Tas, ka Paulis Liepa daudz nerunā, nav taisnība. Viņš runā ļoti labprāt un izsaka vērtīgas domas. Tiesa, es to uzzināju tikai kādā trešajā vai piektajā tikšanās reizē. Priekšstatam par Liepu kā klusu mākslinieku ir savs pamats. Viņš nav no tiem, kas izstāžu atklāšanā stāv blakus darbiem, gari un plaši skaidrojot, kas ar tiem domāts. Vairākkārt izvirzīts Dienas gada balvai kultūrā, Paulis Liepa to pagājušogad arī saņēma. Mākslas vēsturnieks profesors Eduards Kļaviņš kādā žūrijas apspriedē raksturoja viņa grafikas kā neuzbāzīgu mākslu, un, pasniedzot balvu, es atļāvos to citēt. Atbildes runā Liepa teica, ka vēlētos šādu priekšstatu arī saglabāt. Ar šo nedaudz ironiski teikto frāzi viņš netieši apstiprināja, ka izveidojies publiskais tēls ir saskaņā ar paša radošo programmu.
Neuzbāžas ar seksu
Līdzīgu domu Paulis Liepa izteica arī tikšanās reizē, lūgts garāk pastāstīt par sevi un savu mākslu. Viņš izmeta frāzi, ka negrasās uzbāzties skatītājiem ar "nāvi un seksu" – tēmām, kurām labprāt pievēršas ekstravertāki autori arī no viņa paaudzes. Liepas teiktais skan nākam it kā no citas – pieklājīgas un inteliģentas – pasaules. Tas arī liecina, ka izstāžu zāli viņš uztver kā zonu delikātai saskarei ar skatītāju, kurā pēdējam dotas tikpat lielas tiesības un brīvības kā autoram. Liepas grafiku ekspozīcijas kontrastē ar arvien populārāko pieeju, kurā skatītājam tiek diktēti noteikumi un jāizpilda konkrēti uzdevumi, lielā mērā pat mākslinieka nepadarīti. Pauļa Liepas māksla noteikti nav "iesaistoša" vai manipulatīva, lai gan tā ir visnotaļ mūsdienīga. Divās internetā atrodamajās intervijās (Santa Mičule intervējusi žurnālam Studija, Anna Iltnere – portālam Arterritory) viņš arī skaidri formulējis gan savus principus, gan tēmas un formu izvēli. Tomēr pa īstam runātīgs Liepa kļūst, kad tiek skarti personiskās pieredzes un profesionālās darbības mijiedarbības jautājumi.
Paulis Liepa ir mākslinieks, par kura mākslu stāstot ir vietā runāt arī par biogrāfiju. Iemeslu šādam vecmodīgam "tulkojumam" dod viņš pats, visu savu jaunradi iekļaujot vienā un visu laiku nepabeigtā projektā Dzīve. Šis gājiens, protams, ir konceptuāls un ar dubultu domu: pirmkārt, mākslinieks it kā komentē laikmetīgo prasību katrai savai darbībai, bieži pat intuitīvai vai neparedzamai, sniegt kādu racionālu izskaidrojumu. Otrkārt, norāda, ka šī "dzīve" var būt autobiogrāfisks mākslinieka vēstījums, bet tikpat labi var izrādīties fikcija, nemitīgi papildināma un mainīga konstrukcija. Pauļa Liepas vizuālo tēlu valoda ir pietiekami konkrēta un universāla reizē, lai pieļautu abas versijas.
Atskats pagātnē
"Mēs nākam no vienas klases, vienas skolas, vieniem deviņdesmitajiem," viņš norāda minētajā intervijā Santai Mičulei, runājot par saviem kolēģiem no Rozentāla Mākslas vidusskolas – Andri Eglīti un Ansi Butnoru. Jāpiebilst, ka Liepas laikabiedri ir vai viss mūsdienu latviešu mākslas spēcīgākais posms – arī Miks Mitrēvics, Ginters Krumholcs, Jānis Avotiņš, Mārīte Guščika un citi. Tā ir paaudze, kurai ir jau pietiekama laika distance, lai atskatītos uz savu biogrāfiju un konstatētu tās divējādību. No vienas puses – bērnība vēlīnajos padomju gados, bet pirmās apzinātās izvēles, profesionālās darbības sākums – "mežonīgā kapitālisma" straujās attīstības posmā, it kā neierobežoto iespēju un reizē trūcīgo apstākļu deviņdesmitajos. Vairāki no šiem māksliniekiem šo laiku atspoguļo arī savā mākslā, tiesa, katrs citā veidā.
Paulis Liepa sakās pirmos impulsus saviem darbiem guvis no priekšmetu vērošanas klusumā. Skolā, kurā viņš mācījies pirms iestāšanās Rozīšos, stundas bijušas otrajā maiņā, tāpēc bieži nācies pavadīt priekšpusdienas vienam, skatoties uz lietām sev apkārt, saules gaismu logā, dzirdot tikai ielas skaņas. "Padomju laikā pa televizoru dienas vidū jau arī neko prātīgu nerādīja," viņš piebilst. Pauļa māte ir pazīstamā grafiķe Maija Dragūne, viņš bijis vienīgais bērns ģimenē, tāpēc licies pašsaprotami, ka vienmēr pa rokai ir zīmulis un blociņš. Sīki izpētīti priekšmeti visapkārt, tāpat arī poļu mākslas žurnāli un zīmējumi anatomijas grāmatās, kas pārsteiguši ar sirreālo, neizskaidrojamo pievilcību.
