirantūru mākslas institūtā HISK Gentē. 2016. gada nogalē notika viņas pirmā personālizstāde Latvijā Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Viņai bijušas personālizstādes Francijā, Beļģijā un Ķīnā. Pērn Diāna bija to Latvijas mākslinieku vidū, kuru darbi bija skatāmi pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē.
Esmu viņas izstādes Pasūtījums kuratore, tāpēc būtu neētiski mēģināt sniegt kādu vērtējumu, varu tikai pastāstīt, kas ir izstādes pamatā.
Pīles kostīms
Viens no Diānas darbu izejmateriāliem ir šķietami nenozīmīgi, ikdienišķi notikumi, kuru galvenie varoņi ir viņas ģimenes locekļi. Tādējādi viņa pamanās pastāstīt daudz vairāk par pirmajā mirklī redzamo, un stāsti un personāži pārceļo no viena darba uz otru. Arī izstāde Pasūtījums vairāk atklāsies skatītājam, kurš zina mākslinieces iepriekšējos darbus.
Vienā no Diānas pirmajiem darbiem – fotogrāfiju sērijā No mana ģimenes albuma I (2011) – redzama mākslinieces paplašinātā ģimene – mamma, tētis, pamāte, patēvs, pusmāsa, pusbrālis, māsīca, brālēns, vecmamma un viņa pati – ietērpta jancīgos kostīmos. Tētim ir Pekauša ausis, mammai – pīles kostīms, kura galva ar izbāztu mēli mētājas aizmugurē (pirms Diānas mamma kļuva par tālbraucēju, viņai piederēja restorāns Zelta pīle, kura gleznojums skatāms izstādē Pasūtījums). Diāna šajā sērijā paironizē arī pati par sevi, pašportretā uzstutējot sarkanu klauna degunu.
Sērija No mana ģimenes albuma II (2013) ir attēlu izgriezumi no ģimenes albuma, kuros detalizēti pietuvināta autores ķermeniskā saskare ar viņas ģimenes locekļiem. Darbu Ģimenes portrets (2013–) patlaban veido septiņi video, kuros, rindā uz dīvāna cieši kopā sasēdušas, ne vārda nesakot, mazliet mulsi kamerā skatās četru paaudžu sievietes – no vecvecmāmiņas līdz mazmeitai. Pēdējos divos video pēc vecvecmāmiņas nāves viņas ir vairs tikai trīs. Pirmais vēl uzņemts vecvecmāmiņas dzīvoklī īsi pēc bērēm, simboliski atstājot dīvānā tukšu vietu, bet nākamajā viņas jau aizpilda vecmāmiņas dīvānu.
Pieskāriena tipoloģija (2015) ir visu četru sieviešu ādas tuvplāni, palielināti līdz fototapešu izmēram. Darbu Tetraptihs (2015) veido katras sievietes dzīvokļa sienu apdares fotogrāfijas, kas ar katru paaudzi kļūst arvien askētiskākas. Vecvecmāmiņai blīvi izrakstītas tapetes, mazmazmeitai – balti krāsotas sienas ar naglu caurumu pēdām. Videodarbu Ceļā (2015) filmējusi Diānas mamma, dokumentējot savu braucienu pāri Eiropai pa kravas mašīnas priekšējo logu. Diānas uzdevums – nofilmēt lielceļu sešu stundu garumā – izrādās neizpildāms, jo videokameras baterija beidzas, kamēr vēl nav paspēts uzlādēt otru. Ierakstītā abu saspīlētā telefonsaruna kļuvusi par darba daļu. Savos darbos Diāna izmantojusi arī mammas sūtītās e-pasta vēstules. Viņai ir veltīts monumentālais portrets Mamma (2016), kas uzņemts pie kravas mašīnas stūres, to papildina detalizēts saraksts ar viņas pārvadātajām precēm un nobraukto attālumu.
Ziedu kontrabandiste
Pēdējos gados Diāna arvien biežāk savos darbos izmanto ģimenes arhīvos atrastos attēlus, kuri sākotnēji nav bijuši paredzēti publiskai izstādīšanai. Darbā Izpārdots (2016) ir apkopotas Diānas tēva fotogrāfijas, kurās viņš dokumentējis kopš 90. gadiem no Rietumiem atvestās preces tālākai tirgošanai. Intervijā izstādei Pasūtījums viņš stāsta, ka nevar meitai palīdzēt mākslas ziņā, bet cenšas palīdzēt tehniski, piegādājot labus fotoaparātus.
Sēriju Asinsspiediens (2016) veido fotogrāfijas no vecvecmāmiņas albuma, uz kurām viņa pierakstījusi asinsspiediena mērījumus, kad vairs nevarēja piecelties no gultas un izmantoja to, kas galvgalī bija pa rokai. Gandrīz visi pieraksti veikti uz fotogrāfiju otras puses, izņemot vienu attēlu, kurā redzama Diānas vecmāmiņa, vecvecmāmiņas meita. Uz tās cipari ar zilu pildspalvu iegrebti debesīs blakus Eifeļa tornim, tas liek skatītājam domāt, kādas tad ir bijušas abu sieviešu attiecības.