Šādas epizodes, meistarīgi atstāstītas (kurš teica, ka Liepa nav runātājs?), uzbur arī projekta Dzīve vispārināmo saturu – dzīve notiek visu laiku, arī tad, kad it kā nekas nenotiek. Tādēļ Liepas darbos ir daudz necilu lietu krietnā pietuvinājumā – kafijas krūze, pulkstenis, frī kartupeļu šķīvis, etiķetes un uzraksti uz produktu iepakojuma. Tas viss kādu brīdi ir un pēc tam atdziest, tiek apēsts vai izmests un aizmirstas. Liepa pats stāsta, ka viņu fascinē pārgriezts ābols – tas īsu brīdi ir balts, bet pavisam drīz jau sabrūnē. Līdzīgi viņš stāsta par interjera projektiem, mājokļa iekārtojuma plāniem, kas bija skatāmi pirmajā personālizstādē Paraleloscopia 2004. gadā bijušajā Leas Davidovas-Medenes darbnīcā. "Tu domā – man būs māja, es to iekārtošu tā un tā –, bet paiet laiks, un šie plāni nav realizējušies, projekti paliek kā liecības kaut kam, kas nav bijis un nekad arī nebūs," stāsta Liepa.
Ārpus grafikas lapām
Tiesa, dzīve, par ko stāsta Paulis Liepa, nešķiet nekāda aizraujošā. Tajā nav ārkārtēju piedzīvojumu vai milzīgu notikumu. Mākslinieka paša biogrāfija ir gan līdzīga, gan atšķirīga no viņa uzzīmētā stāsta. Paulis atzīstas, ka viņam patīk daudzie ierobežojumi, kas ir grafikas tehnikā, kurā viņš strādā, – kalogrāfijā. Tā gan skaitās vienkārša, bet ir arī neparedzama un prasa rūpīgi pārdomāt katru nākamo soli, lai rezultāts būtu tāds, kā gribēts. Taču arī tad gadās pārsteigumi. Bieži pat pirmie novilkumi ir nederīgi. Tomēr projekta Dzīve darbos nederīgs nav nekas – tie kādreiz bija izdrukāti kā atsevišķas papīra lapas, kuras var gadīties arī sašvīkāt vai apliet ar kafiju, bet arī tas der. Daudzus darbus Liepa noformējis kā rasējumu planšetes ar ailītēm apakšā, kurās ierakstāms autora vārds, nosaukums un tapšanas gads. Pēc viņa vārdiem, šādas planšetes atrodamas gan Mākslas akadēmijas, gan Mākslinieku savienības krājumos. Jaunākajā izstādē Dienas kārtība, kas apskatāma Mūkusalas mākslas salonā (līdz 11. janvārim), grafikas darbi ir līmēti pie cieta pamata un lakoti, tie kļuvuši sarežģītāki un efektīgāki, bet motīvos atkārtojas tās pašas bezmērķības un bezjēdzības tēmas. Interneta "balonos" ietvertie vārdi, bultiņas un norādes mudina iet turp un atpakaļ, paliekot uz vietas.
Liepa nav vis nekāds siltumnīcas stāds, kas pasīvi ļaujas laika ritumam. Viņa karjera veidojusies gana veiksmīgi. Regulārā dalība starptautiskās grafikas izstādēs Tallinā, Krakovā un Kaļiņingradā vainagojusies ar godalgām, un tagad viņš tajās piedalās jau kā aicināts viesis. Pauļa Liepas darbi nonākuši labās un prestižās kolekcijās, arī topošajā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā. Pateicoties apskaužamai rokraksta noturībai, viņa grafikas kļūst atpazīstamas, tomēr nesāk atkārtoties. Liepa pats atzinis, ka viņu visvairāk interesē paša darāmais, nevis pieprasījums vai konjunktūra, bet varbūt tieši tāpēc viņš ir kļuvis par visai pieprasītu mākslinieku. Līdz šim, stāsta Liepa, viņa pamatdarbs bijis saistīts ar reklāmu, galvenokārt animācijas jomā. Radošajiem projektiem varējis veltīt tikai dažus mēnešus gadā pirms izstādēm, un arī ap 90% ģimenes ieņēmumu veidojis darbs reklāmā. Tagad situācija mazliet mainās, kā brīvmāksliniekam ir iespēja elastīgāk plānot savu laiku. Reizē ar darbu pārdošanu radusies arī piesardzība – katrs nopirktais darbs vilina prātu komercijas virzienā, neviļus rosina kalkulēt iespējamo piemērotību tirgum. Šajā ziņā finansiālā atkarība no pamatdarba, izrādās, bijusi arī radoša neatkarība – grafikas radītas tikai paša interesēs, nerēķinoties ar to iespējamo noderību. Tomēr Liepa apgalvo, ka ticis galā ar nožēlas sajūtu, pārdodot darbus, kas savulaik radusies no apziņas, ka tie nepaliks pašam.
Lai citām acīm palūkotos uz mākslinieka Dzīvi kā visai sarežģītu realitātes un fikcijas elementu saspēli, pietiek minēt, ka Paulis Liepa ir sadarbojies ar vairākiem repa izpildītājiem, radot viņiem videoklipus. Tomēr arī liriskais Livingstons ir viņa klientu vidū. Bet savas īstās dzīves faktus Liepa sakās vislabāk atceramies pēc futbola čempionātu grafika – piemēram, 1986. uzreiz nosaucot kā Maradonas triumfa gadu.