Darbā Ziedu kontrabandiste (2017–), kas šogad būs redzams laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit, apkopota vecmāmiņas puķu attēlu kolekcija līdzās Krievijas Federācijas muitas dokumentiem. Vecmāmiņa tika apsūdzēta kontrabandā, jo mēģināja šķērsot Latvijas un Krievijas robežu ar puķu podu, kuru vēlējās aiznest uz tēva kapu Abrenē.
Mainītās lomās
Izstādi Pasūtījums Diāna uzskata par ģimenei veltīto darbu noslēdzošo posmu. Šoreiz lomas apvērstas otrādi – viņa nevis izrīko ģimenes locekļus atbilstoši savām vēlmēm, priekšstatiem par estētiku un laikmetīgās mākslas valodu, bet grib uzzināt, kādus darbus viņi patiešām vēlētos pielikt pie sienas savās mājās. Katru fotogrāfiju papildina īss komentārs par viņu sadarbību. Viss sācies ar to, ka tētis jau vairākus gadus Diānai lūdzis Vecrīgas panorāmu, kurā būtu redzami abi tilti – Akmens un Vanšu tilts. Viņa ilgi atgaiņājusies, ka ir māksliniece un neko tādu nedara, līdz nolēmusi tēva lūgumu pārvērst izstādē, izpildot viņa vēlmi un arī aptaujājot pārējos ģimenes locekļus.
Mamma pasūtījusi viduslaiku mājiņas logu no Gentes. Viņa bieži šķērsojusi pilsētu darba dēļ un pie viena apciemojusi Diānu, kad viņa tur mācījās. Pasūtītāju vēlmes ievērotas ne tikai darbu saturā, bet arī noformējumā – mīlīgajam loga attēlam ar kaķīti Diānas mamma izvēlējusies pelēkbrūnu paspartū un melni spīdīgu puķotu rāmi. Visgrūtāk gājis ar vecmāmiņu. Sākumā viņa īsti neko nav vēlējusies, aizbildinoties, ka viņai jau ir dažas Diānas bildes. Tad abas vienojušās par saulrietu Kursīšos, kur ilgus gadus bija ģimenes vasarnīca. Taču pāris gadu laikā Diānai tā arī neizdevās nofotografēt saulrietu, kas vecmāmiņai būtu pa prātam. Kāds bijis pārāk satraucošs, cits – pārāk "auksts un metālisks".
Beigās vecmāmiņa paziņoja, ka vairs negrib saulrieta attēlu, jo tas viņai simbolizē aiziešanu mūžībā, un palūdza, lai Diāna izdrukā uz audekla Kursīšu mājas attēlu, ko bija uzņēmusi pati. Māju viņai pirms diviem gadiem nācās pārdot. Zīmīgi, ka vienīgais, kurš vēlējās kādu no Diānas esošajiem darbiem, bija viņas brālēns. Tā kā konkrēto fotogrāfiju – mazu jūras attēlu, kas ierāmēts vecvecmāmiņas tapetēs, – Diāna bija pārdevusi, viņa brālēnam uztaisīja līdzīgu darbu.
Savukārt galerijas labo sienu no griestiem līdz grīdai cieši noklāj darbi, kas atceļojuši no Diānas radinieku mājām. Tur mijas ģimenes foto cakotos rāmīšos, kuros var atpazīt citu Diānas darbu galvenos varoņus, slavenu mākslinieku darbu reprodukcijas, ģimenei pazīstamu mākslinieku gleznas, Diānas pusmāsas mākslas skolā veidotie darbi, izšūti sunīši, cepetis, kas savulaik rotājis Diānas mammas kafejnīcas Zelta pīle sienas, kura krīzes laikā bankrotēja, Diānas fotogrāfijas no studiju laikiem, dāvātas tēvam un vecmāmiņai.
Lai arī izstādi pārblīvējuši "aci priecinoši" mākslas darbi, Diāna vēlas runāt par ko citu – mākslas dzīvi aiz galeriju baltajām sienām un lomu pasaulē, no mākslas atstatus stāvošo izpratni par attēlu un attiecībām ar to un arī par savām attiecībām ar ģimenes locekļiem, meklējot tiltus uz saprašanos. Man gribētos ticēt, ka tā beidzot ir notikusi, – veidojot izstādi, bieži pārrunājām, vai to neuztvers kā ironisku pasmīkņāšanu par tiem cilvēkiem un viņu gaumi, kuri ikdienā par laikmetīgo mākslu neinteresējas un izstādes neapmeklē. Taču visbiežāk dzirdu komentārus, ka izstāde, joprojām būdama asprātīga, ir ļoti sirsnīga. Lai arī Diānas ģimenes locekļi paši atzīst, ka bieži bijuši neizpratnē par viņas lūgumiem, viņi tomēr mēģina visiem spēkiem Diānu atbalstīt, uzticoties un atļaujot parādīt publiski savas intīmākās dzīves detaļas.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